Edvards Kalniņš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Edvards Kalniņš
Personīgā informācija
Dzimis 1869. gada 31. janvārī
Bīriņu pagasts, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1949. gada 1. februārī (80 gadi)
Northeima, Lejassaksija Karogs: Vācija Vācija
Tautība latvietis
Zinātniskā darbība
Zinātne neiroloģija
Darba vietas Latvijas Universitāte
Alma mater Tērbatas universitāte, Maskavas universitāte

Edvards Kalniņš (1869-1949) bija latviešu ārsts neirologs un psihiatrs, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors (1928-1939), Rīgas pilsētas 2. slimnīcas direktors (1928-1930). Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1869. gada 31. janvārī Bīriņu pagasta "Ķikās" (tagad Vidrižu pagastā) zemnieka ģimenē. Mācījās Rīgas Pētera I reālskolā (beidza 1891), strādāja par skolotāju Valmierā (1891-1892) un nokārtoja abitūrijas eksāmenu Rīgas Aleksandra zēnu ģimnāzijā, tad studēja medicīnu Tērbatas universitātē (1894-1899). Pēc ārsta diploma iegūšanas bija Tērbatas universitātes nervu klīnikas asistents (1899-1906), papildinājās Berlīnes universitātē. Bija Saratovas guberņas psihiatriskās slimnīcas ordinators (1906-1910), šajā laikā Maskavas universitātē aizstāvēja Dr. med. grādu (1907), pēc tam bija Blagoveščenskas cietuma psihiatriskās klīnikas ārsts (1910-1911) Sibīrijā.

1911. gadā uz laiku atgriezās dzimtenē, bija privātārsts Rīgā (1911-1914). Pirmā pasaules kara laikā bija Jekaterinoslavas Bētanija psihiatriskās slimnīcas direktors (1914-1918), Krievijas pilsoņu kara laikā Simferopoles, Novorosijskas, Jekaterindaras ārsts (1918-1920).

Pēc kara beigām atgriezās Latvijā un bija privātārsts Bīriņos un Rīgā (1920), no 1921. gada Latvijas Universitātes privātdocents, tad vecākais docents (1924), līdztekus Rīgas psihiatriskās slimnīcas ordinators (1920-1928) un Rīgas kara slimnīcas ordinators (1921-1928). 1928. gada maijā docentu E. Kalniņu ievēlēja par Rīgas pilsētas II slimnīcas direktoru un septembrī ievēlēja par LU profesoru. Vācu okupācijas laikā bija Rīgas 6. poliklīnikas ārsts (1941-1944).

Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur miris 1949. gada 1. februārī Northeimā, Lejassaksijā, apglabāts Nordstemmenas kapos.[1][2][3]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Eduard Kalnin. Der paralytische Prozeß und die Zentren des extrapyramidalmotorischen Systems. Zeitschrift für die gesamte Neurologie und Psychiatrie, 11/1924; 89(1):310-315. (vāciski)
  • Par tabes dorsalis patoģenezi un terapiju. Latvijas ārstu žurnāls, 1924 nr. 4/5

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ar parakstu par Latviju : biogrāfiskā vārdnīca : Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas / sastādītāja Ieva Kvāle. Rīga : Latvijas Kara muzejs. 2014. 259. lpp. ISBN 9789934827051.
  2. Latviešu konversācijas vārdnīca. VIII sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 15 132.-15 133. sleja.
  3. Latvija. - 1949.g. 17.februāris