Dūdas

Dūdas
wind
Citi nosaukumi	Dūkas, dūda, somas stabules, dūdu pūslis, dūdulis (Krimuldā), dūkas, dūka (Raunā), dūciņas, kulenes (Neretā)
Klasifikācija	Pūšamais mūzikas instruments, gaisskanis
Hornbostela—Zaksa klasifikācija	422.22-62 (Cilindrisks vienkāršo mēlīšu gaisskaņu instruments ar elastīgu gaisa tilpni)
Izgudrotājs	tradicionālās tautas mūzikas instruments
Mūziķi
Auļi, Kaspars Bārbals, Dūdinieki, Mārtiņš Tiltnieks, Dainis Stalts, Pēteris Šeflers, Valdis Muktupāvels, Māris Muktupāvels, Suitu dūdenieki, Māris Jansons
Izgatavotāji
Māris Jansons, Eduards Klints, Mārtiņs Tiltnieks

Dūdas jeb somas stabules ir pūšamais mūzikas instruments ar gaisa tilpni un mēlīšu skaņas stabulēm. Dūdas ir pazīstamas daudzām tautām Eiropā, Ziemeļāfrikā, Persijas līča apgabalā, kā arī Kaukāzā.

Uzbūve

19. gadsimtā Alšvangā izgatavotu dūku zīmējums

Dūdas veido gaisa maiss, kam pievienota gaisa padeves sistēma, melodijas un burdona stabules.

Gaisa padeve

Gaisu maisā parasti ievada, iepūšot to caur maisam pievienotu caurulīti. Bieži šai caurulītei ir vārstulis, kas nelaiž gaisu ārā, bet vecākām konstrukcijām šāda vārstuļa var arī nebūt, un tādā gadījumā spēlētājam, veicot ieelpu, gaisa caurulīte jāaiztaisa ar mēli. Dažās konstrukcijās gaisa padevei paredzētas plēšas, vispazīstamākās — elkoņdūdas un Ziemeļumbrijas dūdas.

Maiss

Maiss ir hermētiska gaisa tilpne, ar ko regulē un uztur pastāvīgu gaisa spiedienu, kamēr dūdinieks spēles laikā dūdas piepūš. Dūdu maisus parasti izgatavo no dzīvnieku ādas, reizēm to rotājot ar audumu. Atsevišķās zemēs dūdu maisus mēdza veidot arī no citiem atbilstošiem materiāliem, piemēram, roņu kuņģa vai cūkas pūšļa. Mūsdienās dūdu maisus mēdz gatavot arī no sintētiskiem materiāliem. Spēles laikā dūdinieks maisu tur padusē un, ar elkoni maisu piespiežot, regulē tajā gaisa spiedienu. Gaisa spiedienu maisā ir jāuztur vienmērīgu, lai panāktu vienmērīgu un precīzu skaņas augstumu. Dažkārt dūdu maisu tur nevis padusē, bet gan priekšpusē un spiež ar abām rokām.

Stabule

Visbiežāk dūdām ir viena melodijas stabule un viena vai vairākas burdona stabules. Tomēr ir arī izņēmumi, piemēram, ungāru tradicionālajām dūdām melodijas stabule veidota no 2 kopā saliktām stabulēm, kā arī mēdz būt dūdas bez burdona stabulēm. Pēc stabules konstrukcijas dūdas tiek iedalītas 2 pamatveidos:

• Eiropas pašā rietumu daļā (ar austrumu robežu starp Vāciju un Itāliju) ir sastopamas dūdas ar dubultmēlīti un konisku stabules urbumu;
• Pārējā Eiropā (arī Latvijā) un citos pasaules apgabalos ir sastopamas dūdas ar vienkāršo mēlīti un cilindrisku stabules urbumu.

Melodijas stabulēm ir melodijas caurumiņi, melodija tiek spēlēta, tos ar pirkstiem aizklājot. Caurumiņu skaits var būt dažāds, parasti tas nav lielāks par 9.

Burdona stabule

Burdona stabule dūdu spēles laikā rada nemainīgu skaņu, kas parasti ir oktāvu zemāka par melodijas stabules pamatskaņu. Burdona stabules var būt vairākas, tad tās tiek skaņotas kvintas un oktāvas intervālos, tomēr skaņojumi var būt dažādi. Visbiežāk burdona stabules balsta uz spēlētāja pleca, vai arī tās nokarājas uz leju no dūdu maisa.

Vēsture

Latvijā

Gravīra „Spēlmaņi un nešķīsta dejošana” no Olafa Magnusa 1555. gada Historia de Gentibus Septentrionalibus

Dūdinieks Pēteris Šeflers vedībās Alšvangā izpildot „Garo danci”, kadrs no 1935. gada filmas „Dzimtene sauc”

Daudzu ceļinieku un arī mācītāja, vēsturnieka un folklorista Augusta Vilhelma Hūpela 1777. gada etnogrāfiskajos aprakstos minēts, ka somas stabules bijušas latviešu un igauņu iemīļotākais tautas instruments. Livonijā un pārējā Ziemeļeiropā dūdas varētu būt ienākušas ap 15. gadsimtu, bet dokumentālas liecības par instrumenta lietošanu Livonijā ir kopš 16. gadsimta. Tā, 1550. gadā izdotajā Bāzeles zinātnieka Sebastiana Minstera darbā Cosmographia atrodams, iespējams, apkārt ceļojošā literāta Hansa Hāzentētera 1547. gadā no Livonijas atsūtīts attēls, kurā velnu un raganu dejām pavadījumu spēlē trīs muzikanti — dūdinieks, lautists un rata liras spēlmanis. Šis ir pirmais zināmais instrumentālās muzicēšanas attēls no Livonijas. Ļoti līdzīgs attēls ar dūdinieka un lautista pavadījumā pa apli dejojošiem velniem parādās arī Olafa Magnusa 1555. gadā izdotajā Historia de Gentibus Septentrionalibus.

Ir arī citas ziņas par dūdu spēli, piemēram, Baltazars Rusovs Livonijas hronikā sniedz šādu 16. gadsimta latviešu zemnieku raksturojumu:

Jau sestdienā saradās zemnieki no liela attāluma ar sievām, meitām un kalpiem, un tūlīt ķērās pie dzeršanas. Dūdas bija dzirdamas gandrīz jūdzi tālu; tāda jautrība vilkās cauru nakti līdz rītam. Uz dievkalpošanu zemnieki ieradās iedzērušies un piedzērušies; viņi sarunājās tik stipri, ka mācītājs no viņu trokšņa zaudēja vai samaņu. Un kad viņi, tikpat gudri, kā ienākuši, atkal atstāja baznīcu, tad sākās no jauna dzeršana, dejas, dziesmas un lēkāšana, ka no lielā trokšņa, sievu un meitu dziedāšanas, un no daudzo dūdu skaņām, cilvēks varēja zaudēt samaņu.

Tomēr ar instrumenta spēli saistītā trokšņainība nepatika zemes valdniekiem, un ar likumiem dūdošanu sāka ierobežot un pat aizliegt. Sākot no 1753. gada dūdu spēli ierobežoja mazākos gadatirgos, bet 1760. gada 15. decembrī to aizliedza pavisam, un dūdotājam nu jau draudēja miesas sods un saimniekam — naudas sods. Lielu darbu dūdu spēles tradīciju iznīcināšanā paveica hernhūtiešu organizācijas, Vidzemes apgabalos, kur hernhūtiešu draudzes bija visaktīvākās, tika savākti un iznīcināti gandrīz visi instrumenti, līdz ar to no šī novada ir saglabājies maz senākā slāņa tradicionālās muzicēšanas pierakstu. 19. gadsimta beigās dūdas Latvijā gandrīz vairs nekur neskanēja. Līdz 20. gadsimta pirmajai trešdaļai pēdējie īstie dūdinieki — Jānis Ceinis (saukts par Dūdenieku Jāni; 1880—1929) no Jūrkalnes un Pēteris Šeflers (1861—1945), no Alšvangas — vēl bija sastopami suitu vidū. 20. gadsimta pirmajā pusē dūdas tikušas spēlētas arī dažos Latgales ciemos, taču par to ir maz dokumentētu ziņu. Šeflera „Četrpāru dancis” ieskaņots 20. gadsimtā 30. gados iznākušā skaņuplatē, bet dūdošana vedībās nofilmēta 1935. gada filmā „Dzimtene sauc”.

Izdevuma „Dūdu spēles pašmācība” vāks

Dūdu spēli Latvijā atjaunoja ar folkloras kustības uzplaukumu 20. gadsimta 70. un 80. gados. Par pirmajiem atjaunotās tradīcijas dūdiniekiem uzskatāmi Dainis Stalts, Valdis un Māris Muktupāvels, kā arī Māris Jansons. Instrumenti tika gatavoti no jauna, izmantojot vēstures muzeja arhīvos atrodamos paraugus, kā arī tika veiktas rekonstrukcijas pēc dokumentētajiem dūdu attēliem. 20. gadsimta 90. gados bija mēģinājumi apvienot Latvijas dūdu spēlētājus vienā grupā „Dūdinieki”.

Tautas mūzikas instrumentu ansamblis (tradicionālās mūzikas grupa) "Dūdinieki" (dalībnieki: Renārs Bulgakovs, Mikus Čavarts, Kārlis Freibergs, Māris Jansons, Eduards Klints, Uģis Krūmiņš, Edgars Lipors, Valdis Muktupāvels, Normunds Vaivads) tika izveidots uz folkmūzikas grupas "Auri" sastāva pamata (Renārs Bulgakovs, Mikus Čavarts, Māris Jansons, Uģis Krūmiņš, Normunds Vaivads), pieaicinot arī dūdiniekus no citām folkloras grupām, veidojot vislielāko vienlaikus spēlējošo dūdinieku (9) grupu Latvijā. Instrumentus izgatavoja Māris Jansons, tika lietotas re mažora stabules ar diviem burdoniem. Ansamblis darbojās no 1994. gada (19.12.1994. spēlējot Ziemeļvalstu Ziemassvētku gājienā Vecrīgā) līdz 1996. gadam, piedaloties dažādos pasākumos, esot Latvijas Kara vēstures kluba Tautas mūzikas centra struktūrā. Repertuārā bija Valda Muktupāvela, Māra Jansona un Sniedzes Grīnbergas identificētās dūdu melodijas Latvijā. 1996.g. tika uzfilmēts "Dūdinieku" klips.

2000. gadā ierakstu izdevniecība „Upe” latviešu tautas mūzikas kolekcijas ietvaros izdeva albumu „Dūdas Latvijā”, kura ierakstīšanā piedalījās dūdinieki Austris Grasis, Valdis un Māris Muktupāveli, Māris Jansons, Māris Jēkabsons, Andris Kapusts, Raigo Stalts. No 2003. gada Latvijā darbojas dūdu un bungu grupa „Auļi”, kas spēlē gan Latvijas tradicionālos dūdu meldiņus, gan arī veido savus aranžējumus un skaņdarbus.

2008. gadā ar Valsts Kultūrkapitāla Fonda un Latviešu Fonda atbalstu kultūras menedžmenta centrs „Lauska” izdeva Kaspara Bārbala izdevumu „Dūdu spēles pašmācība”, kurā ietilpa mācību grāmata un vingrinājumu paraugu disks.

No 2008. gada Latvijā darbojas viduslaiku mūzikas grupa Obscurus Orbis, kas pārsvarā spēlē viduslaiku un Eiropas tautas melodiju aranžējumus un kā vadošo instrumentu izmanto dažādas dūdas.

Kopš 2014. gada Alsungā darbojas folkloras kopa Suitu dūdenieki, kurā ir 10 dūdinieku.

Galerija

• 
  Turku tulums
• 
  Īru elkoņdūdas
• 
  Baltkrievu dūdinieks
• 
  Lietuviešu dūdinieks
• 
  Ziemeļumbrijas dūdas
• 
  Galīcijas gaita
• 
  Bretoņu dūdinieki
• 
  Serbu dūdinieks
• 
  Poļu dūdinieks
• 
  Zviedru dūdas
• 
  Baltkrievu dūdas

Literatūra

• Valdis Muktupāvels. «Latviešu mūzikas instrumentu sistemātika». Latvijas Mākslas augstskolu asociācija, 1999. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. Jūnijs. Skatīts: 2016. gada 11. augustā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dūdas.
• Somas stabules. Tautas mūzikas instrumenti.
• Dūdu darbnīca. 2015. gada 24. novembris. Radošās darbnīcas „Joikas un Dainas”. YouTube. Skatīts: 2016. gada 11. augustā.
• Sintija Ambote (2017. gada 17. oktobris). Tautas instrumenti: Dūdas jeb somas stabules. Latvijas Radio 1. Latvijas Sabiedriskais medijs. Skatīts: 2017. gada 20. decembrī