Eksperimentālā arheoloģija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Eksperimentālā arheoloģija ir arheoloģijas zinātnes nozare, kuras mērķis ir informācijas iegūšana par pagātni atdarinošā, atkārtojamā un zinātniski kontrolējamā eksperimentā, lai pārbaudītu dažādas hipotēzes un pieņēmumus arheoloģiskā mantojuma interpretācijas vajadzībām.

Eksperimentālajā arheoloģijā nereti tiek veikti simulāciju eksperimenti, lai saprastu, kā veidojas arheoloģiskais kultūrslānis vai dažādas struktūras, lai testu gaitā informācija palīdzētu arheologam viņa darbā izrakumu procesā labāk interpretēt atsegtās pagātnes liecības.

Latvijā par eksperimentālās arheoloģijas aizsācēju uzskatāms Jānis Apals, kura vadībā tika pētīta Āraišu ezermītne, uz kuras izrakumu datiem vēlāk tika veikta šīs dzelzs laikmeta dzīvesvietas rekonstrukcija - sākotnēji kā ilglaicīgs seno koka konstrukciju interpretācijas, atdarināšanas un veidošanas eksperiments.

Dzelzs redukcijas mēģinājumi no purva rūdas vairākkārt veikti Ventspils muzejā arheologa dr. Armanda Vijupa vadībā, dažādi ar aizvēsturiskās keramikas izgatavošanas un lietošanas aspektiem saistāmi eksperimenti veikti sadarbojoties keramiķei Baibai Dumpei un arheologam dr. Valdim Bērziņam, savukārt krama apstrādes un bronzas liešanas eksperimentus ilgstoši veicis arheologs dr. Artūrs Tomsons, kas sadarbībā ar biedrību "Latvijas Arheoklubs" kopš 2013. gada arī organizē eksperimentālajai arheoloģijai un senajām tehnoloģijām veltītu vasaras skolu.