Diližanss
Diližanss (franču: diligence, saīsinājums no carosse de diligence, "veiklā kariete") jeb pasta kariete (vācu: Postkutsche) bija zirgu vilkts slēgts transporta līdzeklis pasažieru un pasta pārvadāšanai no 17. līdz 20. gadsimtam.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmās ātrās pasta karietes 17. gadsimtā parādījās Anglijā. Pateicoties nogurušo zirgu pastāvīgai maiņai, pasta karietes kļuva par populārāko sabiedriskā transporta veidu Eiropā. Izmantoja vairākus pasta kariešu tipus: ar viegliem kabrioletiem pārvadāja galvenokārt ekstra-pastu un šajos ratos vietas bija arī diviem pasažieriem, vieglo pastu pārvadāja ar karietēm, kurās bija vietas četriem pasažieriem, bet puskarietēs veda smago pastu un tur bija paredzētas vietas diviem pasažieriem.
1820. gadā nodibināja pirmo Krievijas impērijas transporta uzņēmēju akcionāru sabiedrību, kas ieviesa pastāvīgu diližansu satiksmi. Zirgu maiņai stacijās bija atvēlētas tikai 10-15 minūtes. Lai pasažieri paēstu pusdienas vai vakariņas, diližansi apstājās vienu stundu, bet brokastis — pusstundu. Vasaras diližansā varēja braukt seši pasažieri: četriem bija vietas kabīnē, diviem — tās aizmugurē. Priekšpusē sēdēja uzraugs un kučieris.
1821. gadā nodibināja otro diližansu sabiedrību sakariem no Pēterburgas līdz Rīgai un tālāk caur Jelgavu līdz Palangai. Diližansu satiksmei izmantoja seno pasta lielceļu Pēterburga—Narva—Tērbata—Valka—Valmiera—Rīga—Jelgava—Liepāja—Palanga. Tās dibinātāji bija titulārpadomnieks Johans Delakroā (Delacroix) un guberņas sekretārs Georgs Frīdrihs fon Francens (Franzen), viņiem piešķīra monopoltiesības uz deviņiem gadiem. 1840. gadā Vidzemes guberņas sekretāram Engelsam izsniedza Iekšlietu ministrijas atļauju Rīgā izveidot "Diližansu sabiedrību Nr. 9." satiksmei no Rīgas un Rēveles uz Pēterburgu. No 1841. gada darbojās diližansu satiksme caur Jelgavu līdz Tauraģei, kur šī līnija saslēdzās ar Prūsijas diližansu satiksmi.
1844. gadā Olaines pasta stacijas pārvaldnieks Pēteris Vilhelms Švarcbahs (Schwarzbach) izveidoja divreiz dienā kursējošu pirmo vietējo diližansu līniju no Rīgas līdz Jelgavai. Vietējo ikdienas satiksmi no Rīgas uz Tērbatu un no 1861. gada arī uz Pērnavu un Rēveli nodrošināja 1850. gadu beigās Veselavas muižas īpašnieka Teofila fon Kampenhauzena dibinātā Rīgas—Tērbatas diližansu sabiedrība. No 1861. gada pēc Pleskavas šosejas būves pabeigšanas diližansi kopā ar pasažieriem piecas reizes nedēļā no Rīgas līdz Tērbatai pārvadāja arī parasto korespondenci.[1]
1836. gadā diližansu satiksmei cauri Latgalei uzbūvēja traktu Pēterburga—Daugavpils—Varšava, kura kopējais garums bija 1171 verstis (1250 km), uz kuras ik pēc 21-25 verstīm uzbūvēja pasta stacijas ēkas un ik pēc 7-10 verstīm (stundas brauciena attālumā) uzcēla pusstacijas, ceļu pieskatītāju ēkas un diližansu pieturas. Pasta stacijas ēkās bija uzgaidāmās telpas ar naktsmītni un ēdināšanu, atsevišķas telpas augsta ranga ceļotājiem, arī pagrabi un noliktavas. Zirgu nomaiņai bija atvēlētas 15 minūtes. Ceļojums no Pēterburgas līdz Varšavai ilga apmēram divas nedēļas, ceļojumu izmaksas bija augstas, jo vajadzēja maksāt trīs kapeikas par versti. Papildus bija jāmaksā par zirgu skaitu, ratu riteņu eļļošanu un citām lietām. Siltajos mēnešos vairāk pārvadāja pasažierus, savukārt, ziemā — preces. 1862. gadā atklāja dzelzceļa līniju Pēterburga—Varšava, kas aizstāja diližansu satiksmi.[2]
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- A. Teivens. Latvijas lauku krogi un ceļi. Rīga, 1995.
- V. Pāvulāns. Satiksmes ceļi Latvijā. XIII-XVII gs. Rīga, 1971.
- K. von Löwis of Menar. Livländische Verkehrsverhältnisse in älterer und unserer Zeit. Riga, 1913.
- A. W. Huppel. Topographische Nachrichten von Lief- und Estland. I Band — Riga, 1774.
- G. Jensch. Das Postwesen in Livland zur Schwedenzeit. Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterskunde zu Riga. Riga, 1934 S. 1—9. * J. Jenšs. Pasta satiksmes vēsture Latvijas teritorijā līdz dzelzceļu atklāšanai. Pasta un Telegrāfa Vēstnesis 1937. Nr. 6.; 346. — 350. lpp.; Nr. 8.; 462. — 466. lpp.
- J. Jenšs. Vidzemes krogi XVII gadsimtenī. Valsts arhīva raksti. Rīga, 1935. — 79 . — 94. lpp.
- J. Klaviņš. Pasta satiksme Latvijas teritorijā līdz Latvijas valsts nodibināšanai. Pasta un Telegrāfa Vēstnesis — 1935. Nr. 4.; 118. — 120. lpp.
- B. Einbergs. Satiksme Latvijā senāk un tagad. Pasta un Telegrāfa Vēstnesis 1938. Nr. 12.; 733. — 743. lpp.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Pārsla Pētersone. Vidzemes pasta vēsture 17.–19. gs.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 9. septembrī. Skatīts: 2021. gada 4. aprīlī.
- ↑ Zirgu pasta stacija Maltas pagasts, 2020