Eiropas Monetārā Savienība

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Ekonomikas un monetārā savienība (EMS)[1][2] — vispārīgs termins, kas aptver dažādas programmas, kuru mērķis ir ekonomikas konverģences par — locekļu Eiropas Savienības trijos posmos. EMS sastāv no 19 valstu eirozonā, un 9 valstīs kuri neizmanto eiro. Lai pievienotos eirozonai, dalībvalstij ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem, un būt par "EMS trešajā posmā", un līdz ar to par "EMS trešais posms" ir kļuvis par sinonīmu visvairāk eirozonā.

Visas valstis — dalībnieki no Eiropas Savienības (ES), izņemot Dāniju un Apvienoto Karalisti, ir piekritis pievienoties "trešais posms". Attiecībā uz valstīm, kas vēlas pievienoties Eiropas Savienībai, ir vairāki obligātajiem nosacījumiem Kopenhāgenas kritērijus, tostarp obligātās prasības un nosaka termiņu to īstenošanai. Svarīgs komponents ir vajadzība piedalīties divus gadus valūtas kursa mehānismā (ERM II Eng.), Kurā kandidāts ir nodrošināt fiksētu valūtas kursu pret eiro.

19 valstis — dalībnieki no Eiropas Savienības, tai skaitā Latvijas, no 1. janvāra, 2014. un Lietuvā 2015. gada 1. janvārī, noslēdzis "EMS trešajā posmā", tas ir, ir pieņēmušas eiro kā pamatvalūtu. Dānija procesā dalību valūtas kursa mehānismā. Dānija un Apvienotā Karaliste ir saņēmuši īpašas izņēmumus līgumiem Eiropas Savienības, ļaujot tiem būt locekļi VKM nav pienākums noslēgt "EMS trešajā posmā." No ārpus eiro zonas dalībvalstīs (Zviedrijā, Polijā, Čehijā, Ungārijā, Rumānijā, Bulgārijā un Horvātijā), pārējās tiks nodotas saskaņā ar līgumu ar "trešajā posmā", kad tie atbilst visiem konverģences kritērijiem. Līdz tam, viņi turpina baudīt vēsturisko nacionālo valūtu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās ekonomikas un monetārās savienības idejas Eiropā parādījās pirms Eiropas Kopienu izveides. Piemēram, 1929. gadā Gustavs Štrēzemanis lūdza Tautu ieviest vienotu Eiropas valūtu[3] pret fona ekonomiskās izaugsmes nodaļas izraisa veidošanos lielu skaitu jaunu nacionālo valstu Eiropā pēc Pirmā pasaules kara.

Pirmais mēģinājums izveidot ekonomikas un monetāro savienību starp locekļi un Eiropas Kopienu Komisija ir uzņēmusies iniciatīvas no Eiropas Komisijas, nosaka nepieciešamību pēc ekonomikas politikas ciešāku koordinēšanu un monetārās sadarbības[4] . 1969. gada Hāgas sammitā valstu vai valdību vadītāji nolēma izstrādāt pakāpenisku plānu ekonomikas un monetārās savienības izveidei līdz 70. gadu beigām.

1970. gada oktobrī, ekspertu grupa, ko vadīja Ministru prezidents un finanšu ministrs Luksemburgas pārstāvis, Pierre Werner ieviesa pirmo koordinētu projektu izveidot ekonomikas un monetāro savienību trīs posmos (Werner plāns). Tomēr šis projekts cieta neveiksmes sakarā ar krīzi, kas sekoja, kā rezultātā nav konvertējama dolāru zeltā 1971. gada augustā (sabrukuma Bretonvudsas sistēmas) un naftas cenu pieaugumu 1972. gadā. Neveiksmīgs mēģinājums ierobežot Eiropas valūtu svārstības ar Eiropas valūtas čūskas palīdzību.

EMU idejas apspriešana tika atsākta Hanoveres augstākā līmeņa sanāksmē 1988. gada jūlijā. Izstrāde jaunu soļu plānu, lai radītu ekonomisko monetāro savienību nodarbojas speciāli izveidotā komiteja vadītāju centrālo banku 12 dalībvalstu pilnīgu atbalstu Eiropas Komisijas prezidents Žaks Delors (Delora komitejas) noveda[5].

Delora ziņojums 1989.gadā noteica plāna ieviešanu EMS trijos posmos, kas ietver izveidot institūciju, piemēram, ar Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS), kas ir ieguvusi ekskluzīvas tiesības noteikt monetāro politiku.

Ekonomikas un monetārās savienības ieviešana notika trīs posmos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pirmais posms: 1990. gada 1. jūlijs — 1993. gada 31. decembris
  • Otrais posms: 1994. gada 1. janvāris — 1998. gada 31. decembris
  • Trešais posms: no 1999. gada 1. janvāra līdz pat šai dienai

Kritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāv debates par to, vai eiro zonas valstis veido optimālu valūtas zonu[6] .

Monetārās politikas elastīguma trūkums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sakarā ar to, ka dalība euro zonā uzliek vienotu monetāro politiku, atsevišķas dalībvalstis vairs nevar rīkoties neatkarīgi, nepieļaujot naudas iespiešanu, lai samaksātu kreditoriem un samazinātu saistību neizpildes risku. Sakarā ar to, ka valsts valūta samazināsies no eiro zonas tirdzniecības partneriem, eksports ir lētāks, taču tas principā veicina tirdzniecības bilances uzlabošanos, IKP pieaugumu un lielākus nodokļu ieņēmumus nomināli[7].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ЭВС иногда ошибочно определяют как «Европейский валютный союз». Официальное и правильное название «Экономический и валютный союз».
  2. European Central Bank. «Economic and Monetary Union». European Central Bank (angļu). Skatīts: 2018-05-29.
  3. «Речь Густава Штреземана».
  4. «Меморандум Комиссии о координации экономической политики и валютного сотрудничества внутри Сообщества».
  5. Verdun A., The role of the Delors Committee in the creation of EMU: an epistemic community?, Journal of European Public Policy, Volume 6, Number 2, 1 June 1999 , pp. 308—328(21).
  6. ««As Euro Nears 10, Cracks Emerge in Fiscal Union» (New York Times, 1 May 2008)».
  7. «Project Syndicate-Martin Feldstein-The French Don't Get It-December 2011. Project-syndicate.org (28 декабря 2011).».