Emilis Melngailis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Emilis Melngailis
Emilis Melngailis
Personīgā informācija
Dzimis 1874. gada 15. februārī
Vidrižu pagasts
Miris 1954. gada 20. decembrī (80 gadi)
Rīga
Profesionālā informācija
Mācības Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija

Emilis Jūlijs Melngailis (dzimis 1874. gada 15. februārī Igatē, miris 1954. gada 20. decembrī Rīgā, apglabāts Rīgas Meža kapos) bija latviešu komponists, folklorists, kora dziesmu meistars. Bijis vairāku Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku organizators un virsdiriģents. Sarakstījis 53 oriģināldziesmas korim a capella, veidojis vairāku tautu tautas dziesmu apdares.

E. Melngailis bija arī labs šahists un piedalījās Latvijas Šaha federācijas vadībā.[1] Viņa dēls Tenis bija viens no sava laika Latvijas labākajiem šahistiem.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Emilis Melngailis dzimis Vidrižu pagasta Igatē 1874. gadā skolotāja ģimenē. Viņš mācījies Igates, Lēdurgas, Raunas un Vecpiebalgas draudzes skolās. Laika posmā no 1887. līdz 1891. gadam viņš mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā. Pēdējā skolas gada laikā viņš dzīvoja kopā ar Rūdolfu Blaumani. 1896. gadā uz vienu gadu aizbrauca uz studijām Drēzdenes konservatorijā. Drēzdenē pavadītajā laikā viņš sacerēja vairākas kompozīcijas, tai skaitā vairākas no vēlāk sacerētā "Latvju rekviēma". 1898. gadā devās uz Pēterburgas mūzikas konservatoriju. 1901. gadā viņš beidza mācības konservatorijā un jau nākamajā gadā iznāca viņa pirmā kora dziesmu krājuma "Birzēs i norās" burtnīca. Vēlāk viņš kādu laiku darbojās Pēterburgas avīzē "St. Petersburger Zeitung". 1904. gadā E. Melngailis devās uz Taškentu, kur nodzīvoja līdz 1920. gadam. Tur viņš strādāja kadetu korpusā par pedagogu. 1912. gadā iznāca "Birzēs i norās" otrā burtnīca.

1920. gadā viņš atgriezās Latvijā, kur sāka strādāt par kordiriģentu, kā arī veica vairākus citus darbus iztikas pelnīšanai. Melngailis kļuva par Latvijas konservatorijas folkloras katedras vadītāju. Viņš dibināja jaunu kori un devās koncerttūrē pa visu Latviju. Bija virsdiriģents divos vispārējos dziesmu svētkos - 1931. gada Septītajos latvju dziesmu svētkos un 1933. gada Dziesmusvētku Atceres dziesmu dienās, ko vēlāk nosauca par Astotajiem latvju dziesmu svētkiem.

Pēc Otrā pasaules kara 1945. gadā E. Melngailim tika piešķirts Latvijas PSR Tautas mākslinieka goda nosaukums un 1949. gadā viņš saņēma Darba Sarkanā Karoga ordeni. E. Melngailis nomira 1954. gada 20. decembrī Rīgā.

Dziesmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Emilis Melngailis ir savācis ap 220 latviešu tautasdziesmu apdares krājumos "Birzēs i norās" ("Tumša nakte, zaļa zāle", "Ozolīti, zemzarīti", "Bērīts manis kumeliņis", "Tek saulīte tecēdama", "Kas kurmīti dancināja"), kā arī kora dziesmas ("Jāņuvakars", "Senatne"). Kopumā iznāca 10 "Birzēs i norās" burtnīcas, tās tika izdotas laika posmā no 1902. līdz 1956. gadam. "Latviešu mūzikas folkloras materiāli" (ap 5000 tautasdziesmu melodiju). I d. Korsa. II d. Maliena. III d. Vidiena. Latviešu dancis.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • S. Stumbre. Emīlis Melngailis, LVI, Rīgā, 1959
  • J. Vītoliņš. Emīlis Melngailis, "Latviešu mūzikas hrestomānija", LVI, Rīgā, 1957
  • Padomju Latvijas mūzikas darbinieki, Liesma, Rigā, 1964

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pēteris Apinis. 100 Latvijas personību. "Nacionālais apgāds" un "Lauku avīze", 2006. 66. lpp. ISBN 9984-26-269-3.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]