Eduards Kusiņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Eduards Kusiņš
Kusiņš Krievijas impērijas armijas praporščika formastērpā
Kusiņš Krievijas impērijas armijas praporščika formastērpā
Personīgā informācija
Dzimis 1889. gadā
Bebrenes pagasts, Ilūkstes apriņķis, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1983. gadā
Maskava, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe CCCP army Rank polkovnik infobox.svg
gvardes pulkvedis
Valsts Karogs: Krievijas Impērija Krievijas Impērija
Karogs: Krievijas PFSR KPFSR
Karogs: Padomju Savienība PSRS
Struktūra sauszemes armija
Komandēja 1. Strādnieku un zemnieku Sarkanās Armijas kavalērijas pulks
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš
Krievijas pilsoņu karš
Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Svētā Jura krusts
Cits darbs Komunistiskās partijas funkcionārs PSRS smagās rūpniecības sektorā
LKP CK Pirmā sekretāra 1. vietnieks
LKP CK kara daļas vadītājs
LPSR Aizsardzības, aviācijas un ķīmiskās rūpniecības veicināšanas biedrības centrālās padomes priekšsēdētājs

Eduards Kusiņš (dzimis 1889. gadā Bebrenes pagastā, miris 1983. gada Maskavā) bija latviešu virsnieks, pulkvedis. Krievijas impērijas armijas apakšvirsnieks Pirmajā pasaules karā, vēlāk Sarkanās armijas virsnieks Krievijas pilsoņu karā un Otrajā pasaules karā.

Pēc Otrā pasaules kara teju desmit gadus pirms nacionālkomunistu kustībasKomunistiskās partijas funkcionārs iestājās pret pārkrievošanas centieniem, par ko tika izslēgts no Latvijas Komunistiskās partijas 1947. gada plēnuma un Centrālkomitejas kandidātu saraksta.

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eduards Kusiņš dzimis 1889. gadā Ilūkstes apriņķa Bebrenes pagastā (tagad Ilūkstes novadā) muižas kalpa Jāņa Kusiņa ģimenē. Ģimene vēlāk pārcēlās uz Murmastienes pagasta Stirnieni, kur Kusiņš uzauga četru bērnu ģimenē pieticīgos apstākļos.[1] Iestājās Pēterburgas gvardes kavalērijas pulkā, pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gadā nosūtīts uz fronti, dienēja elitārajā Leibgvardes jātnieku pulkā.[2] Apbalvots ar vairākiem Svētā Jura krustiem.

1917. gadā iestājās Krievijas sociāldemokrātiskajā strādnieku (boļševiku) partijā.[3] 1918. gadā janvārī no Leibgvardes jātnieku pulka kareivjiem un apakšvirsniekiem Petrogradā tika izveidots 1. Strādnieku un zemnieku Sarkanās Armijas kavalērijas pulks, par kura komandieri ievēlēja Kusiņu,[2] tā kā liela daļa pulka 2. diviziona kareivju 1918. gada jūlijā pārgāja balto pusē, pulku pārdēvēja par 73. Petrogradas kavalērijas pulku.[4]

Krievijas pilsoņu kara laikā 73. Petrogradas kavalērijas pulks Kusiņa vadībā 1918. gada jūlija vidū piedalījās Jaroslavļas sacelšanās apspiešanā,[2] no 1920. gada oktobra Kusiņš bija Krasnojarskas apgabala kara komisārs,[5] 26. kājnieku divīzijas speciālo uzdevumu komunistu vienības komandieris, 1921. gada septembrī piedalījās pretpadomju sacelšanās apspiešanā pie Jeņisejas.[6] No 1927. gada darbojas kā Komunistiskās partijas funkcionārs darbojās PSRS smagās rūpniecības sektorā. Atšķirībā no lielākās daļas latviešu tautības virsnieku, Kusiņu neskāra Staļina tīrīšanas.[1]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā tika nosūtīts uz Rīgu, tur sākotnēji bija LKP CK Pirmā sekretāra Jāņa Kalnbērziņa 1. vietnieks, pēc tam LKP CK kara daļas vadītājs.[1] Pēc Vērmahta iebrukuma Latvijā 1941. gada jūnija beigās vadīja "aizsprosta vienības" aizsardzības kaujās Latvijas austrumos.

Eduards Kusiņš (pa kreisi) 1942. gadā 201. Latviešu strēlnieku divīzijas lauka frizētavā.

1941. gada 2. jūlijā Kusiņš raksta Kalnbērziņam par 24. teritoriālā korpusa izformēšanas norisi:

Sakarā ar latviešu demobilizāciju noskaidrojās šāda aina. Kad latviešu daļas saņēma pavēli iet uz fronti, visi sarkanarmieši mundri saposās doties gājienā. Taču pirms iziešanas tika sarīkota krievu komandējošā sastāva apspriede ar poļitrukiem bez latviešiem un pieņemts lēmums par [teritoriālā] korpusa atlaišanu. Jau gājiena laikā sākās latviešu piespiedu atvaļināšana, t. i., sarkanarmiešiem – latviešiem sāka atņemt šautenes un dzīt viņus mežā[1]

1944. gadā Kusiņš vadīja Latvijas teritorijas atmīnēšanas darbu, apmācot šajā darbā vietējos jauniešus viņš saskaras ar pārkrievošanas centienu radītām problēmām: nav pieejamas instrukcijas latviski, tāpēc pavirši pamācīti atmīnētāji gūst nevajadzīgas traumas. 1945. gadā Kusiņš strādāja kā Latvijas PSR Aizsardzības, aviācijas un ķīmiskās rūpniecības veicināšanas biedrības centrālās padomes priekšsēdētājs, par latviešu valodas plašāku lietojumu viņš runāja arī 1945. gada LPK CK plēnumā, kurā pauda uzskatu, ka latviešiem partijas politika jāievieš latviešu nevis krievu valodā, par ko izpelnījās asu kritiku. 1947. gadā Kusiņš kļuva par kandidātu uz vietu LKP CK, un piedalījās 1947. gada partijas plēnumā. Šeit Kusiņš atkal izsacījās par latviešu valodas jautājumu:

Bet biedri necenšas un negrib apgūt pašu iedarbīgāko instrumentu. Neraugoties uz VK(b)P CK direktīvām un Latvijas K(b)P CK vairākkārtējiem lēmumiem, viņi latviešu valodu nemācās. Bet šiem mūsu biedriem, kuri atsūtīti uz Latviju nopietni un uz ilgu laiku, varbūt pat uz visu dzīvi, latviešu valoda jāmācās. (..) Bet latviešu valodu var iemācīties mazāk kā gada laikā. Pie mums to necenšas darīt pat redzami vadošie darbinieki, kuriem valoda ir jāmācās. Viņi sev apkārt salikuši krievu sekretārus, lai būtu izolēti un lai tur neiekļūtu latviešu skaņas. Atklāti runājot, jāsaka, ka arī pēc CK lēmuma šajā jautājumā no redzamiem darbiniekiem bija dzirdami tādi izteikumi: kāda velna pēc man tā Latvija, kamdēļ man būtu jāmācās latviešu valoda, mani komandēja VK(b)P CK un tamlīdzīgi[1]

Pēc šīs runas viņš izpelnījās pārējo plēnuma locekļu asu nosodījumu: par atkārtotu antipartijisku uzstāšanos viņu izslēdza no plēnuma un svītroja no LKP CK kandidātu saraksta. Aktīvu politisko darbību Kusiņš vairs neatsāka, atlikušo mūža daļu viņš pavadīja Maskavā. Miris 1983. gadā, apglabāts Vendenskas kapsētā (Введенское кладбище) Maskavā.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]