Dobeles vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dobeles baznīca un pils apmēram 1660. gadā. Tajā apmeties Krievijas cars Pēteris I (1697) un Zviedrijas karalis Kārlis XII (1701).

Dobele jeb Doblene (Atskaņu hronikas tekstā: Doblên) bija viens no seno zemgaļu galvenajiem pilskalniem Zemgales ziemeļrietumu daļā. Dobeles pilsnovada administratīvais centrs.

Dobeles zemes kristīšana un pakļaušana Livonijas ordenim[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1254. gada aprīlī Dobeles pils ar senpilsētu pirmo reizi pieminēta Zemgales dalīšanas līgumā starp Rīgas arhibīskapiju un Livonijas ordeni. Dobeles un Tērvetes novadi nonāca meslu atkarībā no Livonijas ordeņa. 1272. gadā Dobeles novada iedzīvotāji kopā ar citiem zemgaļiem pārgāja kristīgajā ticībā. 6. jūlijā Rīgā parakstītajā līgumā bija paredzēts, ka vācu ordeņa brāļi tika atzīti par virskungiem, bet zemgaļi paturēja savu pārvaldību un tiesības. 1279. gadā zemgaļi atteicās no kristīgās ticības un Livonijas ordeņa karaspēks no Kuldīgas pils kopā ar kuršiem sāka atkārtotus uzbrukumus labi nocietinātajam zemgaļu Dobeles pilskalnam, bet nespēja to ieņemt. 1280.-1281. gada ziemā Livonijas ordeņa mestrs Konrāds no Feihtvangenas devās no Jelgavas karagājienā pret Dobeles pili, taču to ieņemt nespēja. 1288.-1289. gada ziemas karagājienā Livonijas ordeņa mestrs Kuno no Hacigenšteinas kopā ar Tērbatas un Sāmsalas vasaļiem un latgaļu sabiedrotajiem nodedzināja Dobeles pilsētu, bet pili neiekaroja un atkāpās uz Tērvetes Svētkalnu (Heiligenbergu). 1289.-1290. gada ziemā ap 2500 Livonijas ordeņa brāļu un to kuršu sabiedroto no Kursas puses uzbruka Dobelei un nodedzināja pilsētu. 1290. gadā ordeņa brāļi ķērās pie citas taktikas un atkārtoti izpostīja Dobeles novadu, līdz "tie kļuva pliki un nabagi" un zemē iestājās bads. Beidzot dobelieši pameta savu pili un pārcēlās uz Raktes pilskalnu Žagarē un citiem novadiem, kas tagad atrodas Lietuvas teritorijā. Pēc izpostīšanas un zemgaļu izceļošanas novads uz ilgu laiku bija reti apdzīvots.

1335. gadā Livonijas ordeņa mestrs Eberhards no Monheimas nostiprināja Dobeles pilskalnu un sāka mūrēt pili karam pret žemaišiem. 1347. gadā mestrs Gosvins no Herikes pabeidz Dobeles pils būvi un nākamajā gadā devās karagājienā uz Žemaitiju. 1376. gadā Dobeles pils kļuva par Dobeles komturejas administratīvo centru. 1451. gadā Dobeles pilī līdzās komturam pastāvīgi mitinājās četri ordeņa bruņinieki, viens priesteris un viens pusbrālis, kas kopīgi pārvaldīja visu Zemgales rietumu daļu līdz pat Lietuvas robežām. 1495. gadā Dobelē uzcēla baznīcu latviešu draudzei.

Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dobeles pilsdrupas 1792. gadā (Broces kolekcija).

1561. gadā Livonijas ordeņa padošanās līgumā (Viļņas ūnija) Dobeles komtureja tika iekļauta Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā, kas atradās Lietuvas, vēlāk Polijas-Lietuvas kopvalsts vasaļatkarībā. 1566. gadā hercoga karaspēks padzina no pils pēdējo Dobeles komturu Tīsu fon der Reki, kas bija atteicies pakļauties hercogam. 1579. un 1613. gadā Dobeles pilī notika Kurzemes landtāgi. 1617. gadā pēc Kurzemes pārvaldes likuma Formula Regiminis pieņemšanas Dobeles pilskungs (Hauptmann) pakļāvās Jelgavas virspilskungam. 1621. un 1625. gadā Poļu-zviedru kara laikā pili ieņēma zviedru karaspēks. 1642.-1682. gadā hercoga Jēkaba valdīšanas laikā Dobelē darbojās ūdensdzirnavas, vilnas kārstuve, etiķa vārītava un kokzāģētava. 1658. gadā Otrā Ziemeļu kara laikā zviedri okupēja Dobeles cietoksni, kuru hercogs atguva 1659. gadā. 1697. gadā no Jelgavas uz Liepāju caur Dobeli ceļoja "lielā sūtniecība", kuras sastāvā incognito atradās jaunais Krievijas cars Pēteris I.

1701. gadā Lielā Ziemeļu kara laikā Dobelē sešas dienas dzīvoja Zviedrijas karalis Kārlis XII. 1710. gadā hercogs Frīdrihs Vilhelms gribēja Lielā mēra laikā pārcelt savu rezidenci no Jelgavas uz Dobeli, bet pils sliktā stāvokļa dēļ tas nebija iespējams.

Dobeles pilsdrupas un Todlēbena villa 19. gadsimtā (W.S. Stavenhagen).

1775. gadā Dobeles pils un apdzīvotā vieta bija tik panīkusi, ka hercogs visas pārvaldes iestādes pārcēla uz Jelgavu, pilskalnā tika iekārtots parks.

Kurzemes guberņas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1795. gadā Dobeles novads tika pievienots Krievijas impērijai. 1812. gadā Dobeli ieņēma Napoleona armija. 1840. - 1881. gadā Dobeles miestiņa iedzīvotāju skaits pieauga no 100 līdz 1083. 1905. gada revolūcijas laikā Dobelē vadu pārņēma Rīcības komiteja. 1915. gadā Dobeli ieņēma ķeizariskās Vācijas armija. Lielākā daļa iedzīvotāju devās bēgļu gaitās. 1917. gadā Dobelei piešķīra pilsētas tiesības.

Latvijas valsts sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada martā Krievija atsacījās no Kurzemes un Vidzemes teritorijām. Vācija atzina Jelgavā atjaunotās Kurzemes un Zemgales hercogistes neatkarību. Novembrī Rīgā tika nodibināta Latvijas Republika. 1919. gadā Dobele pārmaiņus atradās lielinieku, landesvēra un bermontiešu pakļautībā. 23. novembrī Dobeli ieņēma Latvijas armija. 1919.-1940. gadā Dobele bija pagasta centrs Jelgavas apriņķī. 1925. gadā tika apstiprināts tagadējais pilsētas ģerbonis. 1927. gadā caur Dobeli tika atklāta dzelzceļa līnija, kas savienoja Jelgavu ar Liepāju caur Latvijas teritoriju. 1934.-1939. gadā uzcēla Tautas namu (arhitekts P.Kundziņš) un paplašināja pilsētas ģimnāziju. 1935. gadā Dobelē darbojās tekstilfabrika, virvju vīšanas darbnīca, kokzāģētava. 1940. gadā pilsētā atklāja Dobeles atbrīvošanas pieminekli (tēlnieks K. Zemdega).

1940. gada jūnijā Otrā pasaules kara laikā pilsētā uz laiku varu pārņēma PSRS varas iestādes. 1941. - 1944. gadā Dobeli okupēja nacistiskā Vācija. 1950. gadā tā kļuva par Dobeles rajona centru. 1990. gadā pilsētā darbojās ķīmisko tautas patēriņa preču rūpnīca "Spodrība", gumijas izstrādājumu rūpnīca "Dobele", Jelgavas labības produktu kombināta iecirknis. 1996. gadā atjaunoja Dobeles atbrīvošanas pieminekli.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]