Dzīvības koks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pasaules koks Igdrasils, 1847, no prozas krājuma Edda, 13.gs.

Dzīvības koks ir viens no vecākajiem auglības un dzīvības simboliem pasaules reliģiju vēsturē. Dzīvības koka motīvs un koncepcija ir izmantota daudzu tautu reliģijā, mitoloģijā un metaforiskā nozīmē arī filozofijā. Pēc nozīmes dzīvības kokam tuvi ir svētais, kosmiskais, pasaules koks.

Nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koki daudzās pasaules reliģijās simbolizē dzīvību, nāvi un atjaunošanos, bet t. s. svētie koki asociējas arī ar auglību, zināšanām, aizsardzību un radīšanu.[1] Caur dzīvības koku plūst sula vai ūdens un tas sakņojas zemē, bet ar zariem tiecas debesīs un ir piederīgs divām pasaulēm — zemei un debesīm.[2] Mitoloģijā koks ir saistīts ar sievišķo auglību un Māti Zemi. Koka zaros nobriedušie augļi tiek izmantoti auglības rituālos.[1] Mitoloģijas un reliģijas sistēmās īpaši izcelta dzīves augšupejošā līnija — no piedzimšanas līdz augstākajai brieduma stadijai — ziedēšanai un augļu nešanai. Pašā dzīvības koka serdē slēpjas dzīvība un tās augstākais mērķis — nemirstība, kā arī cikla sākumu un beigas.[3] Pēc reliģijas vēsturnieka, filozofa Mirčas Eliades (Mircea Eliade) domām, dzīves neizsmeļamais noslēpums ir saistīts ar Kosmosa ritmisko atjaunošanos, tāpēc Kosmoss var tikt attēlots milzu koka veidā. Kosmosa pastāvēšanas veids, tā spēja bezgalīgi atdzimt, tiek pielīdzināta koka dzīvei. Koka tēls izraudzīts ne tikai kā koka simbols, bet arī kā dzīves, jaunības, nemirstības un zinātņu izteiksmes veids.[4]

Dzīvības koks dažādu pasaules tautu mītos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ēģiptes dieviete — dzīvības koks, kapenes (Sennedjem), Luksora, Ēģipte

Vecākajos seno ēģiptiešu zīmējumos (2500.-2200. p. m. ē.) redzams dzīvības koks apvienojumā ar cilvēka ķermeni.[5] Ēģiptieši godināja dievieti Nutu, kur sievietes ķermenis bija savienojies ar koku un no kura dieviete mirušajiem jeb viņu dvēseles putniem (ba) pasniedza spēcinošu dzērienu[2] — nemirstības eliksīru, kas pa koku atplūst no pazemes valstības.[3] Vēlāk plašāk izplatīta ir kompozīcija, kurā pie dzīvības koka stāv sieviešu dzimtes dievība, kuras galvenā ir mātes funkcija. Ar dzīvības koku cieši saistīts tekstu cikls, kurā darbojas

  1. sieviešu dzimtes dievība, kas rada dzīvību kokā vai uz tā;
  2. dzīvības ēdiens vai dzēriens (dzīvības dievietes piens, ko nereti pielīdzina dzīvības koka sulai, dzīvības ūdens vai tā varianti — dzelmju ūdens, medus, vīns, asinis, sēklas šķidrums, nemirstības ūdens; augļi — paradīzes āboli, jaunības āboli, hesperīdu zelta āboli).[6]

Koks bija dievietes "austākais sasniegums", auglības zīme un kokam piemita kāda īpaša iepriekšēja esamība, no kuras tas iznācis zemes virspusē. Arī senajā Kanaānā — Sīrijā (feniķiešu zemēs) bronzas laikmetā kokus bieži zīmēja auglības dievietes tuvumā, bet pati dieviete tika attēlota kā koka stumbrs vai izaugusi no koka saknēm, piemēram, palma, kam abās pusēs ir pa zivij (Aštartes dieviete Astarte) vai savvaļas āzim (vīrišķais arhetips). Senās pasaules iedzīvotāji neredzēja lielu atšķirību starp auglību un vitalitāti augos, dzīvniekos un cilvēkos. Visa dzīvā pasaule tika uzskatīta par vienotu. Vēlajā bronzas laikmetā kokam (palmai) abās pusēs arvien biežāk attēloja simetriski izvietotus āžus, ko var uzskatīt par apzināti veidotu "kulta attēlu". Šis motīvs ir tipisks Divupei un Sīrijai. Dzelzs laikmetā Tuvajos Austrumos nostiprinājās agrāk nepazīts ikonogrāfiskais attēls: cilvēks sēž (vai stāv) pie (vai zem) koka — tas simbolizēja labklājību un svētību. Dzelzs laikmetā saistība starp antropomorfo dievību un koku kļuva vājāka.[2] Daudzās senajās kultūrās tika godināti noteikti koki vai pat veselas to birzis, kā pārdabisku būtņu mājoklis, vai arī kā Saules ass, ap kuru izveidots Kosmoss, piemēram, ziemeļģermāņu mitoloģijā pasaules koks Igdrasils vai Jukatanas maiju svētais Ceibas vai Jašķē koks, kas aug pasaules centrā un ap kuru izkārtoti debesu slāņi. Budistiem Bodhi koks (, Ficus religiosa) zem kura Gautama Buda sasniedz apskaidrību, ir "lielās atmodas" simbols. Šumeru veģetācijas dievu Dumuzi (Tammuz) pielūdza kā dzīvības koku. Senajā Ķīnā godināja persiku koku un zīdkoku, ķeltu druīdi ozolu, kas bija arī ģermāņu pērkona dieva un grieķu dievu valdnieka Zeva svētais koks.[2] Latviešu mitoloģijā Austras koks (Saules koks, Pasaules krūms, Pasaules koks, ozoliņš) simbolizē Saules ceļu un pasaules kārtību.

Dzīvības koks, kā krucifikss ar Vecās Derības praviešiem un svētajiem,1310.- 1320.g., Britu Bibliotēka, Londona, Anglija.

Vecā Derība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pašā Bībeles sākumā, 1.Mozus grāmatā, ir minēts dzīvības koks: "Un Dievs tas Kungs lika izaugt no zemes visādiem kokiem, kurus bija jauki uzskatīt un no kuriem bija patīkami ēst, bet dārza vidū dzīvības kokam un laba un ļauna atzīšanas kokam." (1.Moz. 2:9). 1. psalmā par dievbijīgiem ļaudīm teikts, ka tie pielīdzināmi kokam ūdens krastā (Ps.1.). Izdzinis pirmos cilvēkus no paradīzes, Dievs liedza iespēju tuvoties dzīvības kokam (1Moz.3:24).[3] Degošā krūmā Mozum atklājas Jahve Horeba (Sinaja) kalnā (2.Moz.3:2 sek.), arī vēlāk Dievs un eņģeļi nereti parādījās zem kokiem: "Tas Kungs parādījās viņam pie Mamres ozoliem (Oak of Mamre), kad tas dienas tveicē sēdēja savas telts durvīs." (1.Moz.18:1).[5] Vecajā Derībā dzīvības koks pieminēts arī Salamana Pamācībās, kur ar to saistās auglis, kas pienākas gudrajam, tas ir taisnīgā auglis, piepildījusies vēlme, lēnprātīga valoda (Sal.Pam.3:18; Sal.Pam.11:30; Sal.Pam.15:4 un citur).

Jaunā Derība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Perideksionu koks, Bodlienas (Bodleian) bibliotēka, MS. Douce 151, Folio 71v, Oksforda, Anglija.

Jaunajā Derībā, Jāņa atklāsmes grāmatā, ar dzīvības koku saistīti jauni motīvi: tikai tam, kas ievēro baušļus, ir tiesības uz paradīzes vidū augošo dzīvības koku un tikai uzvarētāji var baudīt tā augļus[3] "…Tam, kas uzvar, es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē."(Atkl.2:7) Pēc izdzīšanas no Ēdenes, cilvēcei, caur paklausību, ir dota iespēja saņemt Dieva piedošanu un atgriezties pie dzīvības koka. Dzīvības koku var pielīdzināt paradīzes kokam (1.Moz.2:8), tomēr tas nenozīmē mūžīgu dzīvošanu. Kristietībā koks ir tādas dzīves simbols, kas norit saskaņā ar Dieva gribu, tā attīstības gaita norāda uz dzīvību, nāvi un augšāmcelšanos, turpretī nokaltis vai neauglīgs koks simbolizē grēcinieku.[2][6] Koks tāpat kā ūdens ir Kristietības simbolikas būtiska daļa Krusts vai Krustā sišanas koks, uzreiz var pazīt kā Kristus Ciešanu un Nāves simbolu. No paradīzes Laba un Ļauna atzīšanas koka vēlāk darināts Kristus krusts, kas ticīgajiem ir kļuvis par dzīvības koku.[6] Par dzīvības koku arī uzskata Mariju, ar kuras starpniecību Svētais Gars pasaulei kā augli dāvājis Pestītāju. Svētvietu un svētceļojumu vietās ir tradīcija audzēt Marijas trīs ozolus, Marijas zaļumus, Marijas liepas. Ādamam nogaršojot laba un ļauna atzīšanas koka augļus, pasaulē ienāca nāve. Leģenda par koku — svētības nesēju — varētu būt cēlusies no kristīgās simbolikas par krusta koku, kas transponēta Vecās Derības augsnē. Agrīnās kristietības laika teksts (Physiologus, 2.gs.pēc Kr.) vēsta par koku perideksionu (peridexion), ar kura augļiem labprāt mielojušies baloži, bet čūskas tam nespējušas tuvoties. Tā ir norāde uz Pestītāju, "patieso dzīvības koku", no kura augļiem pārtiek ticīgie, kamēr velns tam nespēj tuvoties.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Zīmes un Simboli. Rīga, Zvaigzne ABC, 2010.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 Lielā simbolu enciklopēdija, Jumava, 2002.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 Mitoloģijas Enciklopēdija (1), Latvijas Enciklopēdija, 1993.
  4. Eliade Mirča, Sakrālais un Profānais, Rīga, Minerva, 1996.
  5. 5,0 5,1 Dišlers G. Kulta māksla Vecajā Derībā, Jumava, 2005.
  6. 6,0 6,1 6,2 Boldoks Dž. Kristietības simbolika, Rīga, 1999.