Emilis Melngailis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Emilis Melngailis
Emilis Melngailis
Personīgā informācija
Dzimis 1874. gada 15. februārī
Vidrižu pagasts
Miris 1954. gada 20. decembrī (80 gadi)
Rīga
Pilsonība Latvijas Republikas
Tautība latvietis
Profesionālā informācija
Mācības Īgates draudzes skola, Lēdurgas draudzes skola, Raunas draudzes skola, Vecpiebalgas draudzes skola, Rīgas pilsētas reālģimnāzija, Drēzdenes konservatorija, Pēterburgas konservatorija
Skolotāji Kārlis Millers, Fēliks Augusts Bernhards Drezeke[1], Nikolajs Rimskis-Korsakovs[2]
Apbalvojumi Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieks, Darba Sarkanā karoga ordenis, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda raksts

Emilis Jūlijs Melngailis (dzimis 1874. gada 15. februārī (pēc vecā stila 3. februārī[3]) Igatē, miris 1954. gada 20. decembrī Rīgā, apglabāts Rīgas Meža kapos) bija latviešu folklorists, kordiriģents, komponists un teicams šahists. Bijis Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku organizators un virsdiriģents. Sarakstījis 53 oriģināldziesmas korim a capella, veidojis vairāku tautu tautas dziesmu apdares. Darbojies Latvijas Šaha federācijas vadībā.[4]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Igates pagasta[5] Igates pagasta skolā 1874. gadā skolotmeistara-pagasta skrīvera sešu bērnu[6] ģimenē, Pistolkorsu dzimtīpašumos, pasta kariešu Rīgas-Pērnavas ceļa malā[7]. Melngailis pats asi protestēja, ja kāds viņam piedēvāja dzimšanu Vidrižos vai pat Līgatnē[8]. Melngaiļa radi ienākuši Igatē 1862. gadā, Kārlis šteins izpircis no barona lielu zemesgabalu, nodibinājis «Ķikreizas», viņa dēlu starpā sadalot zemi radās jaunsaimniecības «Šķūtis» un «Jaunšķūtis», tur allaž komponists apciemoja savus radus, dēladēlam «Silarāji»[9], Šteini un Mežoki nāk no «Maisiņiem» Raunas pagastā, pats Šteins bija sulainis, kas vēlāk kļuvis Stelpes muižas rentnieks, par rentes gados sapelnīto nopirka minēto Igates galu[10].

Bērnība un skolas gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēlākais komponists uzsvēra, ka abi vecāki bija ienācēji Metsepoles lībiskā dialekta Vidrižu pusē, jo runāja vidus dialektā, tēvs Jēkabs Melngailis no Baiškalna «Paurniešiem»[11], Raunas draudzē, māte no Košķeles Burtnieka krastā[12][13]. Emiļa tēvs Jēkabs dzimis 1846. gada 12. janvārī, 17 gadu vecumā Raunas pils mācītāja Sokolovska mājskolotājs un dārznieks, 1871. gada 26. septembrī Lēdurgas baznīcā pēc sarakstīšanās vācu valodā[14], apņēma par sievu savu no Raunas laikiem skolnieci Elīzu[15] (Līzi) Mežoku no Raunas Marijkalna, Jūlija Boldiņa (Julius Bolding) pieņemts strādāja kā Īgates skolmeistars no 1870. gada līdz 1993. gadam[16] piedalījies Pirmo Latviešu vispārējo Dziesmu svētku (1873) gatavošanā Lēdurgas skolotāja Baltgaiļa vadītajā[17] Lēdurgas vīru korī[18]. Tēvs Īgatē strādājis ari kā skrīveris, bāriņtiesā līdz 1893. gadam, kad rusifikācijas dēļ (tēvs neprot krievu valodu, bet vācu un angļu) Melngaiļu ģimene pārceļas uz mātes Raunas Marijkalnu[19] jeb Māriņkalnu[20][21]. Māte mācījusi zēnu spēlēt klavieres vēl pirmsskolas vecumā[22]. Igates skolā mazbērna gados dzīvojis ar apteksni Līzi, ko ļoti mīlējis[23].

Mācījies Igates, Lēdurgas, Raunas un Vecpiebalgas draudzes skolās, Piebalgā kopā ar Andrievu Niedru. Lēdurgas draudzes skolā pildījis kazāka (pagasta ziņneša) pienākumus, piegādājot pastu uz Aijažiem[24]. Vecpiebalgas draudzes skolā Kārļa Millera klasē sacer savu pirmo vokālo kompozīciju "Modināšanas dziesmu"[25] Millera dzimšanas dienas svinībām divpadsmit gadu vecumā 1886. gada 3. decembrī[26] ar Aleksandra Mezīša vārdiem[27], kuru toreiz atskaņo vēlākajam arhibīskapam Irbem. Laika posmā no 1887. līdz 1891. gadam viņš mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā. Pēdējā skolas gada laikā viņš dzīvoja kopā ar Rūdolfu Blaumani, iedraudzējās ar Emīlu Dārziņu, Jāni Endzelīnu[28]. Rūdolfs Blaumanis, Pēteris Stučka (kā "Resnais"), Andrievs Niedra un Emīls Dārziņš piedalījās lauksaimniecības darbos, siena talkās Emiļa Melngaiļa vecāku mājās, Dārziņš konsultējās ar Emilu par studijām Drēzdenē, Blaumanim bija īslaicīga intīma aizraušanās ar Emiļa māsu Jūliju Elizabeti, kam viņs vēlējās literāro varoni "Elīnu" kādā dramaturģiskā sacerējumā[29].

Lai nopelnītu līdzekļus studijām trīs gadus strādā muižas skolās par mājskolotāju, pa gadam Igaunijā[30], Popē, Ezerē, kur ar folkloras vākšanu nav nodarbojies, ko vēlāk nožēlo[31], taču pēc paša vārdiem tieši tad, 1895. gadā, dzīvodams aristokrātu muižās, pieņemoties svarā un spēlējot šahu ar vēlāko arhibīskapu Teodoru Grīnbergu[32] nolēmis nodarboties ar mūziku un šahu[33].

Vācijas Impērijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1896. gadā uz vienu gadu aizbrauca uz studijām Drēzdenes konservatorijā. Studē mūziku pie Vācu enaģēliski luterisko superindentantu dzimtas pēcteča, īstenā slepenpadomnieka Fēliksa Augusta Bernharda Drezekes (1835-1913), kura iespaidā pievērsies Vāgneram, par latviskās mūzikas problēmām nedomājot[34], taču iepazīstot Borodina daiļradi, tieksmē pēc krieviskā Vācijas Impēriju un studijas tur pamet tikai pēc viena gada.[35] Drēzdenē sacer vairākas kompozīcijas, tai skaitā vairākas no vēlāk sacerētā "Latvju rekviēma".

Pēterburgas periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dienējis Pēterburgas militārā kadetu korpusā par angļu un vācu valodas pedagogu[36]. Kādu laiku strādā kā recenzents Pēterburgas avīzē "St. Petersburger Zeitung".

1898. gadā devās uz Pēterburgas mūzikas konservatoriju, šajā laikā draugs muzikālais Antons Skrinda[37]. Iestājeksāmenā Nikolajs Rimskis-Korsakovs[38]1901. gadā beidz studijas konservatorijā, kur visvairāk iespaidojas no krievu romanisma īpaši Musorgska operām, kur paša vārdiem "raženu vietu ieņem no tautas nākusī dziesmiņa, ja viņas būtība ir pareizi izcelta, iztulkota"[39]. Studijas pamet pēc strīda ar Rimski-Korsakovu Musorgska "Borisa Godunova" oriģinālveidu aizstāvot turpina kā eksternis 1901. gadā saņemot brīvmākslinieka diplomu[40]. Roberta Bērziņa Latvju violītes ierosina viņu[41] uz 1902. gada pirmo kora dziesmu krājuma "Birzēs i norās" burtnīca, toreiz gan Melngailis nekādu folkoru nevāca, bet tieši pēc šīs publikācijas pa pastu saņem no Kurzemes un citiem latviešu tautas melodiju vācējiem gatavus krājumus[42]. Melngailis ar paveikto ir neapmierināts, 1904. gada izdevumā to labo, spilgti parādās divbalsības dubultojums, liekot vīru balsīm paralēli dziedāt sievu balsu harmonizācija kas jāuzskaita par krievisku, nevis latvisku dziedāšanas veidu[43]. Komponists uzskatīja Pēterpurgas laiku par postošu, kas nesuši nelaimi pēc nelaimes viņa dzīvī, radot lūzumu[44].

Vidusāzijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1905. gadā nākamā folklorista mājās Raunas «Marijkalnā» ierodas kazaki un smagi piekauj Emiļa tēvu, jo Melngailis Pēterburgā esot rakstījis dziesmas ar Raiņa vārdiem[45]. 1906. gadā caur vecāku mājām Raunā, bēgot no Orlova soda ekspedīcijas represijām par 1905. revolūciju, kopā ar māsu Elīnu un četrus gadus veco meitu Lindu nonāk uz aristokrātijas izpriecu kuģa, kas no Astrahaņas kursē pa Kaspijas jūru un kā kapteini ir kapteinis ir mātes brālis Valdemārs Mežaks, slepens sakarnieks ar Piektā gada revolucionāriem Šveicē, kāda nolūkam daudzus gadus vēlāk Emilis sūta naudu[46]. 1906. gadā pārcēlās uz dzīvi Āzijā, Taškentā, toreizējā Turkestānā[47], kur dzīvoja līdz 1920. gadam. Dien kadetu korpusā, mācot vācu valodu, 1912., 1913. gadā tiek nosūtīts uz Kembridžas Universitāti, kursiem, pēc kā sāk mācīt arī angļu valodu; vasaras braucieni uz Rīgu jāizlūdz ar militārās komandatūras atļauju, Emilam nodarboties ar mūziku ir aizliegts, viņš muzicē kopā ar čellistu ģenerālmajoru fon Kohu, kad 1908. gada novembrī par godu meitas Rūtas piedzimšanai spēlē Rahmaņinova mūziku, militārā komandatūra par to sacērt pedāļharmoniju ar cirvi; tikai, kad Melngaili piespiež bez maksas mācīt klavierēs ģenerālgubernatora meitu, tad atļauj klavieres viņa mājās[48]. Vidusāzijā Melngailis atver vīna darītavu, uzsverot vīnogu Muscat[49] un CabernetSavignon šķirnes, piekopj dravinieka arodu, tur piensaimniecību[50], kā arī labāko visā Turkestānā šķirņu vistkopību ar sievu Annu[51]. 1912. gada 3. decembrī Taškentā dzimst dēls Tenis Vītauts. Jaunākā meita Maija turpat Āzijā arī mirst[52]. Āzijā māca arī angļu, vācu valodas[53]. Tieši Taškentā uzsāk "Bārenītes slavināšanas" diatonisko stilu, pateicoties uzbeku vienstāvu pilsētas augļu dārzu svelmainajam iespaidam[54]. 1912. gadā iznāca "Birzēs i norās" otrā burtnīca. 1915. gadā norīkots dienestā par Guļčas cietokšņa - Vidusāzijas kolonizēšanas atbalsta punkta Palmīras kalnājā - komandata sekretāru[55]. Āzijā nākamais folklorists jūt policejisku despotismu pret sevi kā nometināto, carisma kārtu aizspriedumus to provinciālā saasinājumā, austrumu despotisma projekciju rupjos sadzīves netikumos, kas summējas nežēlīgā fiziskā vardarbībā pret Melngaili un viņa ģimeni; simfoniskā poēma un dziesmu krājums iet bojā[56].

Latvijas Republikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Brīvības cīņu beigām 1920. gadā atgriežas Latvijā, pats uzsver, ka Krievijas revolūcijas oktobra apvērsuma aicināts[57], nodibina zemnieku saimniecību Priekuļos pie Cēsīm ar ābeļdārzu, lopiem, sekmīgi piedalās šķirnes vistu konkursos[58], kad vistu saimniecība un dzīvojamās ēkas nodedzina[59], strādā kā taksometra vadītājs, taču cieš autokatastrofā, rakstījis par vieglo pasažieru automobiļu vadīšanas pedagoģisko līdzekļu trūkumu[60], neatrod algotu darbu ne kā valodas skolotājs, ne kā komponists[61]. Nostājas pret Latviešu biedrību jeb "māmuļniekiem, nodarbojas ar politiku, saimnieciski un politiski nepraktisks, ar amerikānisku reklāmu izgāžas[62] neveiksmīgi kandidējot Saeimas vēlēšanās, aģitējot no sava taksometra, pēc šīs neveiksmes nostājas pret demokrātiju, pret balsošanu, pret balsu vairākuma principu, jo pēc rakstura ir despotisks, bargs, valdonīgs, straujš un eksplozīvs[63], ass, šķautņains[64], spurainu dabu dēļ neveiksmēm laulības dzīvē[65], taisnprātīgs, ļaunatminīgas un paštaisnās dabas dēļ daudzi viņu uzlūko vienīgi par dīvaini, par cilvēku bez diplomātijas, kas nekur īsti neiederas[66]. Plānojis pat pamest Latviju[67].

1924. gadā rūgtumu sniedz Melngaiļa pārorķestrētais Musorgska "Borisa Godunova" uzvedums operā[68].

Sācis Vecmīlgrāvī, Mangaļu pagasta pie Dombrovska Burtnieku namā dzīvojošā Dainu tēva Barona mācīties latvisko tautas mūzikas ritmu pamatkārtulas[69]. Apceļo Nīcavu, Rucavu, Bārtu, kaimiņtautu kurseniekus Kuršu kāpā un Latgali savācot 4342[70] tautas melodiju, pēc paša teiktā iegūstot "pavisam jaunu uzskatu par šīs zemes senatni"[71], šim nolūkam Ozolnieku velosipēdu fabrika uzkonstruē un uzdāvina komponistam īpašu velosipēdu, jo parastajiem Melngailis ir par smagu[72]. Folklorista Priekuļu puses mājās «Eiķēni» viesojušies Alfrēds Kalniņš, Jānis Zālītis, Pēteris Barisons, Jūlijs Madernieks, Jāzeps Vītols[73]. Sāk darboties ar diriģēšanu, savu kori organizē sava drauga Blaumaņa vārdā nosauktajā Lielajā Aleksandra Ņevska (Ņevas) ielā 11, Rīgā[74], dodas tūrē pa Latviju. Melngailim deva iespēju kļūt par Latvijas konservatorijas folkloras katedras vadītāju. Neatkarīgajā Latvijā Melngailis bija virsdiriģents 1931. gadā Septītajos latvju dziesmu svētkos un 1933. gada Dziesmusvētku Atceres dziesmu dienās, ko vēlāk noddēvēja par Astotajiem latvju dziesmu svētkiem[75] un 1938. gada Latvju dziesmas devītajos svētkos. Ulmaiņlaikos komponists uzstāja, ka dziesmu svētku telpiskā risinājumā pie estrādes aiz klausītājiem jābūvē akustiskas reverbrācijas pusloka siena, izstāžu zāle tautas mūzikas instrumentiem un bufete[76].

PSRS okupācijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc okupācijas kļuva par koservatorijas profesoru, bet lekcijās bijis visai kuriozs[77]. Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika 1945. gadā Melngailim piešķīra Latvijas PSR Tautas mākslinieka goda nosaukumu, 1949. gadā viņš saņēma Darba Sarkanā Karoga ordeni. Saņēmis Augusta Kirhenšteina LPSR Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstu[78]. Kļuva Staļina un Ždanova laika Latvijas PSR Komponistu savienības priekšsēdētājs[79].

Mirst vienatnē savā mājoklī Rīgā, zaudējis pusi agrākā svara, sirdzis ar sirdi, skaņradi atrada vienu pēc vairākām dienām Ziemassvētkos jau sastingušu un sakņupušu, bet miršanas apliecībā ierakstīja, ka miris 1954. gada 20. decembrī Rīgā[80].

Folklora un apdare[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Emilis Melngailis ir savācis ap 220 latviešu tautasdziesmu apdares krājumos "Birzēs i norās" ("Tumša nakte, zaļa zāle", "Ozolīti, zemzarīti", "Bērīts manis kumeliņis", "Tek saulīte tecēdama", "Kas kurmīti dancināja"), kā arī kora dziesmas ("Jāņuvakars", "Senatne"). Kopumā iznāca 10 "Birzēs i norās" burtnīcas, tās tika izdotas laika posmā no 1902. līdz 1956. gadam. "Latviešu mūzikas folkloras materiāli" (ap 5000 tautasdziesmu melodiju). I d. Korsa. II d. Maliena. III d. Vidiena. Latviešu dancis. Melngailis ir uzsvēris savu uzskatu, ka Kurzemē mūzikas instrumentu spēles tradicionāli plašāko prasmju dēļ folkloras muzikalitāte ir bijusi augstāka kā Vidzemē[81]. Melngaiļa dziesmu "Rīgas torņa gala zīle" jau 1938. gadā iekļauj Igauņu dziesmu svētku oficiālajā programmā[82]. Melngailis stingri uzsvēra latviešu tautas melodiju diatonismu, piederību sengrieķu harmonijām, kas krasi atšķiroties no klasiskajām mažoru, minoru kadencēm, īpaši minoros, kur tautas melodija atmet ievadtoni[83]. Lai arī Jēkabs Graubiņš un Ludis Bērziņš pareizi uzsvēra, ka mūzikas metrika latviešu tautas dziesmās atbilst teksta dipodijai, Melgailis savos melodiju apstrādājumos to nereti ignorēja, piemēram, trīsdaļīgu taktsmēru apzīmējot par divdaļīgu ("Bārenītes slavinājums", "Miezītim balti milti" u. c. ), jauktu taktsmēru uztver kā vienkāršu ("Vīrs, kam vara", "Smagu liecu lazdiņu" u. c.), turklāt Melngailis uzsvēris, ka komponēt oriģinālmūziku nav grūtāks uzdevums par astoņtaktīgas latviešu tautas dziesmas harmonizēšanu[84].

Melngaiļa oriģinālmūzikas darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melngailim īstu oriģināldziesmu nav sevišķi daudz[85]. Rakstījis mūziku Blaumaņa liriskajai mīlestības dzejai vācu valodā[86]. Melngailis vēlāk paudis nožēlu, ka vēlu iepazinies ar Krišjāni Baronu, paudis, ka ar Dainu tēva vēlāk dotajām zināšanām saprastu, ka pie Raiņa "Senatnes" nevajadzējis ķerties[87]. Smeļoties no savas autoritātes Modesta Musorgska Melngailis piešķir mūzikai slāvisku kolorītu[88]. Jēkabs Poruks norāda, ka "Mūsu tēvs debesīs" nav latviešu dieviņš, bet Vecas Derības bargais Demiurgs, kas "kas runā pērkona dārdos", proti ar dievišķā rāmi ekspresīvu slavinājumu[89].

Intelektuālā īpašuma tiesības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melngailis bija pirmais pazīstams latviešu cīnītājs par radošo profesiju intelektuālā īpašuma tiesībām, jau neatkarīgās Latvijas Republikas laikā viņš uzsvēra, ka bez viņa atļaujas un autora honorāra apmaksas personām nav tiesību izpildīt viņa kompozīcijas[94]. Latvijā autortiesības uz Emiļa Jūlija Melngaiļa vokālajām un vokāli instrumentālajām kompozīcijām izbeigsies ar 2024. gada 21. decembrī - septiņdesmit gadus pēc juridiskās nāves[95], ja autora mantisko tiesību turētāji necels prasību vispārējās jurisdikcijas tiesā par autortiesību izmantošanas pagarināšanu, sakarā ar neiespējamību izmantot autora intelektuālā īpašuma tiesības Pirmā Pasaules kara, Otrā Pasaules kara un PSRS totalitārā okupācijas režīma periodā. Pirmoreiz Melngaiļa kompozīciju publisks atskaņojums ārpus ierastā ģimenes loka noticis 1900. gada pavasarī Ķeizardārzā, kur to Briģa, Erdmaņa un Reinholda (vecākā) veic Rīgas kori[96]. Melngailis savās kompozīcijās pārveidojis dzejnieku oriģinālos darbu, piemēram, Aspazijas[97]. Jau Pēterburgas periodā folkorists rakstīja savam draugam Velēnā skolotājam Kārlim Tarzieram, lai tas rīko koncertus ar Melngaiļa dziesmām un naudu sūta uz Pēterburgu[98].

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Folklorista māte Elīza[99] Mežoka (Mežaka[100]) mūža nogalē, 20. gadsimta trīsdesmito gadu nogalē dzīvo Tirzā pie savas māsas[101]. Mātesmāsa Alma Mežaka-Sermule ieprecējās Tirzas «Dakaros», Sermuļu ģimenē, par ko rakstīja Apsīšu Jēkabs[102]

Pirmā sieva - vācu valodas skolotāja, igauniete Lēnija Mīrisepa (Leeni Müürisepp)[103], kas dzemdē komponistam meitu Lindu, mirst ar tīfu, otrā sieva - krieviete, Pēterburgas studente Antoņina Ļebedjeva mirst "traģiskā nāvē", ko vēlāk nodēvēja par "pašnāvību"[104], trešā sieva baltkrievu latviete Anna Bērena[105], dzimusi 1988. gada 10. oktobrī latgales latvešu pilsētā Drisā (šorīd īslaicīgi Baltkrievijā)[106], kuru 1906. gadā ierauga pirmoreiz kādā koncertā, bet jau nākamajā dienā sastop kā pārdevēju kancelejas preču veikalā Berga bazārā, Anna mirst 1938. gada 12. oktobrī[107].

Emiļa Melngaiļa pēcteči[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Emiļa un Annas ģimenē dzimst trīs dēli - Tenis, Arulis, Emīls[108] - un divas meitas - Maija un Rūte[109]. Linda dzimusi Emiļa un Lēnijas ģimenē, folklorista pirmajā laulībā.

  • Meita Linda Subre, dzimusi Melngaile (1902-?), vecākā meita[110][111], piedzima Pēterburgā[112] apprecēja Elmāru Subri, Jēkaba dēlu, viņu 1945. gadā PSRS okupācijas vara apcietina, iesloga Ņižņij-Tagilā, 1946. gadā atbrīvo pirms termiņa, pēc tam vēlreiz, jau kopā ar vīru LPSR Valsts drošības ministrijas kapteinis Žuravskis, kapteinis Kļimanis, pilnvarotais Gucunajevs, pulkvedis Kozins, leitnants Muhins un majors Luteckis, izpildot staļinisko PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra lēmumu Nr. 390-138 un PSRS Valsts Drošības ministrijas instrukciju Nr. 0068[113] no Tirzas pagasta «Saulkrastu» mājām 1949. gada 25. martā adminisrtatīvi izsūtīja uz Sibīriju[[114]], LInda no Tomskas apgbala Čaiskas rajona Proverskas ciema kolhoza «Sovetskii Sver» rakstīja Kirhenšteinam, lūdzot mīkstināt sodu, jo izsūtīšanas brīdī esot teikts, ka tas ir sods par viņas dēla dienestu vācu armijā, taču bērnu viņai nekad neesot bijis[115]. Melngailis vērsās pie LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja Jāņa Vilhelma Lāča 1949. gada 12. augustā "likdams visas savas cerības uz Jūsu laipno gadību, palieku Jūsu patiess cienītājs", Lāča gādība izpaudās kā Melngaiļa pārsūtīšana savam kolēģim, ministram Alfonam Novikam, kurš atbildēja: "ir izsūtīti pareizi un pamata lietas pārskatīšanai nav", Melngailis 22. augustā rakstveidā atvainojās Lācim par nepamatotu traucēšanu, Lindu atbrīvoja tikai 1954. gada 5. maijā, īsi pirms folklorista nāves.[116] Tirzas «Dakaros» ieprecējusies Emiļa mātesmāsa Alma Mežaka-Sarmule, folklorists «Dakaros» un «Subros», kur dzīvoja Linda, viesojās līdz 1938. gadam, kad aizgāja aizsaulē folklorista māte, kas dzīvoja pie Almas[117].Pēc izsūtījuma spiesta strādāt kolektīvajā saimniecībā «Ļenina ceļš», dzīvoja Tirzas pagasta «Subros»[118]. Pie Lindas glabājās arī tēva vēstules, nošu pieraksti, dokumenti[119].
  • Dēls Tenis bija viens no sava laika Latvijas labākajiem šahistiem.
  • Dēls Arulis apprecēja Ēriku 1940. gadā[120].
  • Dēls Emīls
  • Meita Rūte (Rūta) Melngaile (1915-1985. gada 17. augusts[121]), folkloriste, palīdzējusi tēva darbā[122]
  • Meita Maija Melngaile mirst kā bērns Āzijā.

Emiļa Melngaiļa radinieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Emila Melngaiļa vecākās māsas, klavierskolotājas, vācu valodas skolotājas Jūlija Elizabetes Melngailes (dzimusi 1872. gada 15. jūlijā, mirusi 1949. gada 30. novembrī)[123], meita ir Anna Elizabete (Elza) Subre[124], dēli ir Latvijas armijas štāba Apmācības daļas nodaļas priekšnieks, "Latvijas Kareivija" atbildīgais redaktors (1922-1932) Edvīns Aleksandrs Mednis (-1967), Jānis Mednis (Zviedrijā), Egons Monvīds Mednis (dzimis 1903. gada 14. janvārī Mālpilī, miris 1988. gada 26. septembrī Granhevenā, Mičiganā), viņa dēls Helmūts Monvīds Mednis (dzimis 1933. gada 4. jūnijā), dzīvo Granhevenā (Grand Haven, Ottawa County), Mičigānā, ASV[125][126][127], viņa meita Inta. Annas Elizabetes (Elzas) Subres un Kārļa Subra bērni ir Tālivaldis Jānis Subris, Helēna Iveta Zariņa (Subre)[128].

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melngaili svinīgi, taču bez latviskām un reliģiskām dziesmām, tajā skaitā bez viņa pašalūgšanas Mūsu tēvs, izvadīja pēdējā gaitā no Latvijas PSR Operas un baleta teātra[129]. Lai nosauktu Emiļa Melngaiļa vārdā Igates pagasta skolas ēku, skolu 1960. gadā pārcēla uz Igates Rūdolfa Cirkvica celto Pistolkorsu pili, taču tad vecajā skolā ievietoja desmit ģimenes dzīvot, kas barbariski logus izlauza, aizmūrēja, iznīcināja folklorista tēva veidotos daiļdārzniecības stādījumus[130]. Latvijas Republikas pirmā autobusu satiksmes šoseja ir pabīdīta prom no skolas un iztaisnota[131].

  • Emiļa Melngaiļa memoriālais muzejs, izveidots Igates pagasta skolas ēkas skolmeistara dzīvoklī[132] kā Limbažu novadpētniecības muzeja filiāle;
  • Emiļa Melngaiļa vārdā nosaukta bijusi Mazā Smēdes iela (1876) jeb Ķieģeļu iela (1885) Rīgā, kurā folkloras vācējs dzīvoja blakus Imkas stadionam (stūra ēkas adrese bija Leona Paegles ielā 26) no PSRS okupācijas 1940. gadā līdz nāvei[133].
  • 1945. gadā dibinātais republikāniskais tautas nams no 1954. gadā nosaukts kā Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centrs[134] (Дом народного творчества им. Эмиля Мелнгайлиса Латвийской ССР[135]), nesa foklorista vārdu publiski līdz 2000. gada 17. janvārim[136], juridiski līdz 2003. gada 1. janvārim, kad saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu zaudē spēku Kultūras ministrijas nolikums[137]; 2003. gada 29. aprīlī izdod jaunu Kultūras ministrijas nolikumu, ko virza ministre Inguna Rībena un valsts sekretārs Daniels Pavļuts, kurā Emiļa Melngaiļa vārds vairs centra nosaukumā nav pieminēts[138]; šobrīd Latvijas Nacionālāis kultūras centrs.
  • Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskola jau 1954. gadā nosaukta folklorista vārdā[139].
  • Igates pagastskolas ēka valsts adresācijas sistēmā ir pārsaukta par viensētu «Melngaiļi» (tajā darbojas biedrība «Vidrižu klēts»)[140], Vidrižu pagastā, kaut arī komponista dzīves laikā vieta bija publiska ēka Igates ciemā.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • S. Stumbre. Emīlis Melngailis, LVI, Rīgā, 1959. Laikabiedri izdevumam pārmet dokumentālu neprecīzumu un kļūdas[141].
  • J. Vītoliņš. Emīlis Melngailis, "Latviešu mūzikas hrestomānija", LVI, Rīgā, 1957
  • Padomju Latvijas mūzikas darbinieki, Liesma, Rigā, 1964

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 728-34. lpp.
  2. Melngailis, Emīlis "Kur skaņoto rakstu esmu mācījies", Cīņa, 1948, 27. jūlijs.
  3. Melngailis, Emīlis, "Kā aizskrējuši mana mūža septiņdesmit gadi", Laikmets, Nr. 7, 1944, 11. februāris, 106. lpp.
  4. Pēteris Apinis. 100 Latvijas personību. "Nacionālais apgāds" un "Lauku avīze", 2006. 66. lpp. ISBN 9984-26-269-3.
  5. Komponists uzsver, ka tas ir bijis Igates pagasts, kas pievienots Vidrižiem tikai vēlāk.Legzdiņš, Roberts, "Atvasara", Latvija, Nr. 3, 1983, 12. septembris, 3. lpp.
  6. Val. B. "Emīļa Melngaiļa dziesma", Latvju Mūzika, Nr. 8, 1975, 1. janvāris, 687-91. lpp.
  7. Legzdiņš, Roberts, "Atvasara", Latvija, Nr. 35, 1983, 19. septembris, 3. lpp.
  8. Legzdiņš, Roberts, "Atvasara", Latvija, Nr. 3, 1983, 12. septembris, 3. lpp.
  9. Legzdiņš, Roberts, "Atvasara", Latvija, Nr. 35, 1983, 12. septembris, 3. lpp.
  10. Legzdiņš, Roberts, "Atvasara", Latvija, Nr. 35, 1983, 19. septembris, 3. lpp.
  11. Zālīte, Milda. "Emilis Melngailis", Karogs (žurnāls), 1949, 1. marts
  12. Melngailis, Emīlis, "Kā aizskrējuši mana mūža septiņdesmit gadi", Laikmets, Nr. 7, 1944, 11. februāris, 106. lpp.
  13. Zadiņš M. Baižkalna Paurniešos.
  14. Legzdiņš, Roberts, "Atvasara", Latvija, Nr. 3, 1983, 12. septembris, 3. lpp.
  15. Zirnītis, Edmunds. "Ar zobenu un spalvu", Treji Vārti, 187, 1. jūlijs
  16. Legzdiņš, Roberts, "Atvasara", Latvija, 1983, 5. septembris, 3., 4. lpp.
  17. Kazakeviča S., "Ceļā uz dziesmu svētkiem", ''Progress'' (Limbaži), 185, 2. jūlijs.
  18. Melngailis, Emīlis, "Kā aizskrējuši mana mūža septiņdesmit gadi", Laikmets, Nr. 7, 1944, 11. februāris, 106. lpp.
  19. Legzdiņš, Roberts, "Atvasara", Latvija, Nr. 3, 1983, 12. septembris, 3. lpp.
  20. Medne, Jūlija Elizabete, dzim. Melngaile (1872.15.07-1949.30.11), "Mans mūža gājums no atmiņu pierakstiem un dienasgrāmatas", Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide, Nr. 3, 1999, 1. marts.
  21. Marijkalns, Raunas novadā
  22. Melngailis, Emīlis, "Kā aizskrējuši mana mūža septiņdesmit gadi", Laikmets, Nr. 7, 1944, 11. februāris, 106. lpp.
  23. Brēms, M. "Emils Melngailis", Latvijas Kareivis, Nr. 106, 1930, 13. maijs, 3. lpp.
  24. Legzdiņš, Roberts, "Atvasara", Latvija, Nr. 3, 1983, 12. septembris, 3. lpp.
  25. Melngailis, Emīlis, "Kā aizskrējuši mana mūža septiņdesmit gadi", Laikmets, Nr. 7, 1944, 11. februāris, 106. lpp.
  26. Sinus, "Emiļa Melngaiļa pirmās komponista gaitas", Atpūta, Nr. 287, 1930, 1. maijs, 15. maijs.
  27. Melngailis, Emīlis. "Ziemassvētku zaigumā", Jaunākās Ziņas, Nr. 293, 1937, 24. decembris, 11. lpp.
  28. Engelmane, Aija. "Melngailieši godina Melngaili", Kurzemes Vārds, 2010.
  29. Medne, Jūlija Elizabete, dzim. Melngaile (1872.15.07-1949.30.11), "Mans mūža gājums no atmiņu pierakstiem un dienasgrāmatas", Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide, Nr. 3, 1999, 1. marts.
  30. Sinus, "Emiļa Melngaiļa pirmās komponista gaitas", Atpūta, Nr. 287, 1930, 1. maijs, 15. maijs.
  31. Melngailis, Emīlis, "Kā aizskrējuši mana mūža septiņdesmit gadi", Laikmets, Nr. 7, 1944, 11. februāris, 106. lpp.
  32. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 728-34. lpp.
  33. Sinus, "Emiļa Melngaiļa pirmās komponista gaitas", Atpūta, Nr. 287, 1930, 1. maijs, 15. maijs.
  34. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 728-34. lpp.
  35. Val. B. "Emīļa Melngaiļa dziesma", Latvju Mūzika, Nr. 8, 1975, 1. janvāris, 687-91. lpp.
  36. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 733. lpp.
  37. Melngailis, Emīlis, "Kā aizskrējuši mana mūža septiņdesmit gadi", Laikmets, Nr. 7, 1944, 11. februāris, 106. lpp.
  38. Melngailis, Emīlis "Kur skaņoto rakstu esmu mācījies", Cīņa, 1948, 27. jūlijs liek uzrakstīt pēc viņa pasākumiem imitāciju, kanonu, kontrapunktu un fūgu.
  39. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 728-34. lpp.
  40. Val. B. "Emīļa Melngaiļa dziesma", Latvju Mūzika, Nr. 8, 1975, 1. janvāris, 687-91. lpp.
  41. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 728-34. lpp.
  42. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 728-34. lpp.
  43. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 730. lpp.
  44. Melngailis, Emīlis, "Kā aizskrējuši mana mūža septiņdesmit gadi", Laikmets, Nr. 7, 1944, 11. februāris, 106. lpp.
  45. Ziemele, Solveiga. "Ciemos pie Emiļa Melngaiļa meitas", Dzirkstele (Gulbenes novada laikraksts), 1980, 1. aprilis, 2. lpp.
  46. Klotiņš, Arnolds. "Emīlim Melngailim - 125. Melngaiļa Taškentas trimda.", Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide, Nr. 12, 1999, 1. decembris, 14., 15., 16. lpp.
  47. Melngailis, Emīlis. "Manas sievas Annas piemiņai", Jaunākās Ziņas, Nr. 233, 1938, 13. oktobris, 3. lpp.
  48. Klotiņš, Arnolds. "Emīlim Melngailim - 125. Melngaiļa Taškentas trimda.", Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide, Nr. 12, 1999, 1. decembris, 14., 15., 16. lpp.
  49. Melngailis, Emīlis. "Manas sievas Annas piemiņai", Jaunākās Ziņas, Nr. 233, 1938, 13. oktobris, 3. lpp.
  50. Melngailis, Emīlis, "Kā aizskrējuši mana mūža septiņdesmit gadi", Laikmets, Nr. 7, 1944, 11. februāris, 106. lpp.
  51. Melngailis, Emīlis. "Manas sievas Annas piemiņai", Jaunākā Ziņas, Nr. 233, 1938, 13. oktobris, 3. lpp.
  52. Melngailis, Emīlis. "Manas sievas Annas piemiņai", Jaunākās Ziņas, Nr. 233, 1938, 13. oktobris, 3. lpp.
  53. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 733. lpp.
  54. Melngailis, Emīlis, "Kā aizskrējuši mana mūža septiņdesmit gadi", Laikmets, Nr. 7, 1944, 11. februāris, 106. lpp.
  55. Klotiņš, Arnolds. "Emīlim Melngailim - 125. Melngaiļa Taškentas trimda.", Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide, Nr. 12, 1999, 1. decembris, 14., 15., 16. lpp.
  56. Rozeniece, Aija. "Latvietis — no mītiskajiem priekšstatiem līdz skatienam nākotnē", Latvijas Vēstnesis, 2000, 20. aprīlis, Nr. 142/144 (2053/2055)
  57. Melngailis, Emīlis, "Kā aizskrējuši mana mūža septiņdesmit gadi", Laikmets, Nr. 7, 1944, 11. februāris, 106. lpp.
  58. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 734. lpp.
  59. Melngailis, Emīlis. "Manas sievas Annas piemiņai", Jaunākās Ziņas, Nr. 233, 1938, 13. oktobris, 3. lpp.
  60. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 734. lpp.
  61. Melngailis, Emīlis, "Kā aizskrējuši mana mūža septiņdesmit gadi", Laikmets, Nr. 7, 1944, 11. februāris, 106. lpp.
  62. Val. B. "Emīļa Melngaiļa dziesma", Latvju Mūzika, Nr. 8, 1975, 1. janvāris, 687-91. lpp.
  63. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 733-4. lpp.
  64. Legzdiņš, Roberts, "Atvasara", Latvija, Nr. 3, 1983, 12. septembris, 3. lpp.
  65. Val. B. "Emīļa Melngaiļa dziesma", Latvju Mūzika, Nr. 8, 1975, 1. janvāris, 687-91. lpp.
  66. Klotiņš, Arnolds Dr. art. "Par mūžu. Pilnu cerību, centienu, cēlu jūtu", Latvijas Vēstnesis, 1999, 18. februāris, Nr. 47 (1507)
  67. "Emilis Melngailis", [Latvijas Vēstnesis]], Nr. 53, 1932, 7. marts, 1. lpp.
  68. Val. B. "Emīļa Melngaiļa dziesma", Latvju Mūzika, Nr. 8, 1975, 1. janvāris, 687-91. lpp.
  69. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 731. lpp.
  70. Legzdiņš, Roberts, "Atvasara", Latvija, Nr. 3, 1983, 12. septembris, 3. lpp.
  71. Melngailis, Emīlis, "Kā aizskrējuši mana mūža septiņdesmit gadi", Laikmets, Nr. 7, 1944, 11. februāris, 106. lpp.
  72. Legzdiņš, Roberts, "Atvasara", Latvija, Nr. 3, 1983, 12. septembris, 3. lpp.
  73. Ziemele, Solveiga. "Ciemos pie Emiļa Melngaiļa meitas", Dzirkstele (Gulbenes novada laikraksts), 1980, 1. aprilis, 2. lpp.
  74. "Emilis Melngailis", [Latvijas Vēstnesis]], Nr. 53, 1932, 7. marts, 1. lpp.
  75. Melngailis, Emilis, "Latvju Dziesmas devītie svētki", Jaunākās Ziņas, Nr. 17, 1938, 22. janvāris, 4 .lpp.
  76. Melngailis, Emilis, "Latvju Dziesmas devītie svētki", Jaunākās Ziņas, Nr. 17, 1938, 22. janvāris, 4 .lpp.
  77. Val. B. "Emīļa Melngaiļa dziesma", Latvju Mūzika, Nr. 8, 1975, 1. janvāris, 687-91. lpp.
  78. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs prof. Dr. Augusts Kirhenšteins, sekretārs K. Gailis, "1949. gada 10. februāra Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija DEKRETS Par Emiļa Jēkaba d. MELNGAIĻA apbalvošanu ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda Rakstu Par izciliem nopelniem mūzikas laukā sakarā ar 75. dzimšanas dienu", ''Komunists'' (Liepāja), Nr. 38, 1949. gada 16. februārī, 1. lpp.
  79. Val. B. "Emīļa Melngaiļa dziesma", Latvju Mūzika, Nr. 8, 1975, 1. janvāris, 687-91. lpp.
  80. Val. B. "Emīļa Melngaiļa dziesma", Latvju Mūzika, Nr. 8, 1975, 1. janvāris, 687-91. lpp.
  81. Melngailis, Emīlis, "Kā aizskrējuši mana mūža septiņdesmit gadi", Laikmets, Nr. 7, 1944, 11. februāris, 106. lpp.
  82. Melngailis, Emilis, "Latvju Dziesmas devītie svētki", Jaunākās Ziņas, Nr. 17, 1938, 22. janvāris, 4 .lpp.
  83. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 728-34. lpp.
  84. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 731. lpp.
  85. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 731. lpp.
  86. Sinus, "Emiļa Melngaiļa pirmās komponista gaitas", Atpūta, Nr. 287, 1930, 1. maijs, 15. maijs.
  87. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 731. lpp.
  88. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 731. lpp.
  89. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 733. lpp.
  90. Melngailis, Emīlis, "Kā aizskrējuši mana mūža septiņdesmit gadi", Laikmets, Nr. 7, 1944, 11. februāris, 106. lpp.
  91. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 731. lpp.
  92. Val. B. "Emīļa Melngaiļa dziesma", Latvju Mūzika, Nr. 8, 1975, 1. janvāris, 687-91. lpp.
  93. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 731. lpp.
  94. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 728-34. lpp.
  95. Autortiesību likuma 73. panta pirmā daļa - Autortiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc autora nāves, izņemot šā likuma 37.pantā minētos gadījumus.
  96. Sinus, "Emiļa Melngaiļa pirmās komponista gaitas", Atpūta, Nr. 287, 1930, 1. maijs, 15. maijs.
  97. Cīrulis, Jānis. "Emīlis Melngailis", Latvju Mēnešraksts, Nr. 8, 1942, 1. janvāris, 731. lpp.
  98. Kučers, J. "Atbalsojas tautas dziesma", Dzirkstele (Gulbenes rajona laikraksts, Nr. 135, 1977, 12. novembris. 4. lpp.
  99. Zirnītis, Edmunds. "Ar zobenu un spalvu", Treji Vārti, 187, 1. jūlijs
  100. Medne, Jūlija Elizabete, dzim. Melngaile (1872.15.07-1949.30.11), "Mans mūža gājums no atmiņu pierakstiem un dienasgrāmatas", Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide, Nr. 3, 1999, 1. marts.
  101. Melngailis, Emīlis. "Ziemassvētku zaigumā", Jaunākās Ziņas, Nr. 293, 1937, 24. decembris, 11. lpp.
  102. Kučers, J. "Atbalsojas tautas dziesma", Dzirkstele (Gulbenes rajona laikraksts, Nr. 135, 1977, 12. novembris. 4. lpp.
  103. Engelmane, Aija. "Melngailieši godina Melngaili", Kurzemes Vārds, 2010.
  104. Engelmane, Aija. "Melngailieši godina Melngaili", Kurzemes Vārds, 2010.
  105. Val. B. "Emīļa Melngaiļa dziesma", Latvju Mūzika, Nr. 8, 1975, 1. janvāris, 687-91. lpp.
  106. Melngailis, Emīlis. "Manas sievas Annas piemiņai", Jaunākā Ziņas, Nr. 233, 1938, 13. oktobris, 3. lpp.
  107. Melngailis, Emīlis. "Manas sievas Annas piemiņai", Jaunākā Ziņas, Nr. 233, 1938, 13. oktobris, 3. lpp.
  108. Sinus, "Emiļa Melngaiļa pirmās komponista gaitas", Atpūta, Nr. 287, 1930, 1. maijs, 15. maijs.
  109. Melngailis, Emīlis. "Manas sievas Annas piemiņai", Jaunākā Ziņas, Nr. 233, 1938, 13. oktobris, 3. lpp.
  110. Medne, Jūlija Elizabete, dzim. Melngaile (1872.15.07-1949.30.11) "Mans mūža gājums no atmiņu pierakstiem un dienasgrāmatas", Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide, Nr. 3, 1999, 1. marts.
  111. Val. B. "Emīļa Melngaiļa dziesma", Latvju Mūzika, Nr. 8, 1975, 1. janvāris, 687-91. lpp.
  112. Ziemele, Solveiga. "Ciemos pie Emiļa Melngaiļa meitas", Dzirkstele (Gulbenes novada laikraksts), 1980, 1. aprilis, 2. lpp.
  113. Riekstiņš, Jānis. "Kad tēva sirdssāpes mocīja Emili Melngaili", Neatkarīgā Cīņa, 1991, 27. marts, 1., 3. lpp.
  114. Ģeibaks, Mintauts, "Pašā Vidzemes vidū, Tirzas krastos", Latvijas Vēstnesis, Nr. 123 (406), 1995, 17. augusts
  115. Riekstiņš, Jānis. "Kad tēva sirdssāpes mocīja Emili Melngaili", Neatkarīgā Cīņa, 1991, 27. marts, 1., 3. lpp.
  116. Riekstiņš, Jānis. "Kad tēva sirdssāpes mocīja Emili Melngaili", Neatkarīgā Cīņa, 1991, 27. marts, 1., 3. lpp.
  117. Kučers, J. "Atbalsojas tautas dziesma", Dzirkstele (Gulbenes rajona laikraksts, Nr. 135, 1977, 12. novembris. 4. lpp.
  118. Kučers, J. "Atbalsojas tautas dziesma", Dzirkstele (Gulbenes rajona laikraksts, Nr. 135, 1977, 12. novembris. 4. lpp.
  119. Kučers, J. "Atbalsojas tautas dziesma", Dzirkstele (Gulbenes rajona laikraksts, Nr. 135, 1977, 12. novembris. 4. lpp.
  120. Medne, Jūlija Elizabete, dzim. Melngaile (1872.15.07-1949.30.11), "Mans mūža gājums no atmiņu pierakstiem un dienasgrāmatas", Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide, Nr. 3, 1999, 1. marts.
  121. "Rūtes Melngailes dzimšanas dati", Nekropole
  122. Melngailis, Emilis. "Teicēju Edu Ķimeli, dzimušu Rendas "Upesostos" 1853. gadā, Rendas Strāķos Mežagalā pieraksta Ruta Melngaile 1931. gada 14. augustā", Latviešu fokloras digitākalais arhīvs, Emiļa Melngaiļa folkloras vākums Nr. 1045-4767a
  123. Medne, Jūlija Elizabete, dzim. Melngaile (1872.15.07-1949.30.11), "Mans mūža gājums no atmiņu pierakstiem un dienasgrāmatas", Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide, Nr. 3, 1999, 1. marts.
  124. Medne, Jūlija Elizabete, dzim. Melngaile (1872.15.07-1949.30.11), "Mans mūža gājums no atmiņu pierakstiem un dienasgrāmatas", Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide, Nr. 3, 1999, 1. marts.
  125. Legzdiņš, Roberts, "Atvasara", Latvija, 1983, 5. septembris, 3., 4. lpp.
  126. [1]
  127. Zirnītis, Edmunds. "Ar zobenu un spalvu", Treji Vārti, 187, 1. jūlijs
  128. Medne, Jūlija Elizabete, dzim. Melngaile (1872.15.07-1949.30.11), "Mans mūža gājums no atmiņu pierakstiem un dienasgrāmatas", Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide, Nr. 3, 1999, 1. marts.
  129. Val. B. "Emīļa Melngaiļa dziesma", Latvju Mūzika, Nr. 8, 1975, 1. janvāris, 687-91. lpp.
  130. Legzdiņš, Roberts, "Atvasara", Latvija, Nr. 35, 1983, 19. septembris, 3. lpp.
  131. Legzdiņš, Roberts, "Atvasara", Latvija, Nr. 35, 1983, 19. septembris, 3. lpp.
  132. Medne, Jūlija Elizabete, dzim. Melngaile (1872.15.07-1949.30.11), "Mans mūža gājums no atmiņu pierakstiem un dienasgrāmatas", Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide, Nr. 3, 1999, 1. marts.
  133. Emīla Melngaiļa iela
  134. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs, LV_LVA_I 1-22.020
  135. E. Melngaiļa Republikas tautas mākslas un kultūras-izglītības darba zinātniski metodiskais centrs, Latvijas Nacionālā bibliotēka
  136. LV_LVA_236, Latvijas Nacionālā Arhīva Latvijas Valsts arhīvs
  137. 2000.gada 8.februāra Ministru Kabineta noteikumi Nr.49 "Kultūras ministrijas nolikums" (zaudējis spēku 2003. gada 1. janvārī
  138. 2003. gada 29. aprīļa (prot. Nr. 23 65. §) Ministru kabineta noteikumi Nr.241 "Kultūras ministrijas nolikums", 24.6. apakšpunkts - valsts aģentūra "Tautas mākslas centrs".
  139. Par Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka, komponista Emīla Melngaiļa piemiņas saglabāšanu mūžos", Literatūra un Māksa, 1954, 26. decembris.
  140. "Melngaiļi", Vidrižu pagasts, Limbažu novads, LV-4013
  141. Legzdiņš, Roberts, "Atvasara", Latvija, Nr. 3, 1983, 12. septembris, 3. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

[[Kategorija:Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda raksta saņēmēji