Divpadsmit krēsli

Vikipēdijas lapa
"Divpadsmit krēsli"
Autors(-i) Iļja Ilfs, Jevgeņijs Petrovs
Oriģinālais
nosaukums
Двенадцать стульев
Valsts Karogs: Padomju Savienība PSRS
Valoda krievu
Žanrs(-i) romāns
Izdevējs Земля и фабрика
Izdota 1928
Nākamā "Zelta teļš" (1931)

"Divpadsmit krēsli" (krievu: Двенадцать стульев) ir krievu padomju autoru Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova 1927. gadā kopdarbībā sarakstīts satīrisks romāns. Pirmo reizi izdots 1928. gadā — vispirms publicēts žurnālā Тридцать дней, pēc tam izdots grāmatas formā izdevniecībā Земля и фабрика.

Grāmatas autori odesieši Ilfs un Petrovs sarakstījuši arī romānu "Zelta teļš" (1931), kurā turpinās romāna "Divpadsmit krēsli" galvenā varoņa Ostapa Bendera piedzīvojumi. Abi romāni raksturīgi ar satīrisku padomju dzīves atainojumu, tādēļ nebija vēlami Padomju Savienībā. Laika posmā no 1949. līdz 1956. gadam ar PSKP Centrālās komitejas sekretariāta lēmumu romānus bija aizliegts publicēt.[1]

Romāns "Divpadsmit krēsli", neskatoties uz sākotnējo padomju kritiķu klusēšanu un vēlākām aizdomām par romāna "pretpadomju raksturu",[2] pieredzējis daudz izdevumu un ekranizāciju gan PSRS, gan ārvalstīs. 1997. gadā tas pirmo reizi publicēts pilnā apjomā, bez cenzūras labojumiem. Divi literatūrzinātnieki Mihails Odesskis un Dāvids Feldmans ilgstoši bija pētījuši Ilfa un Petrova daiļrades mantojumu un restaurējuši sākotnējo romāna versiju. Latviešu valodā iznākusi gan cenzētā, gan necenzētā versija.[3]

Skulptūra Odesā, uzstādīta par godu romānam "Divpadsmit krēsli"

Sižets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romānā ir trīs daļas. Pirmajā daļā kādas mazpilsētas dzimtsarakstu biroja darbinieks, bijušais muižniecības vietējais priekšstāvis Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs uzzina no savas mirstošās sievasmātes, ka viņa, baidoties no boļševikiem, ģimenes dārglietas noslēpusi vienā no viesistabas divpadsmit krēsliem, bet, rekvizējot īpašumus, visas mēbeles tikušas aizvestas. Vorobjaņinovs nolemj atrast krēslus un dodas meklējumos. Kādā pilsētā viņš satiek "dižo kombinatoru" Ostapu Benderu un viņi kopā nodibina "koncesiju" bagātību atrašanai. Viņiem uzrodas arī konkurents — baznīcas kalps tēvs Fjodors Vostrikovs, kas par dārglietām uzzinājis pēdējā grēksūdzē.

Otrajā daļā darbība pārceļas uz Maskavu. Tur notiek mēbeļu izsole, kurā grib piedalīties arī Ostaps Benders un Vorobjaņinovs, lai nopirktu krēslus. Bet izrādās, ka Vorobjaņinovs ir iztērējis naudu, un krēslus nopērk vairāki citi izsoles dalībnieki. Tagad visas pūles tiek veltītas jauno krēslu īpašnieku izsekošanai un apmānīšanai, lai iegūtu krēslus. Tomēr daži krēsli kopā ar teātra "Kolumbs" darbiniekiem dodas ar kuģi tūrē pa Volgu.

Trešajā daļā Ostaps Benders un Vorobjaņinovs iekārtojas darbā uz kuģa, tomēr drīz tiek padzīti. Turpinot ceļu, viņiem gadās dažādi piedzīvojumi, starp tiem arī skandāls ar šaha entuziastiem Vasjukos. Vēlāk viņi nonāk Pjatigorskā. Pēc tam Terekas upes kanjonā viņu ceļi krustojas ar konkurentu tēvu Fjodoru.

Daudzo "kombināciju" rezultātā ir iegūti un pārmeklēti krēsli, bet dārglietas nav atrastas. Ostaps Benders un Vorobjaņinovs atgriežas Maskavā, kur vēl ir pēdējais krēsls, kas bija pazudis jau pirms izsoles. Ostaps Benders uzzina, ka krēsls atrodas jaunajā dzelzceļnieku klubā. Nākamajā rītā nolemts doties uz klubu, bet naktī Vorobjaņinovs ar bārdas nazi pārgriež rīkli Ostapam Benderam, lai nebūtu jādalās bagātībā. No rīta Vorobjaņinovs steidzas uz klubu, bet tur uzzina, ka dārglietas krēslā atrastas jau pirms vairākiem mēnešiem, un par tām iegūtā nauda ieguldīta jaunā kluba celtniecībā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]