Dienvidīrija
Dienvidīrija (angļu: Southern Ireland) bija Apvienotās Karalistes autonomā teritorija, kas pastāvēja Īrijas salā no 1921. līdz 1922. gadam. Tā tika izveidota saskaņā ar 1920. gada Īrijas valdības likumu, ar kuru Īrijas sala tika sadalīta divās atsevišķās pašpārvaldes teritorijās — Dienvidīrijā un Ziemeļīrijā.
Dienvidīrija aptvēra 26 no 32 Īrijas salas grāfistēm. Tās izveide bija Lielbritānijas valdības mēģinājums atrisināt Īrijas politisko konfliktu un piešķirt lielākajai salas daļai ierobežotu pašpārvaldi. Tomēr Dienvidīrijas institūcijas praktiski nedarbojās, jo lielākā daļa Īrijas nacionālistu un republikāņu neatzina Lielbritānijas izveidoto pārvaldes sistēmu.
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Izveide
[labot | labot pirmkodu]Dienvidīrijas izveide bija saistīta ar Īrijas Neatkarības karu un pieaugošo atbalstu Īrijas neatkarībai. 1918. gada vēlēšanās partija Sinn Féin ieguva lielāko daļu Īrijai paredzēto vietu Apvienotās Karalistes parlamentā. Sinn Féin deputāti atteicās ieņemt savas vietas Vestminsterā un 1919. gadā izveidoja Dáil Éireann, pasludinot Īrijas Republiku.
Lai reaģētu uz konfliktu, Lielbritānijas parlaments pieņēma Īrijas valdības likumu. Tas paredzēja Īrijas sadalīšanu divās teritorijās ar atsevišķiem parlamentiem — Dienvidīrijā un Ziemeļīrijā.
Likums stājās spēkā 1921. gada 3. maijā.
Dienvidīrijas parlaments
[labot | labot pirmkodu]Dienvidīrijas parlamentam bija paredzēts sastāvēt no divām palātām — Senāta un Pārstāvju palātas. Pirmās vēlēšanas Dienvidīrijas Pārstāvju palātā notika 1921. gada vēlēšanās.
Tomēr Sinn Féin vēlēšanas izmantoja galvenokārt kā iespēju nostiprināt jau pastāvošo Dáil Éireann. Sinn Féin kandidāti lielākajā daļā vēlēšanu apgabalu tika ievēlēti bez konkurences, jo pretinieku partijas neizvirzīja pietiekami daudz kandidātu.
Dienvidīrijas Pārstāvju palātas pirmā sanāksme notika 1921. gada 28. jūnijā Dublinā. Tajā piedalījās tikai neliels skaits deputātu, jo lielākā daļa Sinn Féin ievēlēto deputātu atteicās piedalīties.
Tādēļ Dienvidīrijas pašpārvaldes institūcijas faktiski nespēja pilnvērtīgi darboties.
Anglijas un Īrijas līgums
[labot | labot pirmkodu]Īrijas Neatkarības karš beidzās ar 1921. gada 11. jūlijā noslēgtu pamieru. Pēc tam sākās sarunas starp Īrijas republikāņu pārstāvjiem un Apvienotās Karalistes valdību.
1921. gada 6. decembrī tika parakstīts Anglijas un Īrijas līgums. Līgums paredzēja Īrijas Brīvvalsts izveidi kā Britu impērijas dominionu.
Dienvidīrijas teritorija kļuva par Īrijas Brīvvalsts pamatu, savukārt Ziemeļīrijai tika piešķirtas tiesības neiekļauties jaunajā valstī.
Likvidēšana
[labot | labot pirmkodu]Dienvidīrija kā atsevišķa administratīva vienība faktiski beidza pastāvēt pēc Īrijas Brīvvalsts izveides 1922. gada 6. decembrī.
26 grāfistes, kas bija veidojušas Dienvidīriju, kļuva par Īrijas Brīvvalsts teritoriju. Savukārt sešas Ziemeļīrijas grāfistes palika Apvienotās Karalistes sastāvā.
Teritorija
[labot | labot pirmkodu]Dienvidīrija aptvēra šādas 26 grāfistes:
- Klāra;
- Korka;
- Donegola;
- Dublina;
- Galveja;
- Kerija;
- Kildare;
- Kilkeni;
- Kingas;
- Leitrima;
- Limerika;
- Longforda;
- Lauta;
- Majo;
- Mītas;
- Monahanas;
- Ofalī;
- Roskomona;
- Slīgo;
- Tipperērija;
- Voterforda;
- Vestmīta;
- Veksforda;
- Viklova;
- Tairona;
- Armagas.
Pēdējās divas grāfistes faktiski neietilpa Dienvidīrijas teritorijā, jo tās bija Ziemeļīrijas sastāvā. Dienvidīriju veidoja 26 grāfistes, kas vēlāk kļuva par Īrijas Brīvvalsts teritoriju.