E. Dž. Foits

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
E. Dž. Foits
A. J. Foyt
E. Dž. Foits 2015. gadā
Personas dati
Dzimis 1935. gada 16. janvārī
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Hjūstona, Teksasa, ASV
Pārstāvētā valsts Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV

Entonijs Džozefs Foits jaunākais (angļu: Anthony Joseph Foyt, Jr.; dzimis 1935. gada 16. janvārī) ir ASV bijušais autosportists un komandas īpašnieks. Viņš ir rekordists uzvarēto United States Auto Club (USAC) sacensību skaita ziņā (167 uzvaras) un uzvarēto ASV Champ Car sacensību skaita ziņā (67 uzvaras).

Foits ir vienīgais braucējs, kurš ir uzvarējis Indianapolis 500, Daytona 500, Lemānas 24 stundu sacīkstēs un Deitonas 24 stundu sacīkstēs. Foits ir viens no trim braucējiem, kam ir izdevies uzvarēt Indianapolis 500 četras reizes (1961., 1964., 1967. un 1977. gadā).

1960. gadu vidū Foits dibināja autosacīkšu komandu, turpinot arī savu autobraucēja karjeru. Pēc karjeras noslēgšanas viņš dibināja A. J. Foyt Enterprises autosacīkšu komandu, kura joprojām piedalās IndyCar Series.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīves sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Foits piedzima Hjūstonā (Teksasas štats ASV) Entonija un Emmas Foitu ģimenē. Viņa tēvs bija automehāniķis, kurš brīvajā laikā piedalījās midget klases automašīnu sacensībās. Kad Foitam bija pieci gadi, viņa tēvs viņam uzbūvēja rotaļu auto ar zāles pļāvēja dzinēju.[1] E. Dž. Foits nepabeidza vidusskolu, jo nolēma kļūt par mehāniķi un veltīt vairāk laika autosacensībām.[2] Kad Foits ieguva autovadītāja apliecību, viņš iegādājās lietotu Oldsmobile, un to izmantoja, lai uzlabotu savas mehāniķa prasmes. Ar šo automašīnu viņš arī piedalījās ielu autosacīkstēs, līdz to atklāja viņa tēvs.[1]

ASV čempionāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

E. Dž. Foits midget sacensībās 1961. gadā

1953. gadā Foits, tēva atbalstīts, sāka piedalīties midget automašīnu sacensībās. 1956. gadā viņš pirmoreiz piedalījās United States Auto Club (USAC) rīkotās midget sacensībās, un 1957. gadā izcīnīja savu pirmo uzvaru.[3] Līdzās dalībai midget sacensībās, Foits 1956. gadā sāka piedalīties arī sprint automašīnu sacensībās.

Sākot ar 1958. gadu Foits galvenokārt piedalījās USAC Champ Car sacensībās, un tajā pašā gadā debitēja Indianapolis 500 sacensībās. 1960. gadā viņš izcīnīja savu pirmo USAC Champ Car titulu, bet 1961. gadā ne vien aizstāvēja titulu, bet arī pirmoreiz uzvarēja Indianapolis 500. Par spīti tam, ka viņš bija spiests sacīkstes pēdējos apļos doties uzpildīt degvielu, Foits uzvarēja sacensībās, par mazāk nekā 9 sekundēm apsteidzot tuvāko sekotāju Ediju Seksu. 1963. un 1964. gadā Foits atkal kļuva par čempionu, un 1964. gadā izcīnīja arī savu otro Indianapolis 500 uzvaru.

1960. gadu vidū Foits pirmoreiz izmēģināja stock car sacensības — gan USAC rīkotās, gan NASCAR. Viņam izdevās izcīnīt vairākas uzvaras abu asociāciju rīkotajās sacensībās. 1965. gada Motor Trend 500 Foits lielu daļu sacīkstes cīnījās par uzvaru ar Denu Gērniju un Parnelli Džounsu. Bremžu defekta dēļ Foits ar vairāk nekā 160 km/h lielu ātrumu pameta trasi un piedzīvoja smagu avāriju. Ierodoties notikuma vietā, trases ārsts Foitu pasludināja par mirušu, taču Džounss pamanīja, ka Foits kustas. Viņš guva krūšu kurvja traumu, un salauza potīti un mugurkaulu.

Automašīna, ar kuru Foits uzvarēja 1967. gada Indianapolis 500

1967. gadā Foits izcīnīja savu piekto Champ Car titulu un trešo Indianapolis 500 uzvaru. Šajās sacensībās daudzi prognozēja Parnelli Džounsa uzvaru, jo viņš piedalījās ar jauno un jaudīgo STP-Paxton Turbocar. Džounss bija sacīkstes līderis 171 no 200 apļiem, taču 197. aplī viņš bija spiests apstāties transmisijas defekta dēļ. Foits pārņēma vadību un uzvarēja sacensībās. Pēdējā aplī Foitam izdevās izvairīties no avārijas, kurā bija iesaistīti pieci viņa konkurenti. 1972. gadā Foits uzvarēja prestižākajā NASCAR sacīkstē — Daytona 500.

1977. gada Indianapolis 500 Foitam izbeidzās degviela, un viņš bija spiests doties boksos, lai to uzpildītu. Tādējādi viņš zaudēja vairāk nekā pusminūti sacīkstes līderim Gordonam Džonkokam. Ieslēdzot turbopūti, Foits riskēja sabojāt dzinēju, taču spēja deldēt pārsvaru par 1,5—2 sekundēm aplī. Pēc abu braucēju pēdējiem pitstopiem Džonkoks bija astoņas sekundes priekšā Foitam, taču Džonkoka dzinējs neizturēja līdz sacensību beigām, un Foits izcīnīja savu ceturto un pēdējo Indianapolis 500 uzvaru.

1981. gadā Foits Michigan 500 guva smagu rokas traumu, un viņam bija nepieciešams nepilns gads, lai pilnībā atveseļotos. 1990. gadā viņš savainoja kājas un pēdas negadījumā CART sacensībās Road America trasē. Pēc vairākām operācijām un fizioterapijas viņš atgriezās 1991. gada Indianapolis 500 sacensībās, kurās kvalificējās otrajā vietā. Pirms sacensībām Foits bija paziņojis, ka tā būs viņa pēdējā sacīkste. Pēc tam, kad viņš sacensību sākumā izstājās balstiekārtas defekta dēļ, Foits mainīja domas un 1992. gadā atgriezās, izcīnot 9. vietu. 1993. gadā Foits bija plānojis piedalīties, taču kvalifikācijas laikā paziņoja par to, ka vairs kā braucējs nepiedalīsies Indianapolis 500. 1994. gadā viņš pēdējoreiz piedalījās NASCAR posmā. Tas bija Brickyard 400 — pirmā NASCAR sacīkste Indianapolis Motor Speedway vēsturē.

Foits izcīnīja septiņus USAC Champ Car titulus (1960., 1961., 1963., 1964., 1967., 1975. un 1979. gadā), uzvarēja 67 USAC Champ Car sacensībās un četrreiz uzvarēja Indianapolis 500 (1961., 1964., 1967. un 1977. gadā). Viņš piedalījās 35 Indianapolis 500 sacensībās pēc kārtas (no 1958. līdz 1992. gadam). Foits un Mario Andreti ir vienīgie divi braucēji, kas ir uzvarējuši gan Indianapolis 500, gan Daytona 500.

Citas sacensības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1967. gadā Foits pirmo un vienīgo reizi karjerā piedalījās Lemānas 24 stundu sacīkstēs. Viņš, braucot ar Kerrolla Šelbija komandas Ford GT40 vienā ekipāžā ar Denu Gērniju, izcīnīja uzvaru sacīkstē. Pirms sacensībām viņš saniknoja vietējos fanus un preses pārstāvjus, nosaucot ātro un kokiem apvīto trasi par «neko vairāk kā vecu lauku ceļu».[4] Tā kā Gērnijs nakts vidū nogulēja braucēju maiņu, Foits bija spiests braukt divas maiņas pēc kārtas, un bija pie stūres gandrīz 18 no 24 stundām.

1980. gados Foits piedalījās ASV izturības sacensībās. Viņš uzvarēja gan Deitonas 24 stundu sacīkstēs (1983. un 1985. gadā), gan Sebringas 12 stundu sacīkstēs (1985. gadā), braucot ar Porsche automašīnām. Tādejādi Foits ir viens no retajiem braucējiem, kas ir tā saukto «izcīnījis izturības sacensību trīskāršo kroni» un uzvarējis trijās prestižākajās izturības sacīkstēs.

Komandas īpašnieks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autobraucēja karjeras laikā Foits sadarbojās ar uzņēmēju Džimu Gilmoru, un daudzus gadus pārstāvēja Gilmore-Foyt komandu. Pēc braucēja karjeras beigām Foits turpināja būt komandas īpašnieks un vada A. J. Foyt Enterprises komandu, kas piedalās IndyCar Series. Viņa komanda ir piedalījusies arī CART un NASCAR čempionātos.

Komanda savus lielākos panākumus guva 1990. gados, kad tika izveidots Indy Racing League (vēlāk pārsaukts par IndyCar Series) čempionāts. 1996. gadā Skots Šārps kļuva par pirmo Indy Racing League čempionu. 1998. gadā to pašu paveica Kenijs Breks, bet 1999. gadā Breks uzvarēja Indianapolis 500.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Taylor, Simon (2015. gada februāris). "Lunch with... AJ Foyt (angliski)". Motor Sport Magazine.
  2. «A. J. Foyt (angliski)». Microsoft Encarta. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 16. februārī. Skatīts: 2019. gada 10. novembrī. Ignorēts nezināms parametrs |url-status=
  3. «A.J. Foyt (angliski)». National Midget Auto Racing Hall of Fame. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 27. septembrī. Skatīts: 2019. gada 10. novembrī. Ignorēts nezināms parametrs |url-status=
  4. «Get Out Of The Way, Here Comes A.j. (angliski)». Sports Illustrated. 1981. gada 25. maijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 29. oktobrī. Skatīts: 2019. gada 10. novembrī. Ignorēts nezināms parametrs |url-status=