Ekotoksikoloģija
Šis raksts neatbilst pieņemtajiem noformēšanas kritērijiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Ekotoksikoloģija ir vides zinātnes apakšnozare, kas radās, apvienojot toksikoloģijas (zinātne par toksiskām vielām) un ekoloģijas (pētījumu objekts ir atsevišķu organismu kopienas un procesi dabas vidē) pamatatziņas un pētījumu metodes.
Termina ieviešana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Terminu „ekotoksikoloģija” ieviesa R. Truhauts 1969. gadā veidojot to no zinātnes nozaru (ekoloģija un toksikoloģija) nosaukumiem.
Rezultāti un mērķi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- iespējas novērtēt vielu toksiskās īpašības,
- iespējas prognozēt vielu izturēšanos vidē,
- iespējas prognozēt, kāds ir vielu nelabvēlīgās iedarbības risks, šīm vielām nonākot vidē,
- iespējas pārvaldīt un samazināt tās nelabvēlīgās ietekmes, kuras cilvēka radītas un dabiskas izcelsmes vielas var atstāt uz cilvēka veselību un dabas vidi.
Pētījumu objekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Dabiskas un antropogēnas izcelsmes vielas, kas nonāk vidē (atmosfērā, hidrosfērā, litosfērā, biosfērā),
- šo vielu aprite vidē,
- šo vielu iedarbība uz individuālu dzīvo organismu,
- šo vielu iedarbība uz dzīvo organismu kopienām: cenozēm, ekosistēmām un beidzot uz biosfēru.
Aktualitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ekotoksikoloģijas attīstību noteica:
- nepieciešamība pēc zināšanām par to, kā vidē nonākušās vielas ietekmē cilvēka veselību un dabas vidi,
- izpratnes izveidošanās par vielu kaitīgo iedarbību darba vidē,
- intensīvas rūpnieciskās attīstības rezultātā industriālajos apvidos radītā vides piesārņojuma bīstamība,
- pētījumi par radioaktīvā piesārņojuma iedarbības bīstamību kodolieroču izmantošanas rezultātā (Hirosima un Nagasaki 1945. gadā Japānā),
- pilsētvides gaisa piesārņojums, kura rezultātā veidojās, piemēram, smogs,
- vides piesārņojums rūpniecisku avāriju rezultātā, piemēram, 1984. gadā Indijā Bhopālā, kad metilizocianāta izplūde radīja daudzu cilvēku bojāeju, vai arī Itālijā, Seveso, kad avārijas rezultātā vide tika piesārņota ar dioksīniem,
- piesārņojuma iedarbības draudi uz cilvēku un dabas vidi kā tādu, piemēram:
- pesticīdu iedarbības bīstamība — jau 1962.gadā ASV ķīmiķe Reičela Kārsone grāmatā „Klusais pavasaris” aprakstījusi pesticīdu kļūdainas izmantošanas iespējamās sekas dabas vidē,
- skābo nokrišņu, pesticīda DDT un citu vielu iedarbības sekas,
- vielu teratogēnas iedarbības draudi, piemēram, medicīnā izmantotais preparāts talidomīds,
- dioksīnu iedarbības bīstamība, piemeram, Vjetnamas kara laikā izmantotie defolionti (Agent Orange).
Attīstību sekmējošie procesi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- vides ķīmijas attīstība, piemēram, jaunu analīzes metožu izstrāde, kas ļauj
- analizēt rūpnieciski ražotās vielas cilvēka organismā un dzīvo organismu audos,
- pētīt antropogēnas izcelsmes vielu pārvērtību raksturu dabas vidē.[1]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Kļaviņš M., Zaļoksnis J. Ekotoksikoloģija. Rīga : LU, 2005. 307. lpp.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- European Centre for Ecotoxicology and Toxicology of Chemicals
- ecotoxmodels website on ecotoxicology & models
- Online biomonitoring of water quality by a 24/7 record of various bivalve molluscs' behavior and physiology worldwide (biological rhythms, growth rate, spawning, daily behavior): the MolluSCAN eye Archived 2016. gada 13. novembrī, Wayback Machine vietnē. project
|