Eiropas Savienība

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Eiropas Savienība
Eiropas karogs
Karogs
Devīze"Vienotība dažādībā"
(latīņu: In varietate concordia)
Location of Eiropas Savienība
Politiskie centri
Lielākā pilsēta Londona
Valsts valodas 24 valodas
Dalībvalstis
Vadītāji
 -  Eiropadomes prezidents Donalds Tusks
 -  Komisijas prezidents Žans Klods Junkers
Dibināšana
 -  Parīzes līgums 1952. gada 23. jūlijs 
 -  Romas līgums 1958. gada 1. janvāris 
 -  Māstrihtas līgums 1993. gada 1. novembris 
Platība
 -  Kopā 4 324 782 km² (7.)
 -  Ūdens (%) 3,08
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2012. g. 506 913 394[3] (3.)
 -  Blīvums 116,2/km² 
IKP (PPP) 2015. gada aprēķins
 -  Kopā $19,035 triljoni[4] 
 -  Uz iedzīvotāju $37 607[5] 
IKP (nominālais) 2015. gada aprēķins
 -  Kopā $16,449 triljoni[6] 
 -  Uz iedzīvotāju $32 498[7] 
Džini koef. (2010) 30,4 
HDI (2011) 0,876 (13.{{}}25th)
Valūta
Laika josla (UTC+0 līdz +2)
 -  Vasarā (DST)  (UTC+1 līdz +3)
Interneta domēns .eu
Mājaslapa
europa.eu
ES augstākais punkts Monblāns.

Eiropas Savienība (ES) ir 28 Eiropas valstu ekonomiska un politiska apvienība. Tā darbojas uz valstu starpā noslēgtu līgumu pamata, kuros noteikti svarīgākie kopīgie mērķi, politikas, darbības instrumenti, tiesību sistēma, institūcijas un to funkcijas un lomas lēmumu pieņemšanas procesā. Šos līgumus dēvē par primārajiem ES tiesību aktiem. Par Eiropas Savienības veidošanās sākumu pieņemts uzskatīt 1957. gadā noslēgto Romas līgumu, bet formāli Eiropas Savienība tika nodibināta 1993. gadā, stājoties spēkā Māstrihtas līgumam, kurš paplašināja kopējās politikas pielietošanas sfēru, ietverot sevī 1957. gadā nodibināto Eiropas Kopienu. 2009. gada 1. decembrī stājās spēkā Lisabonas līgums, kas izmainīja Eiropas Savienības darbību regulējošos pamatprincipus. ES ieguva juridiskas personas statusu un tās pārvaldē tika ievesti divi jauni amati - ES Eiropas padomes priekšsēdētājs un Eiropas Savienības augstais pārstāvis ārlietu un drošības politikas jomā.

Eiropas Savienības kopplatība ir 4 300 000 km². 2013. gadā Eiropas Savienībā dzīvoja vairāk kā 508 miljoni iedzīvotāju. Pēc iedzīvotāju skaita Eiropas Savienība ierindojas 3. vietā pasaulē pēc Ķīnas un Indijas. Mūsdienās tā ir spēcīgākā ekonomika pasaulē - 2007. gadā visu valstu iekšzemes kopprodukts sastādīja 12 miljardus eiro, kamēr ASV kopprodukts bija 10 miljardi eiro, bet Japānas 3 miljardi eiro. 2012. gadā Eiropas Savienībai tika piešķirta Nobela miera prēmija par ieguldījumu miera un izlīguma veicināšanā, demokrātijas un cilvēktiesību attīstībā Eiropā 60 gadu garumā.[8]

ES valstīs 9. maijs tiek svinēts kā Eiropas diena.

Varas dalīšana jeb institucionālā struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar Māstrihtas līgumu, ES strukturālo principu pamatu veido tā sauktie "trīs pīlāri": Eiropas Kopiena, Kopējā ārējā un drošības politika un Tieslietas un iekšlietas.

Varas dalīšana ES īstenojas starp Eiropas Komisiju kā izpildvaru, Eiropas Parlamentu kā dalībvalstu pilsoņu pārstāvniecību ES līmenī, un ES Ministru Padomi kā visu dalībvalstu valdību pārstāvniecību ar lēmēj- un izpildvaras tiesībām. Tad hierarhiski seko Eiropas Savienības Tiesa un Eiropas Revīzijas palāta. Papildus šīm nozīmīgu lomu spēlē vēl divas institūcijas:- Ekonomikas un sociālo lietu komiteja un Reģionu komiteja, kuru loma ir izstrādāt ieteikumus pārējo institūciju pieņemtajiem lēmumiem. Eiropas Savienībā ir izveidota arī vienota finanšu sistēma. Par tās funkcionēšanu atbild divas institūcijas: Eiropas Centrālā banka (ECB) un Eiropas Investīciju banka (EIB).

Bez minētajām pastāv arī virkne tā saukto sekundāro institūciju. Vairums no tām ir aģentūru statusā, un tās atbild par konkrētām jomām, piemēram, Eiropas Vides aģentūra, vai Eiropas Aviācijas drošības aģentūra, Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra u.c.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnējā ideja, dibinot valstu apvienību, kas tagad kļuvusi par Eiropas Savienību, bija Eiropas politiskās un ekonomiskās situācijas pārveidošana pēc Otrā pasaules kara un līdzīgu notikumu atkārtošanās novēršana, iesaistot Vāciju savstarpējās ekonomiskajās attiecībās tik cieši, lai vēlāk, iespējamas varas maiņas gadījumā, tā nespētu pavērsties pret pārējām Eiropas valstīm. Sākotnēji tika izveidota tirdzniecības ūnija, kas vēlāk pārrauga Eiropas Kopienā, un tad Eiropas Savienībā, apvienojot paralēli ekonomiskajām, arī politiskās intereses.

Politiskais klimats pēc 2.Pasaules kara bija labvēlīgs Rietumeiropas vienotībai, ko daudzi uzskatīja par alternatīvu ekstrēmajām nacionālisma formām, kas tikko jau bija izpostījušas kontinentu.[9]

Par Eiropas integrācijas sākumu uzskata Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidošanu 1951. gadā, kas aizsākās ar Francijas ārlietu ministra Roberta Šūmaņa oficiālo paziņojumu 1950. gada 9. maijā, ko ES valstīs atzīmē kā Eiropas dienu. Kopienas mērķis bija apvienot kontroli pār dalībvalstu, galvenokārt Francijas un Rietumvācijas, ogļu un tērauda industrijām. Galvenā doma bija, ka, apvienojot kontroli pār galvenajām stratēģiskajām nozarēm, karš dalībvalstu starpā vairs nebūtu iespējams. Kopienas dibinātāji deklarēja to kā "pirmo soli uz federālu Eiropu". Citas dibinātājvalstis bija Itālija un trīs Beniluksa valstis Beļģija, Nīderlande un Luksemburga.

Vēl divas kopienas tika nodibinātas 1957. gadā: Eiropas Ekonomikas kopiena (EEK), kas iedibināja muitas savienību un Eiropas Atomenerģijas kopiena sadarbībai atomenerģijas attīstībai. 1967. gadā Apvienošanās līgums izveidoja vienotu šo triju kopienu institūciju, ko nosauca par Eiropas Kopienām, vai biežāk vienkārši par Eiropas Kopienu (EK). Lai nodrošinātu garantētu pārtikas piegādi Eiropas Kopienai 1957.gadā tika arī izstrādāti pamatprincipi kopējā lauksaimniecības produktu tirgus izveidei un tos nosauca par kopējo lauksaimniecības politiku.

1973. gadā notika pirmā Eiropas Kopienas paplašināšanās, kad pievienojās Dānija, Īrija un Apvienotā Karaliste. Arī Norvēģija tajā pašā laikā veda pārrunas par pievienošanos, bet valsts iedzīvotāji to referendumā noraidīja. Pirmās tiešās Eiropas Parlamenta vēlēšanas notika 1979. gadā.

1981. gadā Grieķija kļuva par Eiropas Kopienu dalībvalsti, bet 1986. gadā pievienojās Spānija un Portugāle. 1985. gadā noslēgtais Šengenas līgums izveidoja atvērto robežu telpu starp dalībvalstīm.[10] 1986. gadā sāka lietot Eiropas karogu un valstu vadītāji parakstīja Vienotās Eiropas aktu. Šis līgums pārskatīja veidu, kā stājas spēkā kopējie lēmumi, sekmēja tirdzniecības barjeru atcelšanu un iedibināja lielāku Eiropas politisko kooperāciju.

1990. gadā pēc Dzelzs priekškara krišanas VDR kļuva par Eiropas Kopienas dalībnieci apvienotās Vācijas sastāvā.[11] Līdz ar paplašināšanos Centrālās un Austrumeiropas reģionā kandidātvalstīm tika apstiprināti Kopenhāgenas kritēriji.

1993. gada 1. novembrī stājās spēkā Māstrihtas līgums.[12] Šis līgums iedibināja kopienas pārskatīto struktūru un nosaukums "Eiropas Savienība" oficiāli aizvietoja iepriekšējo "Eiropas Kopienas". Eiropas Kopiena tagad veidoja vienu no trīs jaunās Eiropas Savienības pilāriem, kas iekļāva sadarbību kopējā ārpolitikā un iekšpolitikā.

1995. gadā ES pievienojās Austrija, Zviedrija un Somija. 1997. gadā Amsterdamas līgums uzlaboja Māstrihtas līgumu tādās jomās, kā demokrātija un ārpolitika. Amsterdamai 2001. gadā sekoja Nicas līgums, kas pārskatīja Romas un Māstrihtas vienošanās, lai sekmētu ES paplašināšanos uz austrumiem. 2002. gadā eiro 12 dalībvalstīs aizvietoja nacionālās valūtas.

2004. gadā ES pievienojās 10 jaunas valstis: Latvija, Igaunija, Lietuva, Polija, Čehija, Slovākija, Slovēnija, Ungārija, Malta un Kipra.[13] 2007. gadā pievienojās Bulgārija un Rumānija. 2007.gadā eiro zonai pievienojās Slovēnija, 2008.gada 1. janvārī Malta un Kipra[13], bet 2009. gada 1. janvārī Slovākija. 2009. gada 1. decembrī stājās spēkā Lisabonas līgums. 2011. gadā Igaunija, 2014. gadā Latvija un 2015. gadā Lietuva pievienojās eiro zonai. 2015. gada martā Eiropas komisijas prezidents Žans Klods Junkers paziņoja par savu atbalstu kopīgas Eiropas armijas izveidošanai.[14]

Eiropas Savienības dalībvalstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropas Savienības paplašināšanās.

1950. gads

Dibinātājvalstis (Šūmaņa deklarācija).

1973. gads

1981. gads

1986. gads


1995. gads

2004. gads

2007. gads

2013. gads

Eiropas Savienības kandidātvalstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācija Eiropas mikrovalstu monetārā vienošanās ar ES Šengenas zona Eiropas Ekonomiskā Telpa Centrāleiropas Brīvās Tirdzniecības vienošanās Eiropas Padome Eiropas Savienība Eirozona ES Muitas savienība Baltkrievijas, Kazahstānas un Krievijas Muitas savienība GUAM Šveice Islande Lihtenšteina Norvēģija Kosova Albānija Bosnija un Hercegovina Maķedonija Melnkalne Serbija Moldova Kazahstāna Baltkrievija Krievijas Federācija Ukraina Gruzija Azerbaidžāna Armēnija Turcija Andora Sanmarīno Monako Vatikāns Horvātija Bulgārija Apvienotā Karaliste Rumānija Čehija Dānija Ungārija Lietuva Polija Zviedrija Kipra Īrija Austrija Beļģija Igaunija Somija Francija Vācija Grieķija Itālija Luksemburga Latvija Malta Nīderlande Portugāle Slovākija Slovēnija Spānija
Interaktīvā Eilera diagramma, kas rāda sakarības starp dažādām Eiropas valstu pārnacionālajām organizācijām un sadarbības līgumu darbības zonām.

Eiropas Savienībā ir piecas oficiālās kandidātvalstis: Albānija, Maķedonijas Republika, Melnkalne, Serbija un Turcija. Kā potenciālās kandidātvalstis tiek minētas Bosnija un Hercegovina un Kosova.[15]

Šveice vienreiz (1992. gadā), bet Norvēģija divreiz (1972. un 1994. gadā) referendumā noraidīja iestāšanos ES. 1987. gadā Maroka oficiāli lūdza sākt iestāšanās sarunas ES, tomēr Eiropas Savienības Padome atteicās izskatīt šo jautājumu, jo Maroka neesot Eiropas valsts. Islandes valdība 2013. gadā pieņēma lēmumu par iesākto iestāšanās sarunu apturēšanu[16] un 2015. gada martā paziņoja par iestāšanās pieteikuma atsaukšanu.

Sadarbības vai asociācijas līgumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ES vai tās priekštečorganizācijas ir parakstījusi sadarbības vai asociācijas līgumus ar Eiropas Ekonomiskās telpas valstīm Islandi, Lihtenšteinu, Norvēģiju (1994), ar Vidusjūras baseina valstīm Turciju (1964), Sīriju (1978), Tunisiju (1998), Izraēlu (2000), Maroku (2000), Jordāniju (2002), Ēģipti (2004), Alžīriju (2005), Libānu (2006), ar Centrāleiropas Brīvās tirdzniecības vienošanās valstīm Maķedoniju (2004), Albāniju (2006), Melnkalni (2010), Serbiju (2013), Bosniju un Hercegovinu (2015), ar GUAM valstīm Gruziju, Moldovu, Ukrainu (2014), kā arī ar Čīli (2005), Dienvidāfrikas Republiku (2004) un Centrālamerikas integrācijas sistēmu (Central American Integration System, 2012).

Valodas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropas Savienībā ir 24 oficiālās valodas, kā arī daudzas reģionālās valodas un minoritāšu valodas. Visplašāk lietotās valodas ir angļu valoda (51% pratēju), vācu valoda (32%) un franču valoda (24%). Lielākā daļa ES valodu pieder indoeiropiešu valodu saimei. Trīs galvenie atzari ir ģermāņu, romāņu un slāvu. Ģermāņu valodas kā pirmās valodas lieto 38% ES iedzīvotāju (vācu - 18%, angļu - 13%, nīderlandiešu - 4%, zviedru - 2%, dāņu valodu - 1%). Romāņu valodās kā pirmās valodas lieto 32% ES iedzīvotāju (itāļu - 13%, franču - 12%, spāņu - 8%, rumāņu - 5%, portugāļu valodu - 2%). Slāvu valodas kā pirmās valodas lieto 14% ES iedzīvotāju (poļu - 8%, čehu - 2%, bulgāru - 2%, slovāku - 1% un slovēņu valodu - 1%).

Pie mazākiem indoeiropiešu valodu atzariem pieder baltu valodas (latviešu un lietuviešu valodas), ķeltu valodas (īru valoda) un grieķu valoda. Pie urāliešu valodu saimes pieder igauņu, somu un ungāru valodas, pie semītu valodu saimes pieder maltiešu valoda.

Vienotais tirgus[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropas Savienības Vienotais tirgus ir Eiropas Savienības ekonomiskās integrācijas sastāvdaļa un tās izaugsmes nodrošinājums. Vienotā tirgus projekta mērķis, valstīm apzinoties nepieciešamību veicināt savu konkurētspēju pasaulē un nodrošināt Eiropas valstu ekonomisko izaugsmi un sociālo labklājību, bija izveidot tirgu dalībvalstu starpā, kurā nepastāvētu iekšējās robežas un kurā nebūtu šķēršļu Eiropas Savienības pilsoņu, preču un kapitāla brīvai kustībai. Eiropas Savienības Vienotais tirgus tiek īstenots ar četru brīvību palīdzību: brīva preču kustība, brīva pakalpojumu kustība, brīva personu kustība, brīvība veikt uzņēmējdarbību. Ar šo četru brīvību palīdzību jebkuras Eiropas Savienības dalībvalsts pavalstniekiem tiek dota iespēja veikt saimniecisko darbību jebkurā citā Eiropas Savienības dalībvalstī. [17]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Brussels' EU capital role seen as irreversible. Euractiv.com. Atjaunināts: 28 October 2012. "Brussels has become the de facto capital of the European Union"
  2. Brussels, Capital of European Union - European Commission, 2001.
  3. Eurostat-Tables,Graphs and Maps Interface(TGM)table". Eurostat. Atjaunināts: 9 March 2015.
  4. IMF World Economic Outlook Database, April 2015. International Monetary Fund. Atjaunināts: 26 April 2015.
  5. IMF World Economic Outlook Database, April 2015. International Monetary Fund. Atjaunināts: 26 April 2015.
  6. IMF World Economic Outlook Database, April 2015. International Monetary Fund. Atjaunināts: 26 April 2015.
  7. Nominal 2015 GDP for the European Union and 2015 population for the European Union, World Economic Outlook Database, April 2015, International Monetary Fund. Accessed on 26 April 2015
  8. The Nobel Peace Prize 2012. Nobel Foundation.
  9. The political consequences. European NAvigator. Atjaunināts: 2007-09-05.
  10. A Europe without frontiers. Europa (web portal). Atjaunināts: 2007-06-25.
  11. 1980-1989 The changing face of Europe - the fall of the Berlin Wall. Europa (web portal). Atjaunināts: 2007-06-25.
  12. Treaty of Maastricht on European Union. Activities of the European Union. Europa (web portal). Atjaunināts: 2007-10-20.; Craig, Paul un Grainne De Burca , P. P. Craig (2006). EU Law: Text, Cases and Materials (4th ed. izd.). Oxford: Oxford University Press. p15. lpp. ISBN 978-0-19-927389-8.
  13. 13,0 13,1 A decade of further expansion. Europa (web portal). Atjaunināts: 2007-06-25.
  14. Otto Ozols: Vēsturisks notikums - pirmdien gaisā izkūpēja Krievijas impērijas ilūzija delfi.lv, 2015. gada 19. marts
  15. European Commission - Enlargement - Candidate and Potential Candidate Countries. European Commission. Atjaunināts: 2013-07-01.
  16. pēc 2013. gada parlamenta vēlēšanām jaunā Islandes valdība 2013. gada jūnijā pieņēma lēmumu par iestāšanās sarunu apturēšanu (skat. Iceland's EU bid is over, commission told)
  17. O.Quintin, B.Favarel-Dapas. L’Europe sociale. Enjeux et réalité, coll.Réflexe Europe, La Documentation française, Paris,1999, p.60 - 63.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Apbalvojumi
Priekštecis:
Elēna Džonsone Sirlīfa
Leimaha Gbovī
Tevekula Kermāna
Nobela Miera prēmija
2012. gads
Pēctecis:
Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācija