Dortmundes Stadtbahn

Dortmund Stadtbahn
Pamatinformācija
Valsts	Vācija
Pilsēta	Dortmunde, Līnene
Atklāts	1881. gada 1. jūnijā (tramvajs); 1976. gada 15. maijā (vieglais dzelzceļš)
Pageigts	2008. gada 26. aprīlī (tramvajs)
Tehniskā informācija
Kopējais garums	75 km (no tiem 20,5 km tunelī)
Līniju skaits	8
Staciju skaits	125 (no tiem 27 pazemes)
Transporta vienības	133 (64 B80C, 22 B80D, 47 NGT8)
Pasažieri gadā	aptuveni 130 miljoni (2019)
Papildinformācija
Mājas lapa	bus-und-bahn.de

Dortmundes Stadtbahn ir vieglā dzelzceļa sistēma Vācijas pilsētā Dortmundē un tās tuvumā, kas ir daļa no Reinas-Rūras dzelzceļu tīkla. Sistēmu ar astoņām līnijām pārvalda Dortmunder Stadtwerke (DSW21). Tīkla kopgarums ir 75 kilometri, no kuriem 20,5 kilometri atrodas tuneļos. No 125 stacijām 98 atrodas virszemes līmenī un 27 pazemes.

Stadtbahn sāka darboties 1976. gada 15. maijā ar 4,1 km garu eksprestramvaja posmu starp Kirhderni un Grēveli, un sākotnēji to ekspluatēja 2. tramvaja līnijā (vēlāk 402/406, mūsdienās U42). Ilgi pirms tam, kad tika runāts par Stadtbahn, 1959. gada 30. aprīlī ekspluatācijā tika nodots maršruts no pagaidu galapunkta Markgrafenstraße (Ruralleja stūris, atklāts 1957. gada 1. novembrī) caur Westfalenpark uz Hacheney kā eksprestramvajs bez šķērsošanas vietām. Arī krietni pirms stadtbahn ieviešanas, 1967. gadā^[1]^[2] tika atklāta pirmā Dortmundes pazemes stacija Vestfālenes halle (tolaik vēl bez daudzskaitļa "n"), sākotnēji kā diezgan vienkārši iekārtota tramvaja pieturvieta. Visas trīs darbības bija daļa no tramvaju tīkla paplašināšanas plāna, kas galvenokārt orientējās uz galveno ielu asīm, kas bieži vien tika izveidotas tikai pēckara periodā. Parasti līnijas pilsētas centrā bija jāprojektē arī virszemē pa atsevišķu sliežu ceļu ielas vidū un tikai dažos krustojumos kā pazemes līnijas ar vienkāršu projektēšanas standartu, t. i., ar vienāda augstuma atzarojumiem. 1983. gada 27. maijā Hērdes rajonā tika atklāts pirmais garākais tuneļa posms, un līdz oficiālajai pilsētas tramvaja atklāšanai 1984. gada 2. jūnijā, to apkalpoja 401. un 406. tramvaja līnijas. Pēc tam tur sāka kursēt U41 tramvaja līnija.

Sistēma sākotnēji darbojās ar 600 voltu līdzstrāvas spriegumu, taču, tā kā gan B veida vagoni, gan NGT8 ir paredzēti 750 voltu spriegumam, tas tika pakāpeniski paaugstināts līdz 750 voltiem. Sprieguma paaugstināšana galvenajā līnijā I notika 1999. gada decembrī, galvenajā līnijā II – 2002. gada jūnijā, bet galvenajā līnijā III – 2012. gadā.

Tīkls

Sistēmai ir astoņas Stadtbahn līnijas:^[3]

Līnija	Maršruts
U41	Dortmund-Hörde – Lünen–Brambauer
U42	Hombruch – Grevel
U43	Dorstfeld – Wickede
U44	Marten – Westfalenhütte
U45	Westfalenhallen – Dortmund Hbf – (Fredenbaum)
U46	Westfalenhallen – Brunnenstraße
U47	Westerfilde – Aplerbeck
U49	Hacheney – Dortmund Hbf – (Hafen)

Līnijām U41 un U47 ir savienojums ar autobusu līniju 490, kas kursē uz Dortmundes lidostu.^[4]

Pārskats

Tīkls sastāv no trim galvenajām līnijām, kas krustojas pilsētas centrā un daļēji atzarojas uz priekšpilsētām. Trīs pārsēšanās stacijas ir Kampstraße, Reinoldikirche un Stadtgarten. Stadtgarten stacijā atrodas arī sistēmas vadības centrs.

Jaunākā tramvaja līnija ir austrumu–rietumu līnija. To sauc arī par galveno līniju III. Līnijas U43 un U44 tika oficiāli atklātas 2008. gada 27. aprīlī. Tās aizstāja iepriekšējās 403. un 404. tramvaja līnijas. Šajā līnijā brauc arī jaunie pilsētas tramvaji NGT8. Pēdējais N8C brauciens ar pasažieriem notika 2011. gada 21. decembrī līnijā U43 starp Westentor un Brackel.

Tīkls ir sadalīts divās daļās. Galveno līniju I (Leopoldstraße–Markgrafenstraße) un II (Brunnenstraße–Stadtgarten) atzari ir augstgrīdas pilsētas tramvaja līnijas. Savukārt galvenajā līnijā III kursē vidēja augstuma pilsētas tramvaji. Tāpēc tā drīzāk atgādina metro tramvaju, bet līniju tīklā tiek uzskatīta par pilsētas tramvaju (sk. apzīmējumu ar U + 4 kā Dortmundes apgabala kodu + vēl vienu ciparu).