Egils Levits

Vikipēdijas lapa
Egils Levits
Latvijas Ministru prezidenta biedrs
Amatā
1993. gada 8. marts — 1994. gada 19. septembris
Prezidents Guntis Ulmanis
Premjerministrs Valdis Birkavs
Pēctecis Valdis Birkavs, Andris Piebalgs
Latvijas tieslietu ministrs
Amatā
1993. gada 8. marts — 1994. gada 19. septembris
Prezidents Guntis Ulmanis
Premjerministrs Valdis Birkavs
Priekštecis Viktors Skudra
Pēctecis Romāns Apsītis
Dzimšanas dati 1955. gada 30. jūnijā (68 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Politiskā partija Latvijas Ceļš (1993—1994)
Dzīvesbiedrs(-e) Andra Levita[1]
Bērni Indra Levita,[1] Linards Levits
Profesija jurists, politiķis
Augstskola Hamburgas Universitāte

Egils Levits (dzimis 1955. gada 30. jūnijā) ir latviešu politologs, politiķis un tiesnesis. Bijušais Latvijas Ministru prezidenta biedrs un Latvijas tieslietu ministrs, Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis. 2019. gada 29. maijā ievēlēts par Latvijas Valsts prezidentu.[2]

Biogrāfija

Egils Levits dzimis 1955. gada 30. jūnijā Rīgā ebreju cilmes[3] inženiera Jonasa Levita un viņa sievas dzejnieces[4] un redaktores Ingeborgas Levitas, dzimušas Bargas (pseidonīms Aija Zemzare) ģimenē.[5] Mātes vectēvs Jānis Bargs 1905. gada revolūcijas laikā bija LSDSP nelegālā laikraksta «Cīņa» tipogrāfijas turētājs Tēriņu ielā Rīgā. Egila Levita māte pēc 1949. gada marta izsūtīšanām dzīvoja puslegālā statusā ar viltotiem dokumentiem, tāpēc E. Levits Latvijā līdz 1959. gadam dzīvoja nelegāli, viņa piedzimšana nebija reģistrēta nevienā PSRS okupācijas iestādē.[6] Viņa tēva radinieki bija iznīcināti holokaustā,[6] neraugoties uz tēva izcelsmi, Levits definē savu etnisko piederību kā «latvietis»: "Es to neuztveru personīgi. Es esmu latvietis, tāpat kā citi latvieši."[7] Egils Levits mācījās Rīgas 2. vidusskolā. Lai 1970. gadu sākumā uzlabotu PSRS attiecības ar Rietumvalstīm, daļai Latvijas ebreju ģimeņu ļāva izbraukt uz Izraēlu. Levita ģimene izbrauca no PSRS, taču uz dzīvi apmetās Vācijā, kur dzīvoja mātes radinieki.[7]

Vācijā Levits mācījās Minsteres Latviešu ģimnāzijā, ko absolvēja 1973. gadā[6] Vispirms trīs semestrus mēģināja studēt ķīmiju,[8] tad studēja Hamburgas Universitātes Filozofijas un sabiedrisko zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļā, ko beidza 1986. gadā kā diplomēts politologs. Līdztekus mācīja politikas zinātni un vēsturi Minsteres Latviešu ģimnāzijā, arī vēlākajam ministru prezidentam Arturam Krišjānim Kariņam.[9] 1989. gadā pēc mācībām Hamburgas universitātes Tiesību fakultātē Egils Levits ieguva asesora jeb assessor iuris (Rechtsassessor) kvalifikāciju,[10] proti, noliekot otro valsts pārbaudījumu,[11] kas atbilstoši Vācijas tiesībām vēl neļauj individuāli jurisprudenci praktizēt (Rechtsanwalt), bet pavēra Egilam Levitam iespējas palikt augstskolās kā universitātes akadēmiskam asistentam.[12][13] Juris Bojārs norādījis, ka šī kvalifikācija neatbilst maģistra akadēmiskajam grādam.[14]

1975. gadā uzņemts latviešu studentu korporācijā Fraternitas Lataviensis, sadarbojies ar tās filistru Ādolfu Šildi, kuru augstu vērtēja "spēcīgs radikāli nacionālistisks novirziens, kurš iestājas par paātrinātu pamattautas vismaz proporcionālās dominances sasniegšanu arī sabiedriskajā, kultūras un saimnieciskajā laukā".[15] Ķīles universitātes referents, pētījis nacionālās elites funkciju padomju politiskajā sistēmā kā Latvijas piemēru,[16] Vācijas un Austrumeiropas pētniecības institūta Getingenē zinātniskais referents no 1989. līdz 1991. gadam. Eiropas Latviešu jaunatnes apvienība ilgstoši ievēlēja Levitu tās revīzijas komisijā,[17] kopā ievēlēts par revidentu vienpadsmit reizes līdz 1988. gadam.[18] No 1989. gada Egils Levits sāka praktizēt, Šlēsvigas-Holšteinas federālās zemes apgabaltiesa oficiāli iecēla viņu par zvērinātu tulku, Levitam iegūstot iespēju tulkot oficiālām iestādēm dokumentus no krievu un latviešu valodas,[19] taču pasaules politika strauji mainījās un kā politikas zinātnieks 1989. gada 22. augustā Levits atkal viesojās Latvijā Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības konferencē.[20]

Politiskā darbība

Levits, tiekoties ar saviem atbalstītājiem pie Saeimas, 2015. gada Latvijas Valsts prezidenta vēlēšanu laikā

Piedalījās Atmodas kustībā, bija Latvijas Tautas frontes domes loceklis un Pilsoņu kongresa loceklis. Viens no 1990. gada 4. maija Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu autoriem.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Levits bija Latvijas Republikas Augstākās Padomes padomnieks līdz 1992. gadam, tad Latvijas vēstnieks Vācijā un Šveicē no 1992. līdz 1993. gadam, kad 5. Saeimas vēlēšanās ievēlēts Saeimā no "Latvijas Ceļa" saraksta; bija deputāts no 1993. līdz 1994. gadam. Vienlaikus Ministru prezidenta Valda Birkava biedrs no 1993. līdz 1994. gadam un tieslietu ministrs no 1993. līdz 1994. gadam. Kā tieslietu ministrs kopā ar saviem biedriem partijā "Latvijas Ceļš" parlamentāro sekretāru Romānu Apsīti, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāju Aivaru Endziņu bija daudzu 20. gadsimta 90. gadu likumu līdzautors un virzītājs. Vēlāk no 1994. līdz 1995. gadam bija Latvijas vēstnieks Austrijā, Ungārijā, Šveicē.

Māra Gaiļa valdība 1995. gadā viņu virzīja uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneša amatu, ko Levits ieņēma līdz 2004. gadam. Kopš 1997. gada — EDSO Samierināšanas un arbitrāžas tiesas samierinātājs, kopš 2001. gada — Starptautiskās Arbitrāžas tiesas tiesnesis. 2002. gadā piešķirts Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora goda nosaukums.[21] 2004. gadā Latvija izvirzīja un Eiropas Savienība apstiprināja Levitu par Eiropas Kopienu Tiesas, vēlākās Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi.[22] Iecelts par Valsts prezidentu Andra Bērziņa un Raimonda Vējoņa Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētāju. 2019. gadā starptautiskās publisko tiesību asociācijas Societas iuris publicis Europaei valdes loceklis.[23]

2007. gadā Egilam Levitam piedāvāja kandidēt uz Valsts prezidenta amatu,[24] bet viņš atteicās no savas kandidatūras virzīšanas, neredzot tai pietiekamu atbalstu Saeimas koalīcijā.[25]

2013. gadā Levits izveidoja Latvijas Satversmes preambulas projektu ar mērķi uzsvērt, ka Latvija nav nejaušs vēstures blakusprodukts, bet gan mērķtiecīgi radīta valsts, un latviešu identitātei ir divas saknes — latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības.[26] 2015. gada sākumā "Nacionālā apvienība" izvirzīja viņu kā savu kandidātu Valsts Prezidenta vēlēšanās, kurās Levits sasniedza vēlēšanu pēdējās kārtas balsojumu, zaudējot Raimondam Vējonim. 2018. gadā Levitu vēlreiz apstiprināja Eiropas Savienības Tiesas tiesneša amatā.[27]

2019. gada 15. aprīlī Krišjāņa Kariņa valdības koalīcijas partijas vienojās Levitu virzīt Latvijas Valsts prezidenta amatam.[28] 2019. gada 13. maijā saņēmis goda doktora grādu no Biznesa augstskolas "Turība".[29]

2019. gada 29. maijā Egils Levits tika ievēlēts par Latvijas Valsts prezidentu[30] ar 61 "Par" balsi.[31]

Saimnieciskā darbība

Levits kā fiziska persona nodarbojas ar privātu saimniecisko darbību ar finanšu instrumentiem, veicot ieguldījumus vērtspapīru fondos, investīciju fondos, dažādā skaitā vērtspapīru portfeļu, piemēram, Francijas Association générale interprofessionnelle de prévoyance et d'investissement (AGIPI), Francijas-Vācijas starptautiskajā korporācijā ODDO BH, franču Société Générale S.A., Luksemburgas-Francijas Banque et Caisse d'Épargne de l'État, Apvienotās Karalistes Kroņa īpašuma ārzonās Utmost Worldwide Gērnsijā un Old Mutual International Menas salā,[32] 2019. gada maijā šīs saimnieciskās darbības publiski pieejamā bilance nepārsniedza 0,8 miljonus eiro, no kā lielākais darījumu apjoms bija Banque et Caisse d'Épargne de l'État (BCCE Luxembourg) trīs vērtspapīru portfeļos - pusmiljons (518 326,54) eiro. Levitam pieder arī nekustamie īpašumi dažādās Latvijas administratīvajās teritorijās.[33] Īpašuma izcelsme pamatā ir dienesta atalgojums, kā Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Levits saņēma 300 tūkstošu eiro lielu amata atlīdzību katru gadu.[34]

Apbalvojumi un pagodinājumi

Egils Levits ar sievu Andru un meitu Indru 2015. gadā Valsts prezidenta vēlēšanu laikā
  • LZA goda doktors tiesību zinātnēs (Dr. iur. honoris causa (LZA), 2002)[35]
  • LZA Dītriha Andreja Lēbera piemiņas balva "par izcilu devumu Latvijas tiesību zinātnes attīstībā" (2013)
  • "Turības" goda doktors (Dr. honoris causa (Turiba), 2019)[36]

Ģimene

Levita sieva ir ginekoloģe Andra Levita, laulībā dzimusi meita Indra[37] un dēls Linards.

Publikācijas

Vairāk kā simts publikāciju autors par politikas zinātnes un tiesību jautājumiem, piemēram, par Latvijas valststiesību, administratīvo tiesību, cilvēktiesību, tiesu reformas un demokrātijas jautājumiem.

  • Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai 1985-2018. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019. — 848 lpp. (rakstu krājums)
  • The Court of Justice and the Construction of Europe: analyses and perspectives on sixty years of Case-law. Hague: T.M.C. Asser Press, 2013. (kopā ar Allan Rosas, Yves Bot) (angliski) un (franciski)
  • Verfassungsgerichtsbarkeit in Lettland. Osteuropa-Recht: Gegenwartsfragen aus dem sowjetischen Rechtskreis Osteuropa-Recht, Vol. 43, No. 4, p. 305-328, Vol. 43, No. 4, p. 305-328, 1997. (vāciski)
  • Der zweite Weltkrieg und sein Ende in Lettland. Lüneburg: Institut Nordostdeutsches Kulturwerk, 1996. (vāciski)
  • Die Wirtschaft der baltischen Staaten im Umbruch. Köln: Wissenschaft und Politik, 1992. (kopā ar Boris Meissner; Dietrich A Loeber; Paulis Apinis u.c.) (vāciski)
  • Lettland unter sowjetischer Herrschaft: die politische Entwicklung 1940-1989. Köln: Markus Verlag, 1990 (vāciski)
  • Sowjetunion heute: Glasnost und Peristroika; Grundinformation. [Kiel]: 1989 (vāciski)
  • Die baltischen Staaten: Estland - Lettland - Litauen. Bonn: Bundeszentrale für politische Bildung, 1989. (kopā ar Hildegard Bremer) (vāciski)
  • Der politische Konflikt zwischen den Selbstbestimmungsbestrebungen und dem sowjetischen Herrschaftsanspruch in Lettland: eine regionale Fallstudie zur sowjetischen Nationalitätenpolitik. Marburg an d. Lahn: Johann-Gottfried-Herder-Institut, 1988. (vāciski)
  • Die baltische Frage im Europäischen Parlament. 1983. Bd. 22. S.9-37 (vāciski)
  • Die demographische Situation in der UdSSR und in den baltischen Staaten unter besonderer Berücksichtigung von nationalen und sprachsoziologischen Aspekten. 1981. (vāciski)

Atsauces

  1. ↑ 1,0 1,1 Kura kļūs par nākamo Latvijas pirmo lēdiju? Delfi.
  2. ↑ 13. Saeimas balsojums par Egilu Levitu.
  3. ↑ Rūdolfs Krieviņš, "Apkopojums: kas ir jaunievēlētais Latvijas prezidents Egils Levits?", TV3 Ziņas, 2019, 29. maijs
  4. ↑ Sudrabiņš, J. "Dzejniece Aija Zemzare", Treji Vārti, 1974, 1. janvāris
  5. ↑ Izlaušanās no cietuma. Saruna ar Egilu Levitu Vija Beinerte la.lv, 2015. gada 8. maijā
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 Izlaušanās no cietuma. Saruna ar Egilu Levitu Vija Beinerte la.lv 2015. gada 8. maijā
  7. ↑ 7,0 7,1 Domburs, Jānis. «Levits ir pret īpašumu atgriešanu ebreju kopienai», Delfi, 2019, 18. aprīlis
  8. ↑ "Levita personiskās šķautnes: dejo valsi, klausās optimistisku mūziku un lasa par sabiedrību ", Latvijas Radio 3, 2019, 30. maijs
  9. ↑ LETA, Diena, 2019, 30. maijs
  10. ↑ 2019. gada 9. maija Latvijas Republikas Saeimas deputātu iesnieguma Nr. 142.8/5-10-13/19 pielikuma Nr. 2 "Ziņas par Valsts prezidenta amata kandidātu (atbilstoši LR Valsts prezidenta ievēlēšanas likuma 5. panta prasībām). 1. lpp. (elektroniskā dokumenta 5. lpp)
  11. ↑ Weiter regelt § 35 Abs. 3 JAPrO Ba-Wü*: "Das Bestehen der Ersten juristischen Prüfung berechtigt dazu, die Bezeichnung «Referendarin (Ref. iur.)» oder «Referendar (Ref. iur.)» zu führen." Die Zweite juristische Prüfung ist nach wie vor eine reine Staats-Prüfung. § 56 Abs. 2 JAPrO Ba-Wü* bestimmt: "Das Bestehen der Prüfung berechtigt dazu, die Bezeichnung «Rechtsassessorin (Ass. iur.)» oder «Rechtsassessor (Ass. iur.)» zu führen.
  12. ↑ Tata Nicole.
  13. ↑ Assessor oder Rechtsanwalt?, 2015
  14. ↑ Bojārs, Juris, Dr. habil. iur., prof. Skaidri, neskaidri jautājumi un mīti par Valsts prezidenta amata kandidātiem. 2019, 28. maijs
  15. ↑ Levits, Egils "Vēsturniekam A. Šildem piepildīsies 80 gadi, raženais autors kļuvis par starptautiski atzītu speciālistu Latvijas vēsturē", Brīva Latvija. Apvienotā «Londonas Avīze» un «Latvija» Nr. 30, 1987, 11. maijs, 1. lpp.
  16. ↑ Levits Egils, "Nacionālās elites funkciju padomju politiskajā sistēmā, Latvijas piemēru", Plaša zinātnieku konference Baltijas jautājumos, to Ķīles universitātes Austrumu institūts 1987. gadā rīko Minsteres latviešu jaunajā centrā, Austrālijas Latvietis, Nr. 1827, 1986, 9. maijs, 4. lpp.
  17. ↑ Levits, Egils. "ELJA ziņas: Valdis Labinskis — jaunais ELJA priekšsēdis; ELJA pilnsapulce." Laiks, 1984, 27. oktobris
  18. ↑ S. T. "Pirmo reizi Abrenē un ELJA-s kongresā: kongress bija mierīgs, bet ne brīdi garlaicīgs", Brīva Latvija. Apvienotā «Londonas Avīze» un «Latvija», 1988, 5. septembris, 5. lpp.
  19. ↑ "Paziņojums. Šlēzvigas-Holšteinas apgabaltiesa iecēlusi juristu Egilu Levitu par zvērinātu latviešu un krievu valodas tulku. (..) Viņa adrese: Türnicher Strasse 3, Appt. 16/5, 5000, Köln, Tel: 0221/360819, Brīvā Latvija: Apvienotā «Londonas Avīze» un «Latvija», Nr. 109, 1988, 26. decembris, 5. lpp.
  20. ↑ Zvaners, Mārtiņš. ALA AIB priekšsēža vietnieks, "ASV senātori pirmoreizi brauks uz Latviju", Laiks, Nr. 63, 1989, 9. augusts, 1. lpp.
  21. ↑ Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktori
  22. ↑ Izraudzīti Latvijas tiesneši Eiropas Kopienu tiesā
  23. ↑ [2019. gada 9. maija Latvijas Republikas Saeimas deputātu iesnieguma Nr. 142.8/5-10-13/19 pielikuma Nr. 2 "Ziņas par Valsts prezidenta amata kandidātu (atbilstoši LR Valsts prezidenta ievēlēšanas likuma 5. panta prasībām). 1. lpp. (elektroniskā dokumenta 5. lpp)]
  24. ↑ «Ar Latvijas neatkarību pārņemts». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 28. septembrī. Skatīts: 2007. gada 16. augustā.
  25. ↑ Levits būtu gatavs pārdomāt iespēju kandidēt uz prezidenta amatu
  26. ↑ Mudina diskusijās par Satversmes preambulu nepieļaut sabiedrības šķelšanu LETA, 2013. gada 27. septembrī
  27. ↑ Egils Levits — līdz šim vienīgais pretendents uz prezidenta amatu. Kas viņš ir? LSM.lv ziņu redakcija 2019. gada 24. februārī
  28. ↑ Koalīcija prezidenta amatam virzīs Egilu Levitu LSM.lv ziņu redakcija 2019. gada 15. aprīlī
  29. ↑ 2019. gada 9. maija Latvijas Republikas Saeimas deputātu iesnieguma Nr. 142.8/5-10-13/19 pielikuma Nr. 2 "Ziņas par Valsts prezidenta amata kandidātu (atbilstoši LR Valsts prezidenta ievēlēšanas likuam 5. panta prasībām). 1. lpp. (elektroniskā dokumenta 5. lpp)
  30. ↑ «Par Valsts prezidentu ievēlēts Egils Levits». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2019-05-29.
  31. ↑ 13. Saeimas balsojums par Egilu Levitu.
  32. ↑ Generali Worldwide is now Utmost Worldwide as acquisition is completed
  33. ↑ 2019. gada 9. maija Latvijas Republikas Saeimas deputātu iesnieguma Nr. 142.8/5-10-13/19 pielikuma Nr. 2 "Ziņas par Valsts prezidenta amata kandidātu (atbilstoši LR Valsts prezidenta ievēlēšanas likuam 5. panta prasībām). 3. lpp. (elektroniskā dokumenta 7. lpp)
  34. ↑ Gartland, Fiona. EU judges total pay package now more than €300,000. «The Irish Times», 2016, January 16.
  35. ↑ Jaunie LZA goda doktori
  36. ↑ "Levitam piešķirts biznesa augstskolas “Turība” Goda doktora tituls", 2019, 13. maijs
  37. ↑ DELFI Izklaide. «Noslēpumainākā kandidāte uz pirmās lēdijas godu». delfi.lv (latviešu), 2015-06-03. Skatīts: 2019-04-10.


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Viktors Skudra 		Latvijas tieslietu ministrs
1993. gada 8. marts — 1994. gada 19. septembris 		Pēctecis:
Romāns Apsītis


Frakcijas
Prezidijs
Deputāti
bez frakcijas
Beigušās pilnvaras
Saistītie raksti
Kategorijas
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Egils_Levits&oldid=3070456"