Dzelzceļa līnija Zasulauks—Bolderāja

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par dzelzceļa līniju. Par mūzikas albumu skatīt rakstu Bolderājas dzelzceļš (albums).
Dzelzceļa līnija Zasulauks—Bolderāja posmā Lāčupe—Bolderāja

Dzelzceļa līnija Zasulauks—Bolderāja ir 9 km gara (no Rīgas līdz Bolderājas stacijai — 16 km) platsliežu (1524 mm) dzelzceļa līnija, kas savieno Zasulauka staciju ar Bolderāju un Daugavgrīvu. Tai ir atzars no Lāčupes stacijas uz Iļģuciemu (mazizmantoto Iļģuciema Kravas staciju), kā arī no Bolderājas II uz Krievu salas staciju. Bolderājas līnijā ir viens sliežu ceļš, tā nav elektrificēta un tajā pastāv tikai kravas satiksme. Līnija turpinās no Bolderājas pāri Buļļupei uz Daugavgrīvu, taču šie sliežu ceļi skaitās privāti pievedceļi.

Plānoja, ka līdz 2022. gadam atjaunos pasažieru satiksmi šajā posmā,[1] vēlāk termiņš pārcelts uz 2023. gada beigām.[2] Šim nolūkam vajadzīga apmēram 1 miljonu eiro investīcija un to varētu paveikt divu līdz trīs gadu laikā.[3] Vispirms plānots atklāt satiksmi posmā Rīga—Bolderāja, bet vēlāk izbūvēt pasažieru staciju arī Daugavgrīvā. 2020. gada 22. jūlijā VAS "Latvijas dzelzceļš" paziņoja par 48 staciju un pieturas punktu modernizācijas un izbūves projektu, kuru bija paredzēts īstenot līdz 2023. gada beigām.[4] Projekta gaitā paredzēts izbūvēt arī jaunas pasažieru pieturas Bolderājā un pie Slokas ielas pārbrauktuves.[5] 2023. gada beigās Bolderājas līnijas pieturas punktu izbūvi tiek plānots pabeigt 2024. gadā.[6]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bolderājas vilciens (ap 1888)

Dzelzceļa līnija no Rīgas uz Bolderāju būvēta, lai varētu ērtāk nogādāt uz Rīgu preces no Bolderājas ostas, kur piestāja lielie kuģi. Pirmie vilcieni līnijā sāka kursēt 1872. gadā pēc dzelzceļa tilta pār Daugavu uzbūvēšanas, bet oficiāli līnija līdz Bolderājai atklāta 1873. gada 1. janvārī (11. decembrī — līdz Daugavgrīvai). 1873. gadā līniju vēl izmantoja gandrīz tikai pasažieru vilcieni, turklāt pāri jaunajam Daugavas tiltam kursēja arī Rīgas—Jelgavas līnijas vilcieni. 1877. gadā, kad no Zasulauka stacijas tika atklāta satiksme Tukuma virzienā (sākumā līdz Majoriem), Bolderājas dzelzceļa posmu Rīga—Zasulauks sāka izmantot arī Jūrmalas vilcieni un šajā posmā uzbūvēja otru sliežu ceļu.

Bolderājas dzelzceļa līnija posmā Zasulauks—Lāčupe

Dzelzceļa līnija sākās atsevišķi pie Kārļa ielas izbūvētā stacijā, ko sauca par "Rīga II",[7] bet Rīgas Jelgavas staciju pārdēvēja par "Rīga III". Ar toreizējo līnijas Rīga—Daugavpils sākumstaciju to savienoja īpašs dzelzceļa posms. Vēlāk, kad uzbūvēja līniju Rīga—Tukums, staciju sāka dēvēt par Rīgas Tukuma staciju. 1914. gadā pēc jaunā dzelzs tilta uzbūvēšanas stacija likvidēta.

Ar 1924. gada 24. februārī Saeimas pieņemto likumu par Rīgas pilsētas administratīvajām robežām, Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā līdz ar citām Pārdaugavas teritorijām tika iekļauta arī Bolderāja. No tā laika Rīgas—Bolderājas pasažieru dzelzceļa līnija pilnībā atrodas Rīgas robežās.

No līnijas 4. kilometra (mūsdienās — Lāčupes stacijas) 1926. gadā uzbūvēja apmēram 3 km garu atzarojumu līdz Cementa fabrikai un Iļģuciemā tika izveidota arī stacija. Padomju laikā no Iļģuciema izbūvēti daudzi atzarojumi uz dažādām rūpnīcām un noliktavām (Laku un krāsu rūpnīcu, "Latvijas stiklu", mēbeļu kombinātu, Lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīcu).

Pasažieru satiksme līnijā pārtraukta 1959. gadā un mūsdienās tajā ir tikai kravas satiksme.

2015. gada 17. novembrī tika pabeigta līnijas modernizācija, aizstājot sen novecojušo elektrozižļu sistēmu ar mūsdienīgu mikroprocesoru centralizāciju.[8]

2019. gada 29. jūlijā notika Satiksmes ministrijas darba grupas izbraukums uz Bolderāju un Daugavgrīvu ar dienesta pasažieru vilcienu DR1A-405. Satiksmes ministrs Tālis Linkaits secināja, ka pasažieru satiksme uz Bolderāju ir nepieciešama.[9]

Vilcienu saraksts maršrutā Rīga—Bolderāja 1940. gada vasarā[10]

Stacijas un pieturas punkti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Zasulauks. Sākumā dēvēta par Zasenhofu. Mūsdienās darbojas arī kā pasažieru stacija līnijā Rīga—Tukums;
  • Dzegužkalns (līdz 1920. gadiem pastāvēja kā pieturas punkts, sākumā saukts par Aleksandra pieturu (Alexanderhalt); slēgts 1922. gada 20. novembrī[11]);
  • Nordeķi (pieturas punkts, sākumā dēvēts par Nordekshofu, 1929. gadā pārdēvēts par Dzegužkalnu, 1959. gadā likvidēts);
  • Iļģuciems;
  • Lāčupe — 1951. gadā atvērta kā 4. km postenis, 1970. gados saukta par "izmaiņas punktu 4. km", bet no 1980. gadiem — par Lāčupi;
  • Bolderāja II — jauna stacija pie Hapaka grāvja, sākta būvēt 2014. gadā, pabeigta 2015. gadā[12]; paredzēta jaunā atzara uz Krievu salu apkalpošanai;
  • Spilve (1930. gadā atklāts pieturas punkts 10. km, drīz pārdēvēts par Spilvi, pietura pastāvēja līdz pasažieru satiksmes pārtraukšanai);
  • Bolderāja. Savulaik pēc uzbūvēšanas bija otrā lielākā stacija aiz Rīgas. 1970. gadā pārcelta tuvāk Rīgai;
  • Skanste (sākumā Dinamindes, vēlāk — Ustjdvinskas pietura), par Skansti pietura sākta saukt 1919. gadā; pēc Pirmā pasaules kara pasažieru vilcieni kursēja tikai līdz Bolderājai;
  • Daugavgrīva — pēc dzelzceļa uzbūvēšanas saukta par Ostas dambja staciju, no 1919. gada par Daugavgrīvu, 1929. gadā šeit ir Ostas dambja stacija ar daudziem atzarojumiem un pievedceļiem, tai skaitā uz Komētfortu. Mūsdienās šeit atrodas Bolderājas stacijas pievedceļi.

Pasažieru vilcienu satiksme pa šo līniju notika no Rīgas dzelzceļa stacijas, kas atradās tagadējās 13. janvāra ielas teritorijā, pirms 1914. gada to dēvēja par Jūrmalas vai Tukuma staciju, no šīs stacijas vilcieni brauca tajā virzienā, kad staciju nodeva Rīgas-Dinaburgas dzelzceļa biedrībai, tā ieguva nosaukumu Rīga-II. Kad uzbūvēja jauno Dzelzceļa tiltu, šo staciju likvidēja un satiksme notika no Rīgas Centrālās pasažieru stacijas.

Iepriekšējā stacija pirms Zasulauka bija Torņakalns, uz Rīgas—Mītavas dzelzceļa līnijas, tolaik saukta par Torensbergu.[13]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • T. Altbergs, K. Augustāne, I. Pētersone. Dzelzceļi Latvijā. R: Jumava, 2009, 56. — 61. lpp. ISBN 978-9984-38-698-0

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]