Dzeloņcūkas
| Dzeloņcūkas | |
|---|---|
 Dienvidāfrikas dzeloņcūka (Hystrix africaeaustralis) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Grauzēji (Rodentia) |
| Apakškārta | Dzeloņcūkveidīgo apakškārta (Hystricomorpha) |
| Infrakārta | Dzeloņcūku infrakārta (Hystricognathi) |
| Iedalījums | |
| |
 Dzeloņcūkas Vikikrātuvē | |
Dzeloņcūkas ir grauzēji, kuriem raksturīgs dzelkšņains apmatojums — asi dzelkšņi jeb adatas, kas ir pārveidoti mati un sastāv no keratīna. Tie kalpo galvenokārt aizsardzībai pret plēsējiem. Lai gan dzeloņcūkas ir viegli atpazīstamas pēc to raksturīgā ārējā izskata, tās neveido vienotu taksonomisku grupu. Ar nosaukumu “dzeloņcūkas” apzīmē divas atšķirīgas grauzēju dzimtas — Vecās pasaules dzeloņcūkas (Hystricidae) un Jaunās pasaules dzeloņcūkas jeb Amerikas dzeloņcūkas (Erethizontidae). Abas dzimtas pieder dzeloņcūku infrakārtai (Hystricognathi) grauzēju kārtā (Rodentia), taču tās ir evolucionāri atšķirīgas un nav savstarpēji tuvi radniecīgas. Dzeloņcūkas ir izplatītas Eiropā, Āfrikā un Āzijā, kā arī Ziemeļamerikā, Centrālamerikā un Dienvidamerikā. Vecās pasaules dzeloņcūkas sastopamas Eiropas dienvidos, Dienvidrietumāzijā, Dienvidāzijā un lielākajā daļā Āfrikas. Tās ir lielas, uz zemes dzīvojošas un izteikti nakts dzīvnieki. Savukārt Jaunās pasaules dzeloņcūkas ir izplatītas Amerikā, īpaši Ziemeļamerikā un Dienvidamerikas ziemeļu daļā. Tās apdzīvo galvenokārt mežainas teritorijas, labi kāpj kokos, un dažas sugas kokos pavada gandrīz visu savu dzīvi. Parasti tās ir mazākas nekā Vecās pasaules dzeloņcūkas un nav tik cieši saistītas ar nakts aktivitāti.
Lielākā daļa dzeloņcūku ir 60–90 cm garas, bet to aste sasniedz 20–25 cm garumu. To masa parasti ir no 5 līdz 16 kg. Dzeloņcūkas ir drukni, masīvi un samērā lēni dzīvnieki, kuru krāsojums ietver dažādus brūnus, pelēkus un baltus toņus. Lielākā dzeloņcūku suga ir trešais lielākais mūsdienās dzīvojošais grauzējs pasaulē pēc kapibaras un bebra. Lai gan abu dzimtu pārstāvji ir līdzīgi pēc izskata un aizsardzības mehānisma, šī līdzība nav ciešas radniecības rezultāts. Tā radusies konverģentās evolūcijas gaitā, kad evolucionāri nesaistītas dzīvnieku grupas neatkarīgi cita no citas attīstījušas līdzīgus pielāgojumus aizsardzībai pret plēsējiem. Dzeloņcūku dzelkšņainā aizsardzība zināmā mērā līdzinās ežu, ehidnu un tenreku aizsardzības mehānismiem, lai gan nevienai no šīm grupām nav kopīgu dzelkšņainu priekšteču. Vienlaikus dažādu grupu dzelkšņi ievērojami atšķiras pēc uzbūves un īpašībām.
Aizsardzībai pret plēsējiem dzeloņcūkas izmanto vairākas stratēģijas, no kurām raksturīgākā ir dzelkšņu demonstrēšana, signalizējot par savu nepiemērotību kā medījumam. Šādu brīdinošu aizsardzības stratēģiju sauc par aposemātismu. Cilvēku attiecības ar dzeloņcūkām vēstures gaitā ir bijušas daudzveidīgas. Dažās kultūrās tās uzskatītas par pašaizsardzības, izturības vai piesardzības simbolu. Dzeloņcūkas sastopamas arī dažādu tautu mitoloģijā un folklorā, īpaši reģionos, kur tām bijusi saimnieciska nozīme kā pārtikas avotam vai kur to dzelkšņi izmantoti dekoratīvu tekstilizstrādājumu, rotājumu un rokdarbu izgatavošanā.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dzeloņcūkas.
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
 | Šis ar bioloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |