Dzīvnieku aizstāvības ētika

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Dzīvnieku aizstāvības ētika ir tā kopumā dēvē dažādos dzīvnieku interešu aizstāvības virzienus. Pazīstamākie no tiem ir dzīvnieku labturības un dzīvnieku tiesību virzieni. Tos vieno uzskats, ka līdzšinējā cilvēku izturēšanās pret dzīvniekiem kā pret lietām[1] nav ētiski pieņemama un tāpēc to ir jāmaina. Taču veidos, kā katra pieeja iztēlojas šīs pārmaiņas un pamato nepieciešamību pēc tām, pastāv būtiskas atšķirības.

Šos ētikas virzienus iespaidojusi gan to filosofu darbība, kas piedāvājuši jaunus skatījumus uz dzīvniekiem, gan pētījumi mūsdienu dabaszinātnēs, kas liecina, ka dzīvnieki ir justspējīgas būtnes ar kompleksu pasaules uztveri. Šie ētikas virzieni aplūko veidus, kā jaunos skatījumus un zinātniskos atklājumus iestrādāt cilvēku līdzšinējā attieksmē pret dzīvniekiem. Tie jautā par to, vai dzīvniekus joprojām drīkstam uzlūkot kā lietas, mehānismus, instrumentus, preces, resursus utt. Izplatīts ir arī viedoklis, ka visām justspējīgām būtnēm piemīt no cilvēkiem neatkarīga pašvērtība un ka pret to interesēm jāizturas ar cieņu.[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaut arī jautājums par cilvēka un dzīvnieka nošķīrumu epizodiski ticis aplūkots jau sen,[3] tikai 20. gadsimta otrajā pusē sāka notikt pirmās publiskās diskusijas un tika publicēts aizvien vairāk šai tēmai veltītu grāmatu un rakstu. Par tēmas aktualitāti mūsdienās liecina, piemēram, kāda dzīvnieku morālā statusa tēmai veltītu tekstu bibliogrāfija, kurā minēti tikai 94 darbi, kas tapuši laikā no mūsu ēras sākuma līdz 1970. gadam un 240 darbi, kas tapuši no 1970. gada līdz 1988. gadam.[4]

Pazīstamākās pieejas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Dzīvnieku labturības pieeja uzsver, ka tā kā dzīvniekiem ir intereses neciest, tad cilvēku pienākums ir uzlabot dzīvnieku turēšanas apstākļus, piemēram, palielinot aizgaldu lielumu vai ļaujot tiem uzturēties apstākļos, kas ir pēc iespējas līdzīgāki to dabiskajiem dzīves apstākļiem.
  • Dzīvnieku tiesību pieeja uzsver, ka dzīvniekiem ir no cilvēkiem neatkarīgas morālas tiesības, piemēram, uz dzīvību un brīvību, tāpēc tos nedrīkst ieslodzīt vai nogalināt tikai lai iegūtu pārtiku, apģērbu, medikamentus u.tml.
Pazīstamāko pieeju salīdzinājums[5]
Labturības pieeja Tiesību pieeja
Morāle
Dzīvnieku izmantošana nav amorāla
Dzīvnieku izmantošana ir amorāla
Dzīvnieku izcelsmes produkti
Dzīvniekus drīkst izmantot to iegūšanai
Dzīvniekus nedrīkst izmantot to iegūšanai
Intereses
Cilvēku intereses ir vienmēr svarīgākas
Nevajag bez īpaša iemesla ignorēt dzīvnieku intereses
Ciešanas
Jācenšas mazināt ciešanas
Nevajag pakļaut dzīvniekus ciešanām
Humāna izturēšanās
Jāizturas tik humāni, lai mēs nejustos neērti
Vienmēr jācenšas novērst cilvēku radītās ciešanas

Citas pieejas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīvnieku aizstāvības diskusijās pastāv arī "dziļās ekoloģijas" pieeja, kaut arī tā koncentrējas uz antropocentrisma kritiku kopumā. Tā pauž uzskatu, ka cilvēks tāpat kā citas sugas ir daļa no vienotas apkārtējās vides, nevis kaut kas pārāks, pateicoties kādai atsevišķai īpašībai. Šīs pieejas pārstāvji uzskata, ka īpaša vērtība piemīt visai dzīvībai, kas nav atkarīga no cilvēku interesēm.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. I.Šuvajevs "Dzīvnieku ētika" // Kultūras Forums. 2008. 8.—15.08. 8.—9. lpp.
  2. Animal Ethics | Oxford Centre for Animal Ethics
  3. Animal Rights History
  4. Singer P. Animal Liberation at 30, 2003.
  5. http://www.animalethics.org.uk/i-ch2-3-relatedphilosophies.html Table 2. Comparison of Animal Rights & Animal Welfare.

Turpmākai lasīšanai[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]