Dzeltenbrūnā apšubeka
| Dzeltenbrūnā apšubeka Leccinum versipelle | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Homobasidiomycetes) |
| Kārta | Beku rinda (Boletales) |
| Dzimta | Beku dzimta (Boletaceae) |
| Ģints | Lācīši (Leccinum) |
| Suga | Dzeltenbrūnā apšubeka (L. versipelle) |
 Dzeltenbrūnā apšubeka Vikikrātuvē | |
Dzeltenbrūnā apšubeka (Leccinum versipelle jeb Leccinum testaceoscabrum, agrāk boletus rufescens) ir liela, Latvijā vidēji bieža beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami. Praksē bieži tiek jaukta ar tai līdzīgo sila lācīti, ar kuru ietilpst vienā lācīšu ģintī. Daļa mikologu uzskata, ka baltā apšubeka, kura atšķiras ar savu balto krāsu, nav patstāvīga suga, bet tikai dzeltenbrūnās apšubekas albīnā forma.
Sēnes apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Cepurīte: krāsa oranždzeltena, ķieģeļsarkana vai dzeltenbrūna. Platums līdz 15, reti 20—30 cm. Forma sākumā gandrīz apaļa, vēlāk plakani izliekta līdz polsterveidam. Virsmiziņa gluda vai samtaina, jaunām sēnēm ar robainu nokarenu maliņu. Mīkstums balts, blīvs, ar patīkamu smaržu un garšu, vēlāk iegūst violetu vai netīri bālganu nokrāsu, griezumu vietās sārtojas, pēc tam satumst.
- Stobriņi: zilganpelēki vai dūmu pelēki, viegli atdalāmi no cepurītes. Atveres mazas, apaļas, pelēcīgas, pelēkbrūnas vai dzeltenbrūnas, iespiedumu vietās kļūst tumši brūnas.
- Kātiņš: garš, blīvs, cilindrisks vai nedaudz pie pamata paresnināts, ar blīvām neregulārām melnganām pārslām.. Garums līdz 20 cm, resnums 2—4,5 cm.
- Sporas: vārpstveida-elipsoīdas, gludas, dzeltenīgas, masā dzeltenīgi brūnganas, 10—16/3,5—5 µm.[1] [2] [3] [4]
- Bazīdijas: četrsporu.
- Cistīdas: vārpstveida, bezkrāsainas, 30—50/9—12 µm.
Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mikorizas sēne. Aug mitros mežos zem bērziem, pēc dažiem avotiem arī zem eglēm no jūnija līdz septembrim, pa vienai vai grupās. Biežāk izvēlas skābas augsnes un jaunaudzes.
Barības vērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Latvijā tiek uzskatīts, ka ēdama bez iepriekšējas novārīšanas un lietojama dažādos veidos.[5] Daži Rietumu avoti uzstāj, ka šī apšubeku suga tomēr pirms ēšanas ir vismaz 15-20 minūtes jānovāra, citādi tā var radīt gremošanas traucējumus.[6]
Līdzīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ļoti līdzīga sila lācītim, kurš aug zem priedēm un tās cepurīte dzeltenīgi oranža. Tāpat diezgan līdzīga ozolu lācītim, kurš aug zem ozoliem un tā cepurīte sarkani oranža. Visas šīs sugas no pārtikas viedokļa ir līdzvērtīgas, tāpēc to atšķiršanai ir nozīme tikai no zinātniskā skatupunkta.[7]
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ V.Lūkins, “Bekas”, Liesma, 1978. 59. lpp.
- ↑ Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004. 204. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
- ↑ T.Lesoe, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 1998. 197. lpp. ISBN 9984-22-283-7.
- ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 158. lpp.
- ↑ I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 59. lpp.
- ↑ Norwegian Health Network: Poisonous mushrooms in Norway
- ↑ «Apraksts sēnes.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 26. oktobrī. Skatīts: 2017. gada 11. oktobrī.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dzeltenbrūnā apšubeka |
- LVM sēņotāja ceļvedis 18.lpp.
- Sugu enciklopēdija
- Mikologu biedrība Arhivēts 2021. gada 14. maijā, Wayback Machine vietnē.
- Mycobank
- Index Fungorum
- Orange Birch Bolete
- Boletales.com
- Mercury in Orange Birch Bolete Leccinum versipelle and soil substratum: bioconcentration by mushroom and probable dietary intake by consumers
- Подосиновик желто-бурый
- Описание гриба Arhivēts 2017. gada 25. oktobrī, Wayback Machine vietnē.