Dienvidsahalīnas okupācija
Dienvidsahalīnas okupācija bija Padomju Savienības īstenota Japānas Impērijas pārvaldītās Dienvidsahalīnas jeb Karafuto prefektūras militāra ieņemšana 1945. gada augustā. Tā notika Padomju—Japānas kara laikā un bija daļa no Otrā pasaules kara noslēguma operācijām Āzijā.
Priekšvēsture
[labot | labot pirmkodu]Pēc Portsmutas miera līguma 1905. gadā Sahalīna tika sadalīta pa 50. paralēli: salas ziemeļu daļa palika Krievijas Impērijas, bet dienvidu daļa nonāca Japānas kontrolē. Japānā šī teritorija bija pazīstama kā Karafuto prefektūra.
1945. gada februārī Jaltas konferencē PSRS apņēmās iesaistīties karā pret Japānu pēc kara beigām Eiropā. Par dalību karā Padomju Savienībai tika solīta Dienvidsahalīnas un Kuriļu salu nodošana.
Operācijas sākums
[labot | labot pirmkodu]1945. gada 9. augustā PSRS pieteica karu Japānai. 11. augustā padomju spēki sāka uzbrukumu Dienvidsahalīnai no salas ziemeļu daļas. Galvenais uzbrukums tika vērsts pret japāņu robežas nocietinājumiem pie 50. paralēles.
Padomju spēkos piedalījās 16. armijas daļas, Klusā okeāna flotes Ziemeļu flotile, jūras kājnieki un aviācija. Japānas aizsardzību galvenokārt nodrošināja 88. kājnieku divīzija un robežapsardzes vienības.
Kaujas gaita
[labot | labot pirmkodu]No 11. līdz 19. augustam notika smagas kaujas pie japāņu robežas nocietinājumiem, īpaši Handas, Furutonas un Kotono rajonā. Japāņu vienības, neskatoties uz Japānas kapitulācijas paziņojumu 15. augustā, vairākās vietās turpināja pretošanos. :contentReference[oaicite:4]{index=4}
16. augustā padomju spēki veica desantu Tōro rajonā, bet 20. augustā sākās desants Maokā, mūsdienu Holmskā. Maokā bojā gāja daudz civiliedzīvotāju, un pilsētā izcēlās haoss. Viena no pazīstamākajām traģēdijām bija Maokas pasta un telegrāfa darbinieču pašnāvība.
22. augustā tika panākta pamiera vienošanās starp Japānas un padomju spēkiem. 24. augustā padomju karaspēks ieņēma Tojoharu, Karafuto prefektūras administratīvo centru, bet 25. augustā ar desantu Ōdomari Dienvidsahalīnas ieņemšana tika pabeigta. :contentReference[oaicite:6]{index=6}
Civiliedzīvotāji
[labot | labot pirmkodu]Padomju iebrukuma laikā Dienvidsahalīnā dzīvoja ap 400 000–460 000 civiliedzīvotāju. Evakuācija uz Hokaido sākās pēc PSRS kara pieteikuma, taču tā bija slikti organizēta un sākās novēloti. Līdz padomju aizliegumam atstāt salu 23. augustā evakuēties izdevās tikai daļai iedzīvotāju.
22. augustā padomju zemūdenes uzbruka evakuācijas kuģiem pie Hokaido. Šajā incidentā bojā gāja vairāk nekā 1700 cilvēku.
Sekas
[labot | labot pirmkodu]Pēc Dienvidsahalīnas okupācijas PSRS pārņēma kontroli pār visu Sahalīnas salu. Japānas civiliedzīvotāju repatriācija sākās 1946. gada decembrī un turpinājās līdz 1949. gadam. Kopumā no Sahalīnas un Kuriļu salām uz Japānu tika repatriēti simtiem tūkstošu cilvēku.
Daudzi japāņu karavīri tika saņemti gūstā un nosūtīti uz piespiedu darba nometnēm Sibīrijā. Daļa korejiešu izcelsmes iedzīvotāju palika Sahalīnā arī pēc kara.
Zaudējumi
[labot | labot pirmkodu]Precīzs bojāgājušo skaits nav zināms. Japānas militārie zaudējumi dažādos avotos tiek lēsti no aptuveni 700 līdz 2000 kritušajiem vai bezvēsts pazudušajiem. Civiliedzīvotāju zaudējumi tiek lēsti ap 3500–3700 cilvēkiem. Kopējais bojāgājušo skaits bieži tiek vērtēts ap 5000–6000 cilvēku.