Elza Stērste

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Elza Stērste
Elza Stērste
Personīgā informācija
Dzimis 1885. gada 18. martā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Vecpiebalgas pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1976. gada 19. aprīlī (91 gads)
Valsts karogs: Latvijas PSR Rīga, Latvijas PSR (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latviete
Vecāki Stērstu Andrejs
Brāļi Andrejs Tālivaldis Stērste, Pēteris Stērste
Dzīvesbiedre Edvarts Virza
Bērni Amarilllis Liekna-Virza

Elza Stērste (1885—1976) bija latviešu dzejniece un skolotāja. Viena no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. Par darbošanos tā sauktajā „Franču grupā” (1951—1955) notiesāta un izsūtīta uz Sibīriju.

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimusi 1885. gada 18. martā Vecpiebalgas pagasta „Naurēnos” (tagad Inešu pagastā) sabiedriskā darbinieka un jurista Stērstu Andreja ģimenē. Mācījās Paukeres augstākajā meiteņu skolā un mūzikas skolā Jelgavā (1896—1902). 1903. gadā iespieda viņas pirmo dzeju, sākumā ar pseidonīmu Naurēnu Elza. Studēja mūziku Pēterburgas Konservatorijas klavierklasē (1906—1910) un klasisko filoloģiju Sorbonnas Universitātē Parīzē (1911—1913). Pēc atgriešanās dzimtenē strādāja par skolotāju Jelgavas mūzikas skolā (1913—1915). 1913. gadā iznāca viņas pirmais dzejoļu krājums „Prelūdijas”.

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur strādāja Latviešu Izglītības biedrības, vēlāk Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā (1918—1920). Jelgavā salaulājās ar dzejnieku Edvartu Virzu (1920), nodarbojās ar mūzikas un franču valodas mācīšanu. Dzīvoja pārmaiņus Rīgā un Salgales pagasta Billītēs. Tulkoja franču rakstnieku darbus un sacerēja romānu „Andreja Zīles dzīve” par sava tēva Andreja Stērstes dzīvi. Sacerēja mazpulku himnas „Lai ar sauli laukā ejam” vārdus.

Pēc Otrā pasaules kara 1951. gadā E. Stērsti kopā ar inteliģences grupu apcietināja un par „tēvzemes nodevību” notiesāja uz 25 gadiem spaidu darbos. Amnestēta pēc Staļina nāves 1955. gadā.

Mirusi 1976. gada 19. aprīlī Rīgā, apglabāta Rīgas Meža kapos.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pavisam kopā Elza Stērste izdevusi sešas dzejas grāmatas un vairākas izlases. Dzeja franču kultūras apgarota, panta tehnika smalki izkopta. Tās galvenās noskaņas ir viegla rezignācija, vietām ar klusu ironiju, mātes laime, rāmi prātnieciskas pārdomas, reliģiskas izjūtas, ārzemju ceļojumu un franču kultūras iespaidi.[1]

Dzejas krājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Preludijas (1913)
  • Eizebijs un Florestans (1921)
  • Zaļā gredzenā (1928)
  • Mezgloti pavedieni (1934)

Proza[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pasakas un noveles (1934)
  • Andreja Zīles dzīve (1937)
  • Vilciņš griežas (1936)

Lugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Lāča galmā (1920)
  • Arlekīna kāzas (1938)

Apceres[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Bodlēra estetika (1920)
  • Franču romantisma pēdējais posms (1922)
  • Pjērs Kornejs, Žans Rasins (1923)
  • Moljērs (1925-1926)

Tulkojumi latviski[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Fenelons. Odiseja dēla Telemaka piedzīvojumi (1921)
  • Žozefs Bedjē. Stāsts par Tristanu un Izoldi (1922)
  • Anatols Franss. Taīda (1927)
  • Moljērs. Dons Žuans
  • Lope de Vega. Seviļas zvaigzne

Tulkojumi franciski[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1934. gada Kultūras fonda balva par dzejoļu krājumu „Mezglotie pavedieni”.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīcas XX. sējuma 40 673—40 675 slejas