Edvards I Plantagenets

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Edvards I
Edward I
Gal nations edward i.jpg
Anglijas karalis
Amatā
1272. gada 16. novembris — 1307. gada 7. jūlijs (kronēts 1274. gada 19. augustā)
Priekštecis Henrijs III
Pēctecis Edvards II

Dzimšanas dati 1239. gada 17. jūnijā
Vestminsteras pils, Londona, Anglija
(Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste)
Miršanas dati 1307. gada 7. jūlijā (68 gadu vecumā)
Burgbaisendsa (Burgh by Sands), Anglija
(Kambrija, Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste)
Apglabāts Vindzoras pils, Bērkšīra, Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
Dinastija Plantagenetu dinastija
Tēvs Henrijs III
Māte Provansas Eleonora
Dzīvesbiedrs(-e) 1. Kastīlijas Eleonora (1254-1290)
2. Francijas Margarita (1299-1307)
Bērni 19 bērni, to skaitā Akras Džoana, Edvards II
Reliģija katolisms
Edvarda, Anglijas karaļa ģerbonis

Edvards I (angļu: Edward I; dzimis 1239. gada 17. jūnijā, miris 1307. gada 7. jūlijā), dēvēts arī par Garkāji (angļu: the Longshanks) vai Skotu Veseri (latīņu: Malleus Scotorum)), bija Anglijas karalis no Plantagenetu dinastijas, kurš valdīja no 1272. līdz 1307. gadam.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Edvards bija Henrija III vecākais dēls. Tēva valdīšanas laikā piedalījās sazvērestībās pret karali. Vēlāk tomēr pārgāja tēva pusē un piedalījās muižnieku sacelšanos apspiešanā.

No 1270. līdz 1274. gadam piedalījās Astotajā Krusta karā, karoja Svētajā zemē. Atceļā Edvardu sasniedza ziņa par karaļa nāvi un pēc atgriešanās 1274. gadā viņš tika kronēts par jauno karali.

Kāpjot tronī pieņēma vārdu "Edvards I", kaut arī pirms viņa Anglijā bija bijuši trīs citi karaļi ar šādu vārdu, jo uzskatīja, ka vienota Anglijas karaliste sākusies tikai ar Normandiešu dinastiju. Daudz nodarbojās ar valsts likumu kodificēšanu un unificēšanu. Centralizēja valsti, sāka regulāri sasaukt parlamentu.

No 1276. līdz 1283. gadam Edvards I iekaroja Velsu. Tās pilnīgai pakļaušanai tika uzbūvēti daudzi cietokšņi un pilsētas, Velsā tika ievesti angļu zemnieki. 1290. gadā padzina no valsts visus ebrejus.

1290. gados ne pārāk veiksmīgi centās pakļaut Skotiju (kaut arī savu otro iesauku "Skotu Veseris" - Hammer of the Scots - tika godam nopelnījis), pēc karalienes Margaritas nāves iejaucoties šīs karalistes iekšējās lietās, ieceļot par karali Džonu I Baliolu, savu vasali. Viljama Vollesa vadītā sacelšanās izjauca Edvarda I plānus un, kaut arī viņam galu galā 1298. gada Vollesu izdevās sakaut, Skotijas tronī kāpa Roberts I Brūss, kuram pēc Edvarda I nāves izdevās padzīt angļus no Skotijas.

Edvards I mira kārtējā karagājiena uz Skotiju laikā 1307. gadā, atstājot mantiniekam Eduardam II valsti finansiālajās un politiskajās problēmās.

Edvarda I tituli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Akvitānijas hercogs (angl. Duke of Aquitaine, fr. Duc d'Aquitaine) - 1272.-1307. g.
  • lords Ostu Virsuzraugs (Lord Warden of the Cinque Ports) 1265. g.
  • Īrijas lords (Lord of Ireland) - 1272.-1307. g.
  • Anglijas karalis (King of England) - 1272.-1307. g.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Marc Morris. A Great and Terrible King: Edward I and the Forging of Britain. London: Hutchinson, 2008. ISBN 978-0-09-179684-6.
  • Michael Prestwich. Edward I. London: Methuen, 1988, updated edition Yale University Press, 1997. ISBN 0-300-07209-0)
  • Thomas B. Costain. The Three Edwards. Popular Library, 1958, 1962, ISBN 0-445-08513-4
  • The Times Kings & Queens of The British Isles, by Thomas Cussans (page 84, 86, 87) ISBN 0-0071-4195-5

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Plantagenetu dinastijas valdnieks Royal Arms of England.svg
Priekštecis:
Henrijs III
Anglijas karalis
1272.-1307.
Pēctecis:
Edvards II