Dienvidslāvijas sabrukums

DSFR sabrukums un tam sekojošie notikumi no 1989. līdz 2008. gadam (krāsas ataino dažādas kontroles zonas)

Dienvidslāvijas sabrukums bija process, kas norisinājās 20. gadsimta 90. gados un noveda pie Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sadalīšanās vairākās neatkarīgās valstīs. Galvenie cēloņi bija etniskie un nacionālie konflikti, ekonomiskās problēmas un politiskās nesaskaņas starp federācijas sastāvdaļām.

Priekšvēsture

Dienvidslāvijas valsts ideja sakņojās 19. gadsimtā, kad Balkānu tautas centās atbrīvoties no Osmaņu un Austroungārijas impērijas varas. 1918. gadā pēc Pirmā pasaules kara tika izveidota Serbu, Horvātu un Slovēņu Karaliste, kas vēlāk, 1929. gadā, tika pārdēvēta par Dienvidslāviju. Otrā pasaules kara laikā reģions kļuva par smagu kauju zonu starp nacistiem, partizāniem un dažādiem nacionālajiem grupējumiem. Pēc kara Josips Tito izveidoja sociālistisku federāciju, kas sastāvēja no sešām republikām: Serbijas, Horvātijas, Slovēnijas, Bosnijas un Hercegovinas, Melnkalnes un Maķedonijas.

Politiskais un ekonomiskais pagrimums

Tito valdīšanas laikā tika uzturēta centrālā vara, taču pēc viņa nāves 1980. gadā situācija sāka mainīties. Valsti pārņēma ekonomiskās grūtības, pieauga bezdarbs un inflācija. Sociālistiskā ekonomikas sistēma kļuva arvien mazāk efektīva, un reģionālās ekonomiskās atšķirības izraisīja spriedzi starp republikām. Slovēnija un Horvātija bija ekonomiski attīstītākas un jutās neapmierinātas ar to, ka tās bija spiesti subsidēt nabadzīgākās republikas, īpaši Serbiju un Melnkalni.

Nacionālisma pieaugums

1980. gados Dienvidslāvijas republikās sāka pieaugt nacionālistiski noskaņojumi. Serbijas vadītājs Slobodans Miloševičs mēģināja nostiprināt Serbijas kontroli pār federāciju, kas izraisīja pretreakciju citās republikās. Slovēnija un Horvātija sāka pieprasīt lielāku autonomiju, kamēr Bosnija un Hercegovina atradās starp serbu, horvātu un bosniešu (musulmaņu) etniskajām prasībām.

Slovēnija un Horvātija

1991. gadā Slovēnija un Horvātija pasludināja neatkarību no Dienvidslāvijas. Slovēnijas neatkarības karš ilga tikai desmit dienas, jo Dienvidslāvijas armija drīz atkāpās, taču Horvātijā situācija bija daudz sarežģītāka. Serbu mazākums Horvātijā, ko atbalstīja Dienvidslāvijas armija, sāka sacelšanos, kas noveda pie ilgstoša un asiņaina kara.

Bosnijas karš

1992. gadā Bosnija un Hercegovina pasludināja neatkarību, bet šeit situācija bija īpaši sarežģīta, jo valstī dzīvoja trīs lielas etniskās grupas: bosnieši, serbi un horvāti. Karš Bosnijā bija viens no nežēlīgākajiem Eiropā kopš Otrā pasaules kara, un to raksturoja etniskās tīrīšanas, masu slepkavības un genocīds, īpaši Srebrenicas slaktiņš 1995. gadā, kurā tika nogalināti vairāk nekā 8000 bosniešu musulmaņu.

NATO iejaukšanās un sabrukuma noslēgums

Pēc trīs gadu ilga kara starptautiskā sabiedrība iejaucās, un 1995. gadā tika noslēgts Deitonas miera līgums, kas izbeidza karu Bosnijā. Tomēr Dienvidslāvijas sabrukums ar to nebeidzās. 1999. gadā Kosovā sākās bruņots konflikts starp albāņiem un serbu spēkiem, kas noveda pie NATO gaisa triecieniem pret Serbiju.

2006. gadā Melnkalne pasludināja neatkarību, un 2008. gadā Kosova sekoja šim piemēram.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dienvidslāvijas sabrukums.

• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)