Elektroniskā tirdzniecība

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Elektroniskā tirdzniecība (saīsinājumā e-tirdzniecība) jeb elektroniskā komercija (saīsinājumā e-komercija) ir preču un pakalpojumu tirdzniecība, izmantojot datortīklus.

Elektroniskās tirdzniecības priekšrocības slēpjas interneta globālajā izplatībā un pieejamībā, kas uzņēmējiem šo tirdzniecības veidu ļauj attīstīt ģeogrāfiski neierobežotos apmēros.

Iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elektronisko tirdzniecību var iedalīt pēc iesaistīto pušu veida:

  • G2G (government to government — 'valdība — valdībai') sistēmas ataino valdības (un pašvaldības) savstarpējās attiecības, kuru spilgtākais piemērs ir koordinācija un savstarpējo pakalpojumu nodrošināšana.
  • G2B (government to business — 'valdība — uzņēmumam') ataino valdības un komersantu attiecības, kuru piemērs ir valsts informācijas pieejamības nodrošināšana komersantiem.
  • Ļoti līdzīgs ir G2C (government to customer — 'valdība — klientam') sistēmu lietojums, tikai pakalpojumu saņēmējs ir indivīds — gala patērētājs.
  • B2G (business to government — 'uzņēmums — valdībai') sistēmu spilgtākais piemērs ir valsts (un pašvaldību) pasūtījumu piegādes, piemēram, elektroniskās izsoles.
  • B2B (business to business — 'uzņēmums — uzņēmumam') ir komerciālās attiecības starp diviem uzņēmumiem, kas savstarpējos darījumos izmanto elektroniskās tirdzniecības informācijas sistēmas.
  • B2C (business to customer — 'uzņēmums — klientam') sistēmas paredzētas gala patērētājiem, tās ir analogas tradicionālajiem veikaliem, katalogu pasūtījumiem un telemārketingam, tikai tiešsaistē virtuālajā vidē.
  • C2G (customer to government — 'klients — valdībai) sistēmas visizplatītākais piemērs ir nodokļu saistību kārtošana.
  • C2B (customer to business — 'klients — uzņēmumam') sistēmās pakalpojumus firmām piegādā to klienti. Piemēram, klientu atsauksmes, konkurentu cenu informācija.
  • C2C (customer to customer — 'klients — klientam') sistēmas nodrošina tiešu preču pārdošanu starp lietotājiem, parasti tās ir izsoļu sistēmas. Parasti tomēr kā starpnieks darbojas kāda firma, kas uztur šo pakalpojumu un saņem par to komisijas maksu vai kādu citu labumu (piemēram, samaksu par reklāmu).

Visvairāk uzmanības nepieciešams veltīt tieši B2B un B2C sistēmām, jo tās veido elektroniskās tirdzniecības pamatu. Taču, pēc dažiem ekspertu vērtējumiem, B2B tirgus varētu būt reizes desmit lielāks par B2C tirgu, jo tas galvenokārt ir vairumtirdzniecības tirgus, kas sagādā preces B2C tirdzniecībai.

Tiesiskā vide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elektroniskās tirdzniecības tiesiskā vide Latvijā kā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstī pamatā veidojas uz ES regulu un direktīvu, kas ir iestrādātas Latvijas normatīvajos tiesību aktos, bāzēs. Tādējādi var teikt, ka elektroniskās tirdzniecības tiesiskā vide Latvijā pamatos ir sakārtota.

Valstiskā līmenī elektroniskajai tirdzniecībai lielāku nozīmi piešķīra "Koncepcija par elektronisko komerciju", kas Ministru kabinetā pieņēma 2001. gada 13. martā.

Darījumu drošība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elektroniskās tirdzniecības darījuma drošību nodrošina tehnoloģijas un likumdošana. Salīdzinot ar pierasto darījuma drošību, kad izmanto papīra dokumentus, elektroniskajā tirdzniecībā glabājamo un pārsūtāmo datu slepenību un viengabalainību, kā arī darījuma partneru autentiskuma pārbaudi nodrošina kriptogrāfija. Lai darījumus, kuru noslēgšanā izmantoti kriptogrāfijas risinājumi, varētu pārbaudīt un katrai darījuma pusei paliktu likumīgs darījumu apstiprinošs dokuments, ir nepieciešamas noteiktas izmaiņas arī valsts likumdošanā. Precīzi jānorāda, kādu likumu pārvaldē darījums atrodas.

Tehniskās drošības nodrošināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai nodrošinātu elektroniskās tirdzniecības tehnisko drošību:

  • Jāšifrē pārsūtāmo informāciju;
  • Jāpārbauda tirgotāja un pircēja autentiskumu;
  • Jānodala informāciju par pirkumu un maksāšanas instrumentu: pirkuma dati pieejami vienīgi pircējam un tirgotājam, bet norēķinu kartes dati — vienīgi pircējam un bankai.

Darījuma slēgšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atšķirība no parastajām darījumattiecībām, iesaistītās puses fiziski viena otru nesatiek. Priekšstatu par darījuma partneri sniedz vienīgi elektroniskā informācija. Tāpat kā tradicionālā tirdzniecībā, arī elektroniskajā tirdzniecībā, lai uzticētos, jāzina, ar ko darījums tiek slēgts:

  • Pircējiem jābūt pārliecinātiem par tirgotāja eksistenci un piedāvājuma nopietnību. Jābūt iespējai, izmantojot neatkarīgus avotus, noskaidrot tirgotāja statusu. Piemēram, pēc uzņēmuma reģistrācijas datiem pārbaudīt attiecīgajā valstī uzņēmuma un tā pilnvaroto personu statusu, uzzināt no neatkarīgiem avotiem, vai tirgotājs ievēro noteiktus standartus (komercdarbības kodeksu, datu aizsardzības standartus).
  • Savukārt, tirgotājam jābūt iespējai pārliecināties, ka maksāšanas līdzekli (piemēram, kredītkarti) lieto tieši tā persona, kas ir autorizēta to darīt, un darījuma partneris atbilst noteiktiem kritērijiem (vecums, kredītvēsture u.c.).

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]