Eiropas Komisijas Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ģenerāldirektorāts

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Eiropas Komisijas Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ģenerāldirektorāts (ECHO), kura iepriekšējais nosaukums bija Eiropas Kopienas Humānās palīdzības birojs, ir Eiropas Komisijas departaments, kas sniedz humāno palīdzību un civilo aizsardzību ārvalstīm.

2013. gadā ar ECHO starpniecību Eiropas Savienība (ES) sniedza ārkārtas palīdzību 1,35 miljardu EUR apmērā.[1] ES ir bijusi otrs lielākais humānās palīdzības donors katru gadu kopš 2000. gada (dati pieejami līdz 2012. gadam). Kopā ar tās dalībvalstīm ES ir pasaulē lielākais humānās palīdzības donors, 2009. gadā sniedzot vairāk nekā 50% no kopējās humānās palīdzības.[2] ECHO finansētie projekti skar vairāk nekā 120 miljonus cilvēku 90 valstīs ik gadu.[3]

Savā humānās palīdzības darbībā ECHO neīsteno palīdzības programmas pati, bet gan finansē to darbību, izmantojot vairāk nekā 200 partneru tīklu (NVO, ANO aģentūras un starptautiskas organizācijas, piemēram, Sarkanais Krusts).[4] 2013. gadā ECHO bija 44 pārstāvniecības 39 valstīs, un tajās strādāja 149 starptautiskie humānās palīdzības eksperti un 315 vietējie darbinieki. Pārstāvniecības nodrošina jaunāko analīzi par esošajām un prognozētajām vajadzībām konkrētajā valstī vai reģionā, piedalās humānās palīdzības stratēģiju un politikas izstrādāšanā, sniedz tehnisko atbalstu ECHO finansētajam operācijām, nodrošina humānās palīdzības pasākumu pienācīgu pārraudzību un veicina donora koordināciju praktiskajā līmenī.[5]

Papildus finansējuma nodrošināšanai humānajai palīdzībai ECHO arī ir atbildīga par ES Civilās aizsardzības mehānismu. 2001. gada izveidotais mehānisms veicina sadarbību starp civilās aizsardzības iestādēm visā Eiropā. Pašlaik mehānismā piedalās 31 valsts — visas 28 ES dalībvalstis un Īslande, Norvēģija un Maķedonija. Mehānisms tika izveidots, lai nodrošinātu saskaņotu palīdzību no dalībvalstīm dabas un cilvēku izraisīto katastrofu upuriem Eiropā un citviet.

Pēc tam, kad 2012. gadā ES tika piešķirta Nobela miera prēmija, Barozu vadītā Eiropas Komisija pieņēma prēmijas naudu ES vārdā un piešķīra to jaunai iniciatīvai — Miera bērni. 2013. gadā Miera bērnu projektiem tika atvēlēti aptuveni 2 miljoni EUR. 2014. gada finansējums tika palielināts līdz 4 miljoniem EUR.[6]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropas Kopienas Humānas palīdzības biroju (ECHO) 1992. gadā izveidoja otrā Žaka Delora vadītā Eiropas Komisija. Kad 2009. gadā likvidēja Eiropas Kopienu, biroju sāka dēvēt par Eiropas Komisijas vai Eiropas Savienības Humānas palīdzības departamentu, joprojām saglabājot nosaukuma abreviatūru ECHO.

Jauna komisāra iecelšana 2010. gadā ar portfeli starptautiskajai sadarbībai, humānajai palīdzībai un reaģēšanai uz krīzēm atbilda Lisabonas līguma, kurā liela loma ir humānajai palīdzībai un civilajai aizsardzībai, 214. pantam un 196. pantam. ECHO oficiālais nosaukums tikai mainīts uz Humānas palīdzības un civilās aizsardzības ģenerāldirektorātu. Vides ģenerāldirektorāta Civilās aizsardzības nodaļa tika pārnesta uz ECHO ģenerāldirektorātu. Pārveide tiek uzskatīta par soli uz priekšu uzlabotas sadarbības un lēmumu pieņemšanas virzienā jomā, kurā ātra lēmumu pieņemšana glābj dzīvības.

ES Civilās aizsardzības mehānisms nodrošināja arī jaunā Ārkārtas reaģēšanas koordinēšanas centra (Emergency Response Coordination Centre — ERCC) izveidi; tas ir civilās aizsardzības centrs katastrofu uzraudzībai un uzlabo gatavību un reaģēšanu valstīs, ko biežāk skar katastrofas. Piemēram, civilās aizsardzības mehānisms tika izmantots Bosnijā un Hercegovinā un Serbijā plūdu laikā.[7]

Mandāts un principi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Humanitārās palīdzības jomā ECHO mandāts ir sniegt ārkārtas palīdzību un materiālo palīdzību (preču un pakalpojumu veidā) konfliktu un dabas un cilvēku radītu katastrofu upuriem ārpus ES. Tās mandāts arī aptver katastrofu novēršanu un pēckrīzes operācijas.

Eiropas humānā palīdzība ir balstīta uz humanitātes, neitralitātes, objektivitātes un neatkarības humānajiem principiem. Tāpēc tās īstenošana atkarīga no Starptautiskā humānā likuma piemērošanas.[8]

Humanitāte nozīmē, ka, kur vien tās pastāv, jāpievērš uzmanība cilvēku ciešanām, īpašu uzmanību pievēršot visvieglāk ievainojamiem.

Neitralitāte nozīmē, ka humānā palīdzība nedrīkst dot priekšroku nevienai pusei bruņotā konfliktā vai kādā citā strīdā.

Objektivitāte nozīmē, ka humānā palīdzība jāsniedz tikai uz vajadzību pamata, bez diskriminācijas.

Neatkarība nozīmē, ka humānie mērķi ir neatkarīgi no politiskajiem, ekonomiskajiem, militārajiem un citiem mērķiem.

2007. gadā pēc komisāra Luija Mišela iniciatīvas Eiropas Komisija pieņēma dokumentu "Eiropas konsensuss par humāno palīdzību", kas veidoja pirmo Eiropas politisko atsauces tekstu par humāno palīdzību.[9] NVO aktīvi piedalījās šī dokumenta izveidē, un to var uzskatīt par "visaptverošāko tekstu un tuvāko kopīgo nostāju ar NVO".[10] Eiropas konsensuss vēlreiz apliecina humanitātes, objektīvisma, neitralitātes un neatkarības humānos principus. Tas arī nosaka, ka "humānā palīdzība nav krīzes pārvaldības rīks".

2012. gadā ECHO izstrādāja pirmo konsensusa pārskatīto versiju kopš tā pieņemšanas, uzsverot vajadzību pēc spēcīgākām partnerībām, kvalitatīvi izvēloties partnerus un nodrošinot uzlabotu pārskatatbildību pret pilsoņiem un ieinteresētajām pusēm.[11]

Tāpat 2012. gadā ECHO un citi donori strādāja kopā ar Aģentūru pastāvīgo komisiju (IASC), lai izstrādātu Pārmaiņu dienaskārtību. Lai uzlabotu humānās palīdzības reaģēšanas operativitāti un efektivitāti, tika noteikti kopīgi humānās palīdzības vadības, pārskatatbildības un koordinēšanas principi. Turklāt civilā aizsardzība tika pieņemta kā daļa no ECHO mandāta, lai nodrošinātu labāku sadarbību un aizsardzību katastrofu laikā starp trešajām un reģionālajām valstīm un starptautiskajām organizācijām.

Normatīvie akti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš stājās spēkā Lisabonas līgums, Eiropas Savienības humānas palīdzības darbību nosaka Līguma par Eiropas Savienības darbību 214. pants .[12] Humānā palīdzība ir dalīta paralēlā kompetence: tas nozīmē, ka ES īsteno autonomu politiku, kas neliedz dalībvalstīm izmantot savas kompetences un nepadara ES politiku par tikai "papildinājumu" dalībvalstu politikām.[13]

Līdz tam humānā palīdzība pēc noklusējuma bija balstīta uz EK līguma 179. pantu (attīstības politika). Tā bija daļa no Attīstības komisionāra portfeļa (Luijs Mišels, pēc tam Karels de Gjuhts) Barozo pirmās Komisijas laikā. Lisabonas līgums pirmo reizi ieviesa humāno palīdzību kā pastāvīgu politiku ES līgumā.

Kā noteikts 214. pantā, humānās palīdzības jomā ES darbība paredz sniegt ārkārtas palīdzību un materiālo palīdzību dabas un cilvēku radītu katastrofu upuriem trešajās valstīs. 214. pants arī atkārtoti uzsver humānas palīdzības principus, kas ņem vērā starptautisko likumu un humanitātes, objektivitātes, neitralitātes un nediskriminācijas principus.[4]

Komisija 2013. gada pieņēma jaunus normatīvos aktus par ES Civilās aizsardzības mehānismu, nodrošinot labāku koordinēšanu un atbalstu, lai uzlabotu katastrofu novēršanu, sagatavošanos tām un reaģēšanas sistēmas katastrofu laikā. Normatīvie akti izveidoja brīvprātīgu iepriekš uzņemtu reaģēšanas kapacitāšu un materiālu kopējo fondu, apmācību tīklu pirmajiem reaģētājiem un jaunu pieeju katastrofu risku pārvaldībai no 31 dalībvalsts.[14]

Lisabonas līgums nosaka arī Eiropas Brīvprātīgā humānās palīdzības korpusa izveidi (Līguma par Eiropas Savienības darbību 214. pants), kas ļauj eiropiešiem, kas vēlas iesaistīties tieši humānās palīdzības pasākumos, pievienoties tam.

ES Palïdzïbas Brïvprätïgie[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropas Komisija izveidoja iniciatīvu, kas paredz radīt vairāk nekā 18000 pozīciju visā pasaulē pilsoņiem, kas vēlas brīvprātīgi iesaistīties humānās palīdzības pasākumos laika posmā no 2014. līdz 2020. gadam. Iniciatīva paredz brīvprātīgo apmācību kopīgā Eiropas apmācību programmā, pirms viņi sāk darboties sertificētās humānās palīdzības organizācijās.[15] Koncentrējoties uz pretestības un civilās aizsardzības spēcināšanu, 2012. gadā tika piešķirts finansiāls atbalsts pieciem pilotprojektiem, kuros piedalās apmēram 150 brīvprātīgie.

Eiropas Parlaments (EP) nobalsoja par šo iniciatīvu 2014. gada februārī. Brīvprātīgo pozīcijas iekļauj darbu ES finansētās humānās palīdzības operācijās visā pasaulē, humānās palīdzības organizācijās ES vai operāciju atbalstīšanu internetā, strādājot mājās.[16]

Tās NVO, kas piedalās, iziet sertificēšanas procesu, lai nodrošinātu, ka tās atbilst Eiropas standartiem attiecībā uz brīvprātīgo pārvaldi.

Budžets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2013. gadā ECHO palīdzības budžets sasniedza nepilnu vienu procentu no visa ES budžeta. Turklāt Eiropas Komisija izmantoja savu Ārkārtas palīdzības rezervi, lai reaģētu uz krīzēm un neparedzētam katastrofām. Budžets kopā ar rezerves finansējumu 2013. gadā sasniedza 1,35 miljardus EUR. ECHO sniedz humāno palīdzību vairāk nekā 124 miljoniem cilvēku 90 valstīs ārpus ES, no kuram 39 atzītas par krīzes stāvoklī esošām. Civilās aizsardzības mehānisms 2013. gadā tika aktivizēts 36 reizes attiecībā uz krīzēm gan ES, gan ārpus tās.

Lielākā daļa finansējuma tiek izdota pārtikai un uzturam (40%). Citas pasākumu galvenās jomas ir veselības un medicīniskais sektors (iekļaujot psihosociālo atbalstu) (13%), ūdens un sanitārija (13%), pajumte (19%) un aizsardzība (7%). 2013. gadā ECHO 3% (samazinājums kopš 2012. gada) no budžeta piešķīra katastrofu gatavībai. 2013. gada 2% budžeta tika atvēlēti civilajai aizsardzībai.

2013. gadā 40% no budžeta tika iztērēts Āfrikā, 18% — Āzijā, Latīņamerikā, Karību reģionā un Klusā okeāna reģionā, 32% — Tuvajos Austrumos un Vidusjūras reģionā.[17]

Palīdzība attīstībai 2010. gada sasniedza vēsturiski augstu rekordu. Kopā ar palīdzību, ko sniedz dalībvalstis individuāli, ES ir lielākais palīdzības donors pasaulē. No 9,8 miljardiem EUR humānas palīdzības visā pasaulē 2010. gadā ap 41% sniedza ES.[18]

Pieņemtajā 2014. gada budžetā gandrīz 1 miljards EUR tika paredzēts humānajai palīdzībai un civilajai aizsardzībai.[19]

Stratēģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ECHO ir mandāts glābt un saglabāt dzīvību ārkārtas situācijās un nekavējoties pēc tam neatkarīgi, vai tās ir dabas vai cilvēka radītas. Ievērojot šos principus, Komisija ir apņēmusies katru gadu sagatavot Stratēģijas dokumentu, lai koordinētu un programmētu pasākumus efektīvi un pienācīgā veidā, ievērojot objektīvu pieeju, balstoties uz vajadzībām.

2013. gadā ECHO plānoja fokusēt tās humāno palīdzību gandrīz 90 valstīs. Tās piecas lielākās operācijas bija Sāhelas reģionā Rietumāfrikā, tai skaitā turpmākā reaģēšana uz konfliktu Mali (82 miljoni EUR), Sudānā un Dienvidsudānā (80 miljoni EUR), Kongo Demokrātiskajā Republikā (54 miljoni EUR), Pakistānā (42 miljoni EUR) un Somālijā (40 miljoni EUR). 40% no ECHO humānas palīdzības ir paredzēta Subsahāras Āfrikas reģionam.[20]

Rezerves budžets tika izmantots, lai reaģētu uz ievērojamām humānajām krīzēm Sīrijā, Mali, Sāhelā, Dienvidsudānā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Mjanmā un Filipīnas. ECHO sniedz finansiālu atbalstu arī turpinoties iepriekšējām krīzēm, piemēram, Bangladešā, Kolumbijā, Jemenā, Alžīrijā, Pakistānā un Mjanmā.

Sabiedriskais viedoklis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2012. gada veiktajā "Eurobarometra" aptaujā par humāno palīdzību tika konstatēts, ka Eiropas pilsoņi izjūt lielu solidaritāti pret konfliktu un dabas katastrofu upuriem ārpus ES, un 9 no 10 pilsoņiem uzskata, ka "ir svarīgi, ka ES finansē humāno palīdzību ārpus tās robežām", bet 8 no 10 uzskata, ka "koordinēta ES civilās aizsardzības darbība ir efektīvāka nekā atsevišķu valstu darbība".[21]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ECHO Humanitarian Aid Factsheet 2013
  2. Global Humanitarian Assistance website
  3. ECHO Annual Report 2012
  4. 4,0 4,1 Humānā palīdzība
  5. ECHO Field Network [1], ECHO, retrieved 29-07-2014.
  6. EU dedicates its Nobel Peace Prize to Education projects for Children in Conflict. Retrieved 27-06-14.
  7. EU Civil Protection [2] Retrieved 23-07-2014.
  8. Summaries of the EU legislation
  9. European consensus on humanitarian aid, [3] Archived 2014. gada 12. martā, Wayback Machine vietnē., Retrieved 2014-07-03
  10. Pierre Salignon, "L'Europe humanitaire en question(s)" [4], Humanitaire, 19, Été 2008. 2009-10-23. Retrieved on 2012-01-16
  11. Annual Report on the Implementation of the European Consensus on Humanitarian Aid — 2012 [5]
  12. Treaty on the functioning of the European Union
  13. «Lisabonas līgums: Jautājumi un atbildes». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 17. oktobrī. Skatīts: 2014. gada 22. septembrī.
  14. Trend, Eastern Partnership countries to gather for civil protection meeting Archived 2014. gada 15. jūlijā, Wayback Machine vietnē., 10-06-14. Retrieved 27-06-14.
  15. EU Aid Volunteers: Commission proposes new global humanitarian initiative [6]
  16. New EU aid volunteers program to make a 'concrete, positive difference' [7], Richard Jones, Devex. 2014-02-26. Retrieved 2014-06-23.
  17. ECHO 2013 Annual Report
  18. ECHO, ECHO's finances Archived 2013. gada 18. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
  19. ECHO, Humanitarian aid and civil protection — 2014 Adopted budget
  20. Where the European Commission's humanitarian aid will go in 2013 [8],10-01-2013. Retrieved 27-06-2014.
  21. Eurobarometer survey on humanitarian aid: Europeans care — and endorse the Commission's mandate [9], European Commission. 2012. Retrieved 23-07-2014