Ekumeniskais koncils

Vikipēdijas lapa

Ekumeniskie koncili bija pirmie septiņi vispārējie kristīgās baznīcas koncili–bīskapu sapulces. Par “ekumeniskiem” tos sauc pēc grieķu vārda οἰκουμένη (oikūmenē) — “apdzīvotā pasaule”, ar ko šajā laikā saprata Romas impēriju. Koncilos noformulēja daudzas ticības pamatnostādnes un priekšstatus. Ap 50. gadu notika Jeruzalemes koncils, taču to nepieskaita pie ekumeniskajiem konciliem, bet sauc par “Apustuļu koncilu” vai “Jeruzalemes koncilu”. Pirmo ekumenisko koncilu sasauca Romas imperators Konstantīns I 325. gadā Nīkajā, lai atrisinātu strīdu starp Trīsvienības un ariānisma piekritējiem. Līdz Lielajai shizmai 11. gadsimtā notika astoņi ekumeniskie koncili, taču Ceturtā Konstantinopoles koncila laikā 869. gadā Rietumu un Austrumu baznīcu delegāti vairs nespēja vienoties par daudziem jautājumiem, koncilā nepieņēma visaptverošus, ekumeniskus lēmumus, un baznīca faktiski sāka sadalīties Rietumu un Austrumu strāvojumos. Šo koncilu par ekumenisku atzīst tikai Romas Katoļu baznīca.

Koncilu saraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koncilu atzīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažādu šķelšanos dēļ dažādi kristīgās baznīcas virzieni atzīst tikai pirmos koncilus. Asīriešu Baznīca atzīst tikai pirmos divus koncilus, Nīkajas un I Konstantinopoles, Austrumu baznīcas — pirmos trīs (Nīkajas, I Konstantinopoles un Efesas). Romas Katoļu baznīca arī nākamos koncilus (no astotā līdz pat divdesmit pirmajam), kurus sasaukuši pāvesti, pieskaita pie ekumeniskajiem. Dažas protestantu konfesijas atzīst tikai pirmos četrus koncilus, tomēr vairums atzīst visus septiņus. Dažas baznīcas, kuras neatzīst Trīsvienību, kā unitārieši, Jehovas liecinieki un mormoņi, neatzīst nevienu no ekumeniskajiem konciliem.