Dignāja
| Dignāja | |
|---|---|
| Mazciems | |
 | |
  Dignāja  Dignāja | |
| Koordinātas: 56°17′44″N 26°10′16″E / 56.29556°N 26.17111°EKoordinātas: 56°17′44″N 26°10′16″E / 56.29556°N 26.17111°E | |
| Valsts |
 Latvija |
| Novads | Jēkabpils novads |
| Pagasts | Dignājas pagasts |
| Platība | |
| • Kopējā | 0,25 km2 |
| Iedzīvotāji (2009) | |
| • kopā | 36 |
| • blīvums | 144/km² |
| Pasta nodaļa | LV-5215 |
Dignāja ir ciems Jēkabpils novadā, Dignājas pagasta centrs. Dignājas apkārtē atrodas Dignājas pilskalns, līdz 14. gadsimtam te pastāvējusi Dignājas viduslaiku pils. No Dignājas pār Daugavu uz Līvāniem ved pārceltuve.[1]
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Arheoloģiskie izrakumi
[labot | labot pirmkodu]Dignājas pilsētiņa bija nocietināta un saimnieciskajā dzīvē tai bija novadam stratēģiska nozīme. Tā atradās plašā, plakanā divpakāpju paugurā Dignājas pagasta Kusiņu saimniecības tīrumā, 300 m no Daugavas kreisā krasta. Paugura pamats — dolomītu klints 15 m virs pārpurvotas pļavas. Pilsētiņa aizņēma 65x35 m plašu klintāju upes krastā.
Dignājā atrasti kaula žebērkļi, pogas, adatas un saspraudes, akmens cirvju lauskas, metāla liešanas tīģeļi, māla sprēslīcas, tekstilās un citu veidu keramikas lauskas.
Jaunie laiki
[labot | labot pirmkodu]Reformācijas gaitā 1567. gadā hercogs Gothards izdeva pavēli dibināt Dignājā luterāņu draudzi un baznīcu. 1650. gadā Dignājā bija dzelzs ceplis. Tolaik šeit bija iecerēts būvēt pilsētu pie kanāla, kas savienotu Daugavas un Lielupes baseinus, taču tas netika uzbūvēts politisku iemeslu dēļ.[2]
Zviedrijas kambarkungs Andreass fon Nordenflihts ap 1760. gadu rakstīja, ka hercogs Ernsts Johans Bīrons Dignājas muižā bija ierīkojis potaša dedzinātavu. Potašu ieguva no bērzu un alkšņu pelniem, tos aplejot ar ūdeni, filtrējot, tvaicējot un beigās karsējot īpašās krāsnīs. Tā rezultātā iznāca bezkrāsaina kristāliska viela, ko izmantoja ziepju un stikla ražošanai, kā arī ādu apstrādei.[3]
Novadnieki
[labot | labot pirmkodu]- Jānis Gerkāns, skolotājs
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ «Slēgta Dunavas pārceltuve». Jēkabpils Laiks: Jēkabpils ziņas (latviešu). Skatīts: 2023-06-06.
- ↑ Lūcija Ķuzāne, “Sēlijas vēsturiskā hronika”. Latvijas Kultūras fonds, “Sēļu zeme”, 1995., Rīga, 130.-155. lpp.
- ↑ Kā strādāja un attīstījās Kurzemes hercogu uzņēmumi Mārīte Jakovļeva, laikraksts "Latvijas Vēstnesis" Nr. 263/265, 19.07.2000.
 | Šis ar Latvijas ģeogrāfiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |