Dienvidu kotiki

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dienvidu kotiki
Arctocephalus
(Geoffroy Saint-Hilaire & Cuvier, 1826)
Jaunzēlandes kotiks (Arctocephalus forsteri)
Jaunzēlandes kotiks (Arctocephalus forsteri)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
ApakškārtaSuņveidīgie (Canirfornia)
VirsdzimtaAirkāji (Pinnipedia)
DzimtaAusroņi (Otariidae)
ApakšdzimtaKotiki (Arctocephalinae)
ĢintsDienvidu kotiki (Arctocephalus)
Izplatība
Arctocephalus.png

  A. townsendi
  A. galapagoensis
  A. philippii
  A. australis

  A. gazella
  A. tropicalis
  A. pusillus
  A. forsteri

Dienvidu kotiki Vikikrātuvē

Dienvidu kotiki (Arctocephalus) ir viena no ausroņu dzimtas (Otariidae) ģintīm, kas apvieno 8 kotiku sugas.[1] Kā jau ģints nosaukums norāda, lielākā daļa sugu izplatītas dienvidu puslodē. Tikai viena suga mājo no ekvatora uz ziemeļiem — ziemeļu puslodes dienviddaļā.[2] Visas dienvidu kotiku sugas 18. un 19. gadsimtā tika pārmērīgi medītas, un to populācijas dramatiski samazinājās. Daļa sugu tika uzskatītas jau par izmirušām. Tomēr tā kā kotiki vairojas vientuļās salās, tās spējušas noslēpties no medniekiem un izdzīvot līdz mūsdienām, kad kotiku aizsardzībai pieņemti dažādi likumi un vienošanās.[2]

Ģints zinātniskais nosaukums Arctocephalus atvasināts no grieķu valodas un latviski nozīmē "lāča galva".[2]

Kopīgās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brūnā kotika (Arctocephalus pusillus) tēviņš
Antarktīdas kotika (Arctocephalus gazella) tēviņš
Huana Fernandesa kotiks (Arctocephalus philippii)

Visas dienvidu kotiku sugas izskatās samērā līdzīgas viena otrai un vizuāli ir grūti atšķiramas, īpaši mātītes. Kotikiem raksturīgs izteikts dzimumu dimorfismstēviņi ir lielāki un smagāki nekā mātītes. Tēviņš ir apmēram 1,5 reizes garāks un 4 reizes smagāks nekā mātīte. Tēviņa ķermeņa garums ir apmēram 1,8 m, svars 133 kg, mātītes ķermeņa garums apmēram 1,3 m, svars 34 kg.[2]

Abiem dzimumiem ir vārpstveida ķermenis ar relatīvi garu kaklu, tādējādi galva proporcionāli izskatās neliela. Purns mazs un nosacīti smails. Purna augšējā plakne taisna, bez liekuma, īpaši izteikti tēviņiem. Piere velvēta, plata un zema. Nāsu atveres īsas, bet platas. Augšžoklī 9 pāri zobu, apakšžoklī 8 pāri. Zobi mazi un smaili, ar vienu galotni.[2]

Matojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kažoks sastāv no tīs atšķirīgām matojuma kārtām. Cieši pie ķermeņa aug mīskta, bieza pavilna, kas nodrošina kotikam termozizolāciju. Matiņi ir gaišāki nekā pārējais matojums. Pavilnu sedz divu veidu akotmati, gari, raupji un stingri, daļai akotmatu gali ir balti, atgādinot grizlilāča kažoku. Matojums sedz gandrīz visu ķermeni, izņemot priekšējo airkāju plaukstas un ausu galus. Atšķirībā no ziemeļu kotika, kuram matojums gar plaukstām beidzas ar asu, noteiktu līniju, dienvidu kotikiem matojums beidzas pamazām. Uz pakaļējām airkājām matojums aug līdz pašām nagu pamatnēm. Nagi pakaļkājām labi attīstīti un tiek izmantoti kažoka kopšanai, priekškāju nagi smalkāki un mazāki.[2] Mazuļi piedzimst melni, kažoka krāsa nomainās pēc pirmās matojuma maiņas. Apmēram 1—2% mazuļu piedzimst balti — akotmatiem trūkst pigmentācijas, kā arī pavilna ir daudz gaišāka kā tumšajiem īpatņiem. Tomēr šie mazuļi nav albīni. Dzīves laikā kažoka krāsa kotikam nemnainās. Retois gadījumos gadās īpatņi, kuriem baltajā kažokā ir melni plankumi.[2]

Tēviņu iezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tēviņus no mātītēm atšķir ne tikai lielāks un masīvāks augums (masīvi pleci, kakls un krūtis), bet arī citas iezīmes. Uz kakla aug krēpes — gari akotmati. Tēviņu ilkņi visu laiku aug un augšžokļa ilkņiem redzamas katra gada jaunās pieauguma joslas. Apakžokļa ilkņi ir laterāli saspiesti un lieli, tie tiek izmantoti tēviņu savstarpējās cīņās, sargājot vairošanās teritorijas robežas. Abiem dzimumiem vibrisi jeb taustes mati ir gari, bet tēviņiem tie ir īpaši gari un var sasniegt 48 cm garumu. Tie ir visgarākie vibrisi no visiem airkājiem.[2]

Ieradumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daļa mazuļu piedzimst balti un paliek gaiši visu mūžu, attēlā Antarktīdas kotiku mazuļi

Kopējais izplatības areāls ir daudz plašāks nekā vairošanās areāls. Vistālāk no vairošanās teritorijām migrē tēviņi un jaunie kotiki. Dienvidu kotiki barojas ar dažāda veida zivīm, galvkājiem un vēžveidīgajiem, reizēm nomedījot arī pingvīnus un citus jūras putnus. Dzimumbriedumu mātītes sasniedz 3—5 gadu vecumā, tēviņi 7—10 gados.[2]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]