Ekonomiskās sankcijas

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Ekonomiskās sankcijas ir ierobežojoši ekonomiskas dabas pasākumi pret kādu valsti, fizisku vai juridisku personu, kā arī citiem nevalstiskiem subjektiem. Ekonomiskās sankcijas lieto ar mērķi nodarīt zināmu kaitējumu tās finansiālajam stāvoklim, lai tādējādi uzspiestu savus noteikumus, parasti — mainīt tās ekonomisko kursu, iekšējo vai ārējo politiku,[1] un panāktu piekāpšanos no sankcionētās puses bez militāra spēka lietošanas.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan dažādas ekonomiskas un īpaši tirdznieciskas sankcijas pazīstamas no seniem laikiem un īpaši Napoleona kariem,[2] organizētas un starptautiski atzītas tās kļuva līdz ar Nāciju Līgas darbībām. Tā, 1935. gadā Nāciju Līga noteica sankcijas pret Itāliju par tās uzbrukumu Abesīnijai saskaņā ar savu 16. paragrāfu.[3] Rezultātā 1937. gadā Itālija izstājās no Nāciju Līgas.[4]

20. gadsimta otrajā pusē ekonomisku sankciju politika kā tieša militāra uzbrukuma aizvietotāja kļuva populāra ASV, un pie līdzīgas pozīcijas pieturējās ANO. 1973.—1974. gadā arābu naftas eksportētājvalstis (OAPEC) izsludināja naftas embargo pret ASV un citām Rietumvalstīm par to atbalstu Izraēlai, izraisot tajās enerģētisku krīzi un kā sekas pasaules ekonomisku krīzi, bet nesasniedzot mērķi.[5] 21. gadsimtā šī politika ir kļuvusi gandrīz vispārēja un nereti tiek lietota pirms militāra konflikta uzsākšanas; tā, Krievija 2006. gadā aizliedza jebkādu importu no Gruzijas,[6] bet 2008. gadā iebruka tās teritorijā, atbalstot valsts separātiskos reģionus.

Sankciju mērķis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Britu nacionālā enciklopēdija ekonomiskās sankcijas klasificē kā daļu no ekonomiskā kara,[7] taču sankcijas lietojošās valstis mūsdienās ar tām publiski saista ārpolitikas kursu, kura mērķis, saskaņā ar to paziņojumiem, ir nevis sodīt, bet gan novērst starptautisko tiesību pārkāpumus vai drošības izaicinājumus, ko ir izraisījusi sankcionētās puses darbība.[8] Šī iemesla dēļ ar ekonomiskajām sankcijām visbiežāk saprot pasākumus, kas ir mērķtiecīgi vērsti pret kādu valsti, fizisku vai juridisku personu, kā arī citiem nevalstiskiem subjektiem, piemēram, teroristiskām organizācijām, lai ierobežotu tās ekonomisko kapacitāti un piespiestu mainīt sankcionētās puses rīcību sev vēlamā virzienā.[8][9] Visizplatītākais sankciju piemērošanas mērķis ir valdošā režīma maiņa — tāds tas ir ap 40% gadījumu, taču tikai apmēram trešdaļā no tiem mērķis ticis sasniegts,[10] turklāt vairumā no tiem nevis sankciju, bet cita spēka iejaukšanās rezultātā.[11] Mūsdienu ģeopolitikā ekonomiskās sankcijas ir kļuvušas par aktuālu un bieži lietojamu ārējās un drošības politikas instrumentu, kas nereti tiek uzlūkots par sava veida vidusceļu starp ierasto diplomātiju un militāra spēka lietošanu.[8] Britu diplomāts Džeremijs Grīnstoks norāda, ka sankcijas ir populāras nevis tāpēc, ka tās būtu iedarbīgas, bet gan tāpēc, ka "starp vārdiem un militāru darbību nav nekā cita, ja vēlaties izdarīt spiedienu uz valdību".[12]

Sankciju forma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ekonomiskās sankcijas var izpausties dažādos veidos — embargo ieviešana, tarifu paaugstināšana, kvotu noteikšana precēm, finanšu aktīvu un transakciju iesaldēšana u.tml.[9][13] Tāpat ekonomiskās sankcijas var būt "vienpusīgas" jeb nacionālas, kad, piemēram, tikai viena valsts tās uzliek otrai (ASV īstenotais embargo pret Kubu Aukstā kara laikā), vai arī "daudzpusīgas" jeb starptautiskas, kad vairākas valstis kopīgi uzliek sankcijas citai valstij vai valstu blokam (Eiropas Savienības uzliktās sankcijas pret Aleksandra Lukašenko režīmu Baltkrievijā).[9][14][15] Arī Apvienoto Nāciju Organizācija var atļaut daudzpusīgas ekonomiskās sankcijas pret kādu valsti, ja tajā netiek ievērotas cilvēktiesības vai tiek pārkāptas rezolūcijas, kas saistītas ar kodolieročiem.[9]

Ekonomiskās sankcijas var būt tieši ietekmējošas vai simboliskas,[16] tās bieži tiek lietotas kopā ar politiskām, diplomātiskām un kulturālām sankcijām.[1]

Sankciju iedarbīgums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pasaulē sankcijas tiek lietotas pastāvīgi, un Latvijai 2019. gadā bija juridiski saistoši vairāki desmiti atšķirīgu sankciju režīmu pret vairāk nekā 30 valstīm. Vairums no tām atradās Āfrikā un Tuvajos Austrumos, tomēr starp tām bija arī Ukraina un vairākas citas Eiropas valstis.[8] Sankcijām parasti izdodas pazemināt mērķa valsts IKP vidēji vairāk nekā par 2% gadā,[17] tomēr to iedarbīgums ir apšaubāms, un tām var būt neparedzētas vai tieši pretējas sekas — sankcionētās valsts vai grupas politiska nostiprināšanās, neraugoties uz ekonomiskām grūtībām.[18]

Sankcijas bieži tiek kritizētas humānu apsvērumu dēļ, jo tās, negatīvi ietekmējot valsts ekonomiku, ar to nodara kaitējumu parastajiem pilsoņiem.[19] Reizēm tās vēl vairāk pasliktina cilvēktiesību ievērošanu mērķa valstī, jo režīmam, lai noturētos, nākas pastiprināt represijas.[20] Daži analītiķi uzskata, ka tirdzniecības ierobežojumu noteikšana vispār neietekmē eliti un kaitē tikai vienkāršajiem cilvēkiem,[21][22] un citi šo praksi ir pielīdzinājuši aplenkuma karam.[23]

Reizēm sankcijas ir abpusējas; tā, 2014. gadā Rietumvalstis izsludināja ekonomiskas sankcijas pret Krieviju par Krimas okupāciju,[24] savukārt Krievija izsludināja sankcijas pret šīm valstīm, ieskaitot Latviju, daļēji no tām aizliedzot pārtikas importu.[25] Sankcijas Krievijā noveda pie finanšu krīzes un pārtikas cenu celšanās,[26] un pie ievērojamiem finanšu zaudējumiem Eiropā,[27] taču nesasniedza mērķi.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «Creative Associates International. Tool Category D: Economic and Social Measures 11. Sanctions/Embargoes». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 7. augustā. Skatīts: 2021. gada 14. novembrī.
  2. "Continental System Napoleon British Embargo Napoleon's 1812".
  3. "Avalon Project — The Covenant of the League of Nations". avalon.law.yale.edu.
  4. "Papers Relating to the Foreign Relations of the United States, The Paris Peace Conference, 1919, Volume XIII — Office of the Historian". history.state.gov. Retrieved 2020-08-21.
  5. "Energy Crisis (1970s)". The History Channel. 2010.
  6. Newnham, Randall E. (2015). "Georgia on my mind? Russian sanctions and the end of the 'Rose Revolution'". Journal of Eurasian Studies. 6 (2): 161—170. doi:10.1016/j.euras.2015.03.008
  7. George Shambaugh. «Economic warfare». britannica.com. Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2021. gada 14. novembris.
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 Edīte Brikmane. «Kas ir sankcijas». lvportals.lv. Latvijas Vēstnesis, 2019. gada 17. aprīlis. Skatīts: 2021. gada 13. novembris.
  9. 9,0 9,1 9,2 9,3 Brent Radcliffe. «How Economic Sanctions Work». investopedia.com. Investopedia, 2021. gada 6. jūlijs. Skatīts: 2021. gada 14. novembris.
  10. Hufbauer, Gary Clyde; Schott, Jeffrey J.; Elliott, Kimberly Ann; Oegg, Barbara (2008). Economic Sanctions Reconsidered (3 ed.). Washington, DC: Columbia University Press. p. 67. ISBN 9780881324822
  11. Pape, Robert A (Summer 1998). "Why Economic Sanctions Still Do Not Work". International Security. 23 (1): 66—77. doi:10.1162/isec.23.1.66. JSTOR 2539263. S2CID 57565095.
  12. Marcus, Jonathan (26 July 2010). "Analysis: Do economic sanctions work?". BBC News.
  13. Haidar, J.I., 2015."Sanctions and Exports Deflection: Evidence from Iran," Paris School of Economics, University of Paris 1 Pantheon Sorbonne, Mimeo
  14. «Sankcijas». fid.gov.lv. Latvijas Republikas Finanšu izlūkošanas dienests. Skatīts: 2021. gada 14. novembris.
  15. «Par Eiropas Savienības sankciju pret Baltkrieviju piemērošanu Latvijā». mfa.gov.lv. Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. 2021. gada 25. jūnijs. Skatīts: 2021. gada 14. novembris.
  16. Playing to the Home Crowd? Symbolic Use of Economic Sanctions in the United States Whang, Taehee. International Studies Quarterly, Volume 55, Number 3, 1. September 2011, pp. 787-801(15) Publisher: Wiley-Blackwell. DOI: https://doi.org/10.1111/j.1468-2478.2011.00668.x
  17. Neuenkirch, Matthias; Neumeier, Florian (2015-12-01). "The impact of UN and US economic sanctions on GDP growth" (PDF). European Journal of Political Economy. 40: 110—125. doi:10.1016/j.ejpoleco.2015.09.001. ISSN 0176-2680.
  18. "Lee, Yong Suk, 2018. "International isolation and regional inequality: Evidence from sanctions on North Korea," Journal of Urban Economics". Journal of Urban Economics. 103 (C): 34—51. doi:10.1016/j.jue.2017.11.002. S2CID 158561662.
  19. Habibzadeh, Farrokh (September 2018). "Economic sanction: a weapon of mass destruction". The Lancet. 392 (10150): 816—817. doi:10.1016/S0140-6736(18)31944-5. PMID 30139528
  20. Peksen, Dursen (2009). ""Better or Worse?": The Effect of Economic Sanctions on Human Rights."". Journal of Peace Research. 46: 59—77. doi:10.1177/0022343308098404. S2CID 110505923
  21. Mueller, John; Mueller, Karl (1999). "Sanctions of Mass Destruction". Foreign Affairs. 78 (3): 43—53. doi:10.2307/20049279. JSTOR 20049279
  22. Hans Köchler (ed.), Economic Sanctions and Development. Vienna: International Progress Organization, 1997. ISBN 3-900704-17-1
  23. Gordon, Joy (1999-04-04). "Sanctions as siege warfare". The Nation. 268 (11): 18—22. ISSN 0027-8378.
  24. "U.S. and Europe Step Up Sanctions on Russian Officials". The New York Times. 17 March 2014.
  25. "Western food imports off the menu as Russia hits back over Ukraine sanctions". The Guardian. 7 August 2014.
  26. Ermakov, A.R.; Romashova, I.B.; Dmitrieva, N. Yu. (2019). "Influence of sanctions on economy of Russia (due to Crimea's unification with Russia) and struggle for their cancellation". The State Councilor.
  27. "Report of the Special Rapporteur on the negative impact of unilateral coercive measures on the enjoyment of human rights, on his mission to the Russian Federation" (PDF).

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]