Emanuēls Diparkē

Emanuēls Diparkē Emmanuel Joseph Marie du Parquet Personīgā informācija Dzimis 1869. gada 24. septembrī Čestera, Češīras grāfiste, Apvienotā Karaliste Miris 1933. gada 27. martā (63 gadi) Parīze, Francija

Militārais dienests Dienesta pakāpe pulkvežleitnants Valsts Francija Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Latvijas brīvības cīņas Cits darbs Francijas militārās misijas vadītājs Latvijā

Emanuēls Diparkē (franču: Emmanuel Joseph Marie du Parquet, 1869—1933), bija Francijas armijas pulkvežleitnants, piedalījās Pirmajā pasaules karā. Latvijas brīvības cīņu laikā bija Francijas militārās misijas vadītājs (1919—1920).

Dzīvesgājums

Dzimis 1869. gada 24. septembrī Česterā bankas darbinieka Pjēra Diparkē ģimenē. 1898. gadā apprecējās un 1907. gadā bija Francijas armijas leitnants Klermonferānā. Pirmā pasaules kara laikā uzdienējās līdz pulkvežleitnanta pakāpei. Pēc kara 1926. gadā izdeva memuārus "Vācu avantūra Latvijā". Miris 1933. gada 27. martā Parīzē.

Darbība Latvijā

Emanuēla Diparkē grāmatas vāks (1926).

Par Francijas militāras misijas Latvijā vadītāju Emanuelu Diparkē iecēla 1919. gada pavasarī, 20. maijā viņš ieradās Liepājas ostā, dažas dienas pirms Rīgas atbrīvošanas operācijas. Pēc Cēsu kaujām 1919. gada 30. jūnijā Sabiedroto misijas pārstāvji Liepājā uzticēja Diparkē rīkot pamiera sarunas starp Niedras valdībai pakļautajām karaspēka vienībām un Igaunijas armiju.

1. jūlijā Diparkē ar auto iebrauca Rīgā un devās uz fon der Golca štābu. Vācieši izvirzīja savus noteikumus — Niedras valdībai pakļautās landesvēra un Dzelzsdivīzijas daļas paliek savās pozīcijās no Gaujas grīvas gar Baltezeru līdz Salaspils muižai, bet igauņu daļas jāatvelk uz Skultes baznīcas — Inčukalna — Jumpravmuižas līniju. Diparkē šo ideju noraidīja, un panāca jaunu piedāvājumu — Dzelzsdivīzija atkāpsies uz Daugavas kreiso krastu, Rīgā kontroli pārņems Jānis Balodis, Anatols Līvens un no Vācijas pilsoņiem attīrītais Baltijas landesvērs, dodot fon der Golcam divas nedēļas dažādu karamateriālu izvešanai no Rīgas, bet igauņiem jāpaliek tā brīža pozīcijās. 1. jūlijā Diparkē sasniedza igauņu priekšējo līniju aiz Juglas tilta, no kurienes devās uz Igaunijas armijas 3. divīzijas komandiera ģenerāļa Pedera štābu Ropažu stacijā. Peders paziņoja, ka līgumu slēgs tikai ar Ulmaņa Pagaidu valdību. Diparkē šiem noteikumiem nepiekrita, norādot, ka Antante nepiekritīs igauņu ieiešanai Rīgā. Sarunas Strazdumuižā sākās 2. jūlija vakarā un nesaskaņu dēļ tās pāris reizes pārtrauca, vispirms no vāciešu, tad no igauņu puses. 3. jūlijā tomēr tika noslēgts Strazdumuižas pamiers.

Bermontiādes laikā 1919. gada 3. novembrī E. Diparkē nosūtīja Latvijas pagaidu valdības vadītājam K. Ulmanim maršala F. Foša telegrammas izklāstu par sankcijām pret Vāciju, militāra rakstura un pārtikas piegādēm, kā arī aizdevuma solījumiem:

"Pagodinos nosūtīt Jums norakstu no telegrammas, kura saņemta no Parīzes kā atbilde uz lūgumu, ar kuru Jūs caur mūsu starpniecību griezāties pie sabiedroto valdības: Sabiedroto valdības ir iepazinušās ar Latvijas valdības paziņojumu, kurš viņām nodots caur Jūsu telegrammu no 29. oktobra un caur Rīgas angļu misijas telegrammu. Viņu atbilde uz dažādiem punktiem, kuri šinī paziņojumā aizkustināti, tiek formulēta šeit tālāk: 
1) Aktīvs pabalsts pret Vāciju. Šis pabalsts tiek praktiski izvests dzīvē sekošiem līdzekļiem: A) Starpsabiedrotas misijas sūtīšana uz Baltijas provincēm, lai nodrošinātu un kontrolētu evakuāciju un lai spertu visus soļus viņas paātrināšanai. Šī misija ar ģenerāli Niselu priekšgalā atstās Parīzi ap 5. novembri. B) Vācijai tiek liegta katra apgādāšana ar pārtiku un jēlvielām, un viņai netiek doti nekādi atvieglinājumi finansiālā ziņā, kamēr viņa nebūs izpildījusi evakuācijas priekšrakstu. C) Tiek apturēta vācu kuģniecība Baltijas jūrā, tiks ievērotas vienīgi neitrālo tirdzniecības intereses. D) Sabiedrotās un Savienotās valdības bez tam sev rezervē tiesības spert vajadzības gadījumā visus nepieciešamos soļus, lai piespiestu Vāciju izpildīt viņas solījumus. 
2) Ieroču un kara materiāla došana. Sabiedrotās un Savienotās valdības ir jau atvēlējušas ievērojamus kara materiāla un pārtikas sūtījumus Latvijas valdībai. Sākot ar novembra pirmajām dienām, kara materiāls un kara apģērbs priekš 10 000 vīriem tiks sūtīts no Buloņas uz Latviju. Latvijas valdības jaunais lūgums priekš 40 000 vīru liela karaspēka tiek pašlaik aplūkots. 
3) Aizlienējums divi miljonu mārciņu sterliņu aizņēmuma veidā un jauni pārtikas vielu sūtījumi. Šie divi jautājumi ir pašlaik iesniegti valdībām apspriešanai.
4) Aizliegums vāciešiem sūtīt uz Vāciju Latvijas pārtikas vielas. Ģenerālis Nisels ir saņēmis pavēli skatīties uz to, ka pamiera noteikumi no 11. novembra, kuros skaidri izteikts šis aizliegums, tiktu stingri ievēroti.
5) Vācu kara materiāla atstāšana Latvijā. Nav tiesības paģērēt šī kara materiāla atstāšanu; par šo jautājumu varētu vēlāk vest sarunas ar vācu valdību. Bet Latvijas armija varēs nākotnē dabūt priekš savām vajadzībām attiecīgu daļu no krievu kara materiāla, kurš atrodas Vācijas noliktavās un kuru starpsabiedroto kontroles komisijai Berlīnē būs tiesība saņemt un dot rīkojumu par atdošanu.
6) Vācijas robežas slēgšana. Vācu valdība savās notās no 16. oktobra ir formāli apsolījusi dot rīkojumu par savas robežas slēgšanu, lai apturētu to vācu un vācu-krievu korpusu apgādāšanu ar pārtiku, munīciju un kara materiālu, kuri atrodas Baltijas provincēs. Nisela misijai būs precīzs uzdevums sekot šī priekšraksta stingrai izvešanai dzīvē. Mēmeles teritorijas okupācija, kura izvedama tūliņ pēc miera līguma ratifikācijas, atvieglinās šo kontroli caur to, ka Sabiedroto karaspēks būs noslēdzis visus ceļus uz Latviju.
7) Rīgas—Liepājas dzelzceļa nodošana latviešu iestādēm. Tiks vērsta ģenerāļa Nisela uzmanība uz to, ka šis jautājums nepieciešami atrisināms visdrīzākā laikā."

Savas misijas laikā, kas beidzās 1920. gada vasarā, viņš pārstāvēja Francijas valdību, rakstīja Francijas Aizsardzības ministrijai ziņojumus un notas. Savos memumāros viņš raksturoja Latviju kā “modru priekšposteņa sargkareivi — uzticamu un bezgala spējīgu pildīt miera saglabāšanas lomu Eiropā”.

Darbi

• Der Drang nach Osten. L'aventure allemande en Lettonie. Paris: 1926.

Literatūra

• Suzanne Champonnois. Colonel Emmanuel du Parquet's Mission in Latvia, 1919—1920. Journal of Baltic Studies, Vol. 23, 1992, Nr. 4, S. 325—340.
• Franču pulkvežleitnanta Emanuela Diparkē atmiņas. Misija Latvijā 1919—1920. Rīga: Mansards, 2019.

Piemiņa

1919. gada 7. oktobrī Latvijas Kara muzejā notika Emanuēla Diparkē grāmatas latviskā tulkojuma "Franču pulkvežleitnanta Emanuela Diparkē atmiņas. Misija Latvijā 1919—1920" atvēršana sakarā ar izstādes “Francijas un sabiedroto ieguldījums cīņā par Latvijas neatkarību (1918—1921)” un Eiropas vēsturnieku konferenci “Cīņa par Latvijas neatkarību un tās atzīšanu. Eiropas valstu viedokļu krustpunkti”. Grāmata tulkota un izdota ar Francijas vēstniecības Latvijā, Francijas institūta Latvijā, Valsts kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes atbalstu.