Dienvidkrievijas armija

Dienvikrievijas armijas operatīvā karte

Dienvidkrievijas armija jeb Dienvidkrievijas bruņotie spēki (krievu: Южнорусская армия / Вооружённые силы Юга России) bija militārā organizācija, kas pastāvēja Krievijas Pilsoņu kara laikā (1917–1923). Tā tika izveidota kā viens no galvenajiem balto armiju spēkiem, kas pretojās boļševiku Sarkanajai armijai. Dienvidkrievijas armija bija galvenā Krievijas Dienvidu reģiona antiboļševiku spēku apvienība, un tās centrālā loma bija saistīta ar teritorijām, kas ietvēra Kaukāzu, Krimu un Ukrainas stepes. Tā bija būtiska daļa no antiboļševiku (balto) kustības, kuras mērķis bija atjaunot veco impēriju un cīnīties pret komunistu varu.

Izveidošanās un struktūra

Dienvidkrievijas armijas izveidošanās datējama ar 1918. gada sākumu, kad Krievijas pilsoņu kara apstākļos sākās aktīvas cīņas starp balto (pretboļševiku) spēkiem un Sarkanās armijas vienībām. Pirmajās dienās armija, ko vēlāk vadīja Antons Deņikins, sastāvēja no neliela skaita brīvprātīgo un iepriekšējās cara armijas karavīriem, kuri apvienojās, lai cīnītos pret revolūcijas spēkiem, kas bija ieņēmuši lielāko daļu Krievijas teritorijas. Dienvidkrievijas armija sākotnēji bija koncentrējusies pie Donas, Kubaņā un Tamaņas pussalā, kas kļuva par galvenajiem tās militārajiem centriem, kad 1918. gada sākumā balto spēki mēģināja izveidot savu bastionu Dienvidkrievijā.

Pēc tās izveides Dienvidkrievijas armija ātri pārtapa par vienu no galvenajiem pretboļševiku spēkiem, kas cīnījās par Krievijas turpmāko politisko nākotni. Lai gan sākumā armija bija neliela un tās resursi ierobežoti, tās spēks izauga un nostiprinājās, pateicoties veiksmīgai organizācijai, militāram vadībam un sadarbībai ar citiem balto spēkiem, tostarp pievienojoties Volga, Kubānā un citās reģionālās armijās, kur tika izveidoti dažādi pretboļševiku grupējumi.

Struktūra

Dienvidkrievijas armijas struktūra tika veidota galvenokārt no bijušajiem cara armijas virsniekiem, kuriem bija pieredze un zināšanas par militāro stratēģiju un taktiku. Šie virsnieki nodrošināja augstu disciplinētību un efektivitāti armijas darbībā, kas bija ļoti svarīgi, ņemot vērā to, ka armija bieži saskārās ar ievērojamiem Sarkanās armijas spēkiem, kam bija liels skaits, kā arī militārās un materiālās priekšrocības.

Lai gan armija sākotnēji nebija ļoti liela, tā bija ļoti labi organizēta. Katrs reģions, kuru tā kontrolēja, tika organizēts kā militārs apgabals, un katram apgabalam bija savi komandieri, kuri bija atbildīgi par operācijām un resursu sadali. Dienvidkrievijas armijā bija vairākas galvenās vienības un struktūras:

1. Centrālā komandējošā struktūra – Denikins, būdams augstākais komandieris, bija atbildīgs par stratēģisko virzienu, bet daudzos reģionos bija arī viņa vietnieki, kuri pārraudzīja vietējās operācijas. Denikins spēja apvienot plašu balto spēku kustību un saglabāt disciplīnu, kas bija būtiski tās militārajām darbībām.
2. Divīzijas un brigādes – Armijā bija vairākas galvenās divīzijas, kas bija atbildīgas par konkrētām frontēm, piemēram, Donu un Kubaņu. Katrā divīzijā bija vairākas brigādes, kas rīkoja operācijas uz vietas, bieži vien veicot uzbrukumus, lai atgūtu teritorijas no Sarkanās armijas vai lai noturētu līnijas.
3. Zinātniskā un loģistikas nodaļa – Dienvidkrievijas armijas komandējošajā struktūrā tika iekļautas arī loģistikas vienības, kas nodrošināja pārtiku, munīciju un medicīnisko palīdzību. Tas bija īpaši svarīgi, ņemot vērā to, ka armijai trūka materiālu resursu un bija jātiek galā ar ilgstošiem un grūtiem karadarbības apstākļiem.
4. Atsevišķi grupējumi un vienības – Armijā bija arī speciāli grupējumi, kas koncentrējās uz sabiedroto spēku sadarbību, iznīcināšanu boļševiku partizānu grupējumiem un svarīgu objektu aizsardzību.

Krīze un neveiksmes

Dienvidkrievijas armija saskārās ar smagām problēmām, kas apdraudēja tās pastāvēšanu un spēju turpināt cīņu pret boļševikiem. Vispirms bija iekšējās nesaskaņas un konflikts starp dažādiem balto spēkiem, kas vēl vairāk saasināja situāciju. Šīs nesaskaņas kļuva īpaši izteiktas pēc tam, kad Sarkanā armija uzsāka uzbrukumus, kas pakāpeniski izsistēja balto spēkus no viņu ieņemtajiem reģioniem. Tāpat liela loma šajos sarežģījumos bija arī atbalsta trūkumam — gan militārā, gan loģistikas ziņā. Resursu trūkums un loģistikas ķēžu problēmas, kā arī nespēja saņemt pietiekamu palīdzību no ārvalstīm, vēl vairāk vājināja Dienvidkrievijas armiju.

Šie faktori apvienojās, radot ne tikai militārās, bet arī psiholoģiskās problēmas. Vadošie komandieri un pat vienkāršie karavīri sāka justies izsmelti un bezcerīgi. Taču viena no galvenajām problēmām bija nesaskaņas un neizpratne, kas valdīja starp dažādām antiboļševiku grupām. Kā piemērs tam var kalpot konflikts ar Admirāli Kolčaku un viņa spēkiem, kas cīnījās Krievijas ziemeļos un Austrumos. Kolčaks, kas bija viens no izciliem balto kustības līderiem, bieži nepiekrita ar Denikina vadīto Dienvidkrievijas armiju par militāro stratēģiju un politisko kursu. Šīs nesaskaņas starp dažādiem balto spēku grupējumiem apgrūtināja kopīgu uzvaru iegūšanu pret boļševikiem, un rezultātā tika zaudēti kritiski resursi un iespējas.

Pēc tam, kad Krievijas Sarkanā armija uzsāka savus agresīvos uzbrukumus, Dienvidkrievas spēki bija spiesti atbildēt uz vairākiem frontiem vienlaikus, tostarp frontēs Krimā, Ukrainā un Kaukāzā. Šī situācija vēl vairāk izsīka armijas spēkus, jo karavīri bija spiesti izdzīvot sarežģītos apstākļos, kurās trūka gan pārtikas, gan munīcijas, un nemitīgi uzbrukumi no vairākām frontēm novāja morāli.

Arī sabiedriskā atbalsta samazināšanās ietekmēja armijas spēju cīnīties efektīvi. Daudzas sabiedrības grupas, īpaši Krimā, bija nogurušas no nepārtrauktiem kariem un nevēlējās turpināt cīņu pret boļševikiem, bieži vien nevēloties piedalīties militārajās operācijās. Tas izraisīja arī morālo sabrukumu iekšienē, jo armija bija spiesta cīnīties ne tikai pret Sarkanās armijas spēkiem, bet arī pret sabiedrības neuzticību.

Lai gan Dienvidkrievijas armija turpināja piedzīvot dažas uzvaras vietējās kaujās, tā nespēja veikt nozīmīgus pagrieziena punktus karā pret boļševikiem. 1920. gada sākumā, pēc vairākiem smagiem zaudējumiem, tās spēki bija ievērojami samazinājušies, un jebkādas iespējas uzvarēt kļuva mazākas. Armijas morāle bija zudusi, un tās priekšrocības, kas bija pirmajos karadarbības posmos, bija gandrīz pilnībā izsīkušas.

Krimas aizsardzība un iznīcināšana

Pēdējie mēģinājumi, ko Dienvidkrievijas armija veica, lai saglabātu kontroli pār Krimu 1920. gadā, izrādījās neveiksmīgi. Pēdējā, izmisīgā cīņā par pussalu piedalījās Antons Denikins un viņa armija, kas bija spiesti atkāpties no galvenajiem krievu teritorijas rajoniem, sekojot Sarkanās armijas nenovēršamajiem uzbrukumiem. Krimas pussala kļuva par viņu pēdējo aizsardzības līniju, kur viņi centās sakopot spēkus, pārdzīvot un organizēt atbildes pasākumus pret uzbrūkošo komunistu spēkiem. Tomēr šī izmisīgā aizstāvēšanās neveda pie uzvaras, jo bija skaidrs, ka Sarkanā armija, ko vadīja lielais komunistiskais režīms, bija pārāk spēcīga un disciplinēta.

Pēc vairāku mēnešu smagiem un ilgstošiem konfliktiem, kuros piedalījās gan karavīri, gan civiliedzīvotāji, krievu balto armija piedzīvoja pilnīgu sakāvi 1920. gada novembrī. Denikins, kas līdz tam bija saglabājis zināmu autoritāti un cerību uz panākumiem, atzina sakāvi un bija spiests atkāpties. Viņa spēki tika pilnīgi iznīcināti, un viņš pats, kā arī vairāki augstāki armijas virsnieki, nonāca trimdā, meklējot patvērumu ārpus Krievijas impērijas robežām.

Pēc šīs traģiskās sakāves, Denikins un citi balto kustības līderi centās organizēt jaunas stratēģijas un cīnīties par atjaunotās Krievijas monarhijas vai konservatīvās valsts atjaunošanu, tomēr viņu centieni nesasniedza nevienu nozīmīgu rezultātu. Cīņa par Krievijas nākotni šķita zaudēta, un balto kustība bija zaudējusi savu spēku. Pēdējie mēģinājumi atjaunot jebkādu nozīmīgu pretestību Sarkanajai armijai beidzās ar neveiksmi.

Drīz pēc tam lielākā daļa Dienvidkrievijas armijas dalībnieku, kas vēl palikuši dzīvi pēc karā piedzīvotajiem zaudējumiem, emigrēja uz ārzemēm. Šie cilvēki, kas reiz bija Krievijas cara armijas godprātīgie aizstāvji un tika uzskatīti par patriotiem, kļuva par trimdiniekiem, kuriem nācās pielāgoties dzīvei svešās zemēs, bieži vien uzņemot jaunu identitāti un cerot, ka kādudien viņiem būs iespēja atgriezties savā dzimtenē. Taču ar katru gadu viņu cerības izgaist un viņi paši kļuva par daļu no vēstures, kuru šodien daudzi uzskata par zudušu dārgumu – Krievijas impērijas pēdējo aizstāvju stāstu.

Ārējās saites

• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)