Raibie dzeņi

Raibie dzeņi; Dendrocopos (Koch, 1816)
	Baltmugurdzenis (Dendrocopos leucotos)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Putni (Aves)
Kārta	Dzilnveidīgie (Piciformes)
Dzimta	Dzilnu dzimta (Picidae)
Apakšdzimta	Dzilnu apakšdzimta (Picinae)
Ģints	Raibie dzeņi (Dendrocopos)
	Raibie dzeņi Vikikrātuvē

Raibie dzeņi (Dendrocopos) ir dzilnu dzimtas (Picidae) ģints, kas apvieno 12 mūsdienās dzīvojošas sugas.^[1] Raibo dzeņu sugas mājo Eirāzijā un Ziemeļāfrikā. Tie ir tipiski mežu iemītnieki, kas barojas un ligzdo kokos, ar aso knābi izcērtot stumbrā dobumu.

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar jaunāko sistemātiku Latvijā sastopamas 2 raibo dzeņu ģints sugas: baltmugurdzenis (Dendrocopos leucotos) un dižraibais dzenis (Dendrocopus major).^[1]^[2]^[3] Visbiežāk sastopamais Latvijā ir dižraibais dzenis.^[4]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzeņi ir mazi vai vidēji lieli putni. Lielākais ģintī ir baltmugurdzenis (Dendrocopos leucotos), kura ķermeņa garums ir 28 cm, svars 115 g.^[5] Raibo dzeņu ģints putniem ir raksturīga liela galva, spēcīgs, taisns, konusveidīgs knābis, stīva aste un gara mēle.^[4] Visām dzeņu sugām ir raibs meln-balts apspalvojums. Lielākajai daļai ir arī koši sarkana vai dzeltena galvas virsa vai kāda cita koša ķermeņa daļa.

Dzeņi meža veselībai ir ļoti nozīmīgi un vērtīgi putni, tie barojas ar kukaiņiem, kurus atrod koku stumbros, ar aso knābi izcērtot nelielu caurumu un ar garo mēli tos izvelkot pat no vismazākajām spraugām. Ligzdai tiek izcirsts lielāks un plašāks dobums. Dzeņi ir iecienījuši mirušus vai slimus kokus. Olas kā visiem dzilnu dzimtas putniem ir baltā krāsā. Dzeņi sit pa koku stumbriem arī, lai savstarpēji sazinātos. Reizēm putni izmanto tukšu konservu kārbu vai metāla gabalu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pagātnē dzeņus uzskatīja par mežam kaitīgiem putniem. Valdīja uzskats, ka dzeņi cērtot kokos dobumus, norauj mizu un traucē kokam attīstīties, tādēļ mežsaimnieki, lai "aizsargātu" jaunos stādījumus, centās dzeņus kā kaitīgus putnus pat iznīcināt. Tikai 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā dabas pētnieki pierādīja, ka dzeņi dobumus izcērt tieši mirušos vai slimos kokos, reizēm koku izglābjot no bojāejas, kā arī samazinot kaitēkļu izplatību uz citiem kokiem. Pirmais, kurš sāka aktīvi aizstāvēt dzeņus, bija vācu ornitologs un naturālists Johans Bekšteins.^[6]