Dinoteriji

Dinoteriji; Deinotherium Kaup, 1829
	Dinoteriju dzīves rekonstrukcija
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Augstākā kārta	Āfrikas placentāļi (Afrotheria)
Virskārta	Āfrikas nagaiņi (Paenungulata)
Kārta	Snuķaiņi (Proboscidea)
Dzimta	Dinoteriīdi (Deinotheriidae)
Ģints	Dinoteriji (Deinotherium)
	Dinoteriji Vikikrātuvē

Dinoteriji jeb deinoteriji (Deinotherium - "briesmīgie zvēri") ir izmirušu ziloņveidīgo snuķaiņu ģints, kuras pārstāvji dzīvoja apmēram no vidējā miocēna līdz agrajam pleistocēnam. Kaut arī ārēji viņi atgādina mūsdienu ziloņus, dinoterijiem bija daudz lokanāks kakls un salīdzinoši tievākas ekstremitātes, kā arī triecējzobi, kas auga no apakšžokļa un bija vērsti uz leju un atpakaļ, bet augšžoklim triecējzobu nebija, kā tas ir mūsdienu ziloņiem. Dažas dinoteriju sugas bija lielākas par mūsdienu ziloņiem, bieži vien sasniedzot plecu augstumu virs 4 metriem un ķermeņa svaru virs 10 tonnām, kas tos ierindo starp lielākajiem sauszemes zīdītājiem. Dinoteriji bija plaši izplatīta ģints. Miocēnā viņi apdzīvoja visu Austrumāfriku, un Eirāziju no Rietumeiropas līdz Indijas subkontinentam. Pārtika viņi, apgraužot kokus, un viņu racionu pārsvarā sastādīja koku lapas. Ģints visdrīzāk izzuda apkārtējās vides izmaiņu dēļ, kad neogēna otrajā pusē mežu masīvus pakāpeniski nomainīja atklātas pļavas. Visilgāk dinoteriji saglabājās Āfrikā, kur tie pastāvēja līdz agrajam pleistocēnam pirms apmēram 1 miljona gadu.

Apraksts

Dinoteriji bija izmēros lieli snuķaiņi, kas izmēros varēja pārsniegt mūsdienu ziloņus. Tika atrasti divi D. giganteum tēviņi, kas izmēros bija ap 3,63–4,0 m augsti un svēra 8,8–12 tonnas. Līdzīgi arī pieaudzis D. proavum tēviņš svēra 10,3 tonnas un bija 3,59 metrus augsts. Pēc aplēsēm vidējais D. proavum tēviņš un mātīte bija 3,65 m augsts un svēra 10,5 tonnas. Taču abas šīs sugas ir mazākas par par 45 gadīgu D. "thraceiensis" tēviņu, kurš skaustā bija 4,01 m augsts un svēra 13,2 tonnas. Un vēl D. bozasi sugas pārstāvis bija ap 3,6 m augsts un svēra 9 tonnas. Kopumā dinoteriju anatomija ir līdzīga kā mūsdienu ziloņiem, taču to stabiem līdzīgās kājas bija salīdzinoši garākas un tievākas par citu snuķaiņu kājām. Kāju pirkstu kauli bija garāki, taču ne tik stipri, kā ziloņiem, bet kakls būtiski atšķīrās ar to, ka tas bija relatīvi garāks, kaut arī joprojām salīdzinoši īss attiecībā pret citiem mūsdienu zālēdājiem.

D. giganteum pastāvīgo zobu formula bija ${\frac {0.0.2.3.}{1.0.2.3.}}$ (piena zobu formula ${\frac {0.0.3.}{1.0.3.}}$ ). Vaigu zobi nomainījās vertikāli, turklāt bija divi bilofodonu un trilofodontu zobu komplekti. Dzerokļi un aizmugurējie priekšdzerokļi bija vertikāli griezoši zobi, kas liek uzskatīt, ka dinoteriji ļoti agri kļuva par patstāvīgu evolūcijas zaru. Citi priekšdzerokļi tika izmantoti barības drupināšanai. Galvaskauss bija īss, zems un no augšas saplacināts, atšķirībā no attīstītākiem snuķaiņiem, kuriem piere bija augstāka un sfēriskāka, ar ļoti lieliem, piepaceltiem pakauša locītavpauguriem. Paši lielākie dinoteriju galvaskausi sasniedza 120–130 cm garumu. Deguna dobums bija izstiepts un liels, kas norāda uz lielu dzīvnieka ķermeni. Rostrums bija garš, bet priekšējā galvaskausa bedre plata. Apakšžokļa simfīzi (apakšējie žokļa kauli) bija ļoti gari un atliekti uz leju, kas kopā ar atpakaļ atliektajiem triecējzobiem ir zīmīga šīs grupas īpatnība.

Atšķirībā no mūsdienu snuķaiņiem, kuriem triecējzobi aug no augšējiem priekšzobiem, dinoteriju triecējzobi aug no apakšējiem priekšzobiem, bet augšējo priekšzobu un ilkņu viņiem vispār nav. Izliekums sākotnēji veidojās jau apakšžoklī, bet paši triecējzobi izšķīlās tikai izliekuma vidū. Triecējzobu izliekums dažādiem īpatņiem var variēt. Vieniem triecējzobi turpināja izliekties atpakaļ veidojot gandrīz pusapaļu formu, bet citiem paraugiem tie auga uz leju gandrīz verikāli. Šķērsgriezumā triecējzobi ir apmēram ovāli un garumā tie var sasniegt 1,4 metrus.^[1]

Lai gan dinoterijiem bija ziloņveidīgs snuķis vai snuķītis, par ko skaidri liecina ārējo nāsu izmērs un forma, taču šī snuķa precīza forma un izmērs paliek diskutabls un joprojām vēl nav noskaidrots. Vēsturiskie attēli parasti to attēlo zilonim līdzīgu ar garu snuķi un triecējzobiem, kas izspraucas caur ādu zem snuķaiņa apakšlūpas. Taču 2000. gadu sākumā Markovs ar kolēģiem publicēja rakstus par dinoteriju purna mīkstajiem audiem, kas apstrīd šīs idejas, un piedāvāja alternatīvu galvas izskata rekonstrukciju. Pirmajā publikācijā autori apgalvo, ka triecējzobu veidošānās dēļ apakšlūpai vajadzēja atrasties zem tiem, tā kā tie veidoja savu klasisko izliekto formu. Viņi arī uzskata, ka lai gan snuķis ir bijis, taču visdrīzāk tas nelīdzinājās mūsdienu ziloņu snuķiem, bet bija daudz īsāks un muskuļotāks, par ko pēc viņu domām liecina tas, ka galvaskausam nav nepieciešamās virsmas snuķa stiprinājumam. Kaut gan vēlākie pētījumi rāda, ka dinoteriju snuķis, visdrīzāk, būtiski atšķīrās no mūsdienu snuķaiņu snuķiem, tomēr īsa, tapiram līdzīga snuķa ideja tiek apšaubīta. Konkrēti, tiek norādīts, ka lielais augums un joprojām salīdzinoši īsais dinoterija kakls padarītu ļoti grūtu dzīvnieka iespēju padzerties, neveidojot sarežģītu dzeršanas pozu. Tādā veidā tiek uzskatīts, ka snuķim ir jābūt vismaz tik garam, lai dzīvnieks varētu efektīvi dzert.^[2]

Sistemātika

ģints: Deinotherium Kaup, 1829 †

Eiropas sugas:

suga: Deinotherium giganteum Kaup, 1829 †
suga: Deinotherium levius Jourdan, 1861 †
suga: Deinotherium proavum Eichwald, 1835 †
suga: Deinotherium (Prodeinotherium) bavaricum von Meyer, 1831 †
suga: Deinotherium (Prodeinotherium) cuvieri Kaup, 1832 †

Āfrikas sugas:

suga: Deinotherium bozasi Arambourg, 1947 †
suga: Deinotherium (Prodeinotherium) hobleyi Andrews, 1911 †

Āzijas sugas:

suga: Deinotherium indicum Falconer, 1868 †
suga: Deinotherium (Prodeinotherium) pentapotamiae Falconer, 1868 †
suga: Deinotherium (Prodeinotherium) sinense (Qiu, Wang, Li, Deng & Sun, 2007) †

(†) - izmirušu organismu grupa.

Atsauces

↑ Poulakakis, N.; Lymberakis, P.; Fassoulas, C. (2005). "Deinotherium giganteum (Proboscidea, Deinotheriidae) from the Late Miocene of Crete". Journal of Vertebrate Paleontology. 25 (3): 732–736.
↑ Göhlich, U.B. (2010). "Tertiäre Urelefanten aus Deutschland". Elefantenreich – Eine Fossilwelt in Europa. pp. 340–372.

[1] Poulakakis, N.; Lymberakis, P.; Fassoulas, C. (2005). "Deinotherium giganteum (Proboscidea, Deinotheriidae) from the Late Miocene of Crete". Journal of Vertebrate Paleontology. 25 (3): 732–736.

[2] Göhlich, U.B. (2010). "Tertiäre Urelefanten aus Deutschland". Elefantenreich – Eine Fossilwelt in Europa. pp. 340–372.

[1]

[2]