Pāriet uz saturu

Emine Džaparova

Vikipēdijas lapa
Emine Džaparova
Еміне Джапарова
Ārlietu ministra pirmā vietniece
Amatā
2020. gada 18. maijs — 2024. gada 12. aprīlis
Prezidents Volodimirs Zelenskis
Premjerministrs Deniss Šmihaļs
Dzimšanas dati 1983. gada 5. maijā (43 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Krasnodara, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Dzīvesbiedrs(-e) Lenurs Nimetullajevs
Genādijs Bogoļubovs
Bērni 3
Profesija žurnāliste
politiķe
Augstskola Kijivas Universitāte

Emine Džaparova (ukraiņu: Еміне Джапарова, Krimas tatāru: Emine Ayar qızı Ceppar, dzimusi 1983. gada 5. maijā) ir Krimas tatāru-ukraiņu žurnāliste, redaktore, televīzijas raidījumu vadītāja un politiķe. Džaparova bijusi Ukrainas ārlietu ministra pirmā vietniece (2020—2024).

Agrīnā dzīve

[labot | labot pirmkodu]

Dzimusi 1983. gada 5. maijā Krasnodarā. Vidējo izglītību ieguvusi Krimā.[1]

2000. gadā uzsāka studijas Tarasa Ševčenko Kijivas Nacionālās universitātes Izglītības un zinātnes institūtā starptautisko attiecību jomā. Praktizējās ASV Valsts departamentā un Ukrainas parlamentā.[2] 2006. gadā ieguva starptautiskās politoloģijas un angļu valodas tulkotājas diplomus.

2005. gadā Džaparova piedalījās ASV Valsts departamenta Starptautisko dalībnieku līderības apmācību programmā. 2005. gadā viņa piedalījās "Jaunatnes alternatīvas" praksē, kas notika Ukrainas Augstākās Radas pirmā vicepriekšsēdētāja sekretariātā.[1]

2008. gadā viņa absolvēja diplomātu izglītības programmu Klingendāla Starptautisko attiecību institūtā, Nīderlandē.[3]

Žurnālistes karjera

[labot | labot pirmkodu]

Kopš 2011. gada Džaparova strādāja par žurnālisti. No 2011. līdz 2014. gadam viņa strādāja par vadītāju un programmu autori Krimas tatāru televīzijas kanālā ATR: ziņās Zaman, modes šovā Sherfe fashion un programmā PROkino.

2014. gadā Džaparova strādāja par video redaktori, galvenā redaktora asistenti tīmekļa vietnē Крим.Реалії.

2014. gada februārī Džaparova sāka strādāt par žurnālisti Radio Brīvā Eiropa.

Politiskā karjera

[labot | labot pirmkodu]

No 2002. līdz 2003. gadam Džaparova strādāja par nacionālo minoritāšu palīdzi humanitāros jautājumos Ukrainas premjerministra pirmā vietnieka birojā.

No 2008. gada marta līdz 2010. gada janvārim strādāja par Ukrainas Ārlietu ministrijas Kultūras un humanitārās sadarbības departamenta atašeju.

No 2015. gada oktobra līdz 2016. gada aprīlim Džaparova bija informācijas politikas ministra padomniece informācijas politikas jautājumos attiecībā uz Krimu. 2016. gada 20. aprīlī viņa tika iecelta par Ukrainas informācijas politikas ministra pirmo vietnieku. 2019. gada 3. septembrī viņa atkāpās no amata.[4]

2019. gada parlamenta vēlēšanās Džaparova bija parlamenta deputātes kandidāte no tā laika Ukrainas premjerministra Volodimira Groismana partijas "Groismana Ukrainas stratēģija".[5] 2020. gada 18. maijā Džaparova kļuva par Ukrainas ārlietu ministra Dmitro Kulebas pirmo vietnieci.[6] Viņa bija arī Ukrainas Nacionālās UNESCO komisijas vadītāja.[7]

Ārlietu ministra vietnieces amatā viņa aktīvi iesaistījās Krimas deokupācijas starptautiskā koordinācijas mehānisma – Krimas platformas – veicināšanā.[8][9]

No 2024. gada februāra Džaparova bija Ukrainas pastāvīgā pārstāve starptautiskajās organizācijās Vīnē,[10] bet aprīlī valdība atlaida Džaparovu no ārlietu ministra pirmā vietnieka amata.[11]

2024. gada 15. maijā ar Ukrainas prezidenta dekrētu Džaparova tika atbrīvota no UNESCO Ukrainas Nacionālās komisijas vadītājas pienākumiem.[12]

2024. gada jūlijā Džaparovas vīrs, oligarhs Genādijs Bogoļubovs, tika turēts aizdomās par nelikumīgu robežas šķērsošanu ar pašas Džaparovas palīdzību. Pēc tam Džaparovas iecelšana amatā Vīnē tika atcelta[13] 2024. gada 12. jūlijā Džaparova atkāpās no Ukrainas pastāvīgās pārstāves amata starptautiskajās organizācijās Vīnē.[14]

Eminei Džaparovai veltīts stends Krimas nama fonda izstādē "Viņa ir Krima, viņa ir pasaule". Vroclava, 2025. gada oktobris

Apbalvojumi

[labot | labot pirmkodu]

Džaparova 2021. gada 22. decembrī apbalvota ar Ukrainas ordeni "Par nopelniem" (III pakāpe) — par nozīmīgu personīgo ieguldījumu Ukrainas starptautiskās sadarbības stiprināšanā, daudzu gadu auglīgu diplomātisko darbību un augstu profesionalitāti.[15]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. 1 2 «Emine Dzhaparova». znaj.ua (krievu). 2019-06-14. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-11-23. Skatīts: 2021-11-23.
  2. ↑ «Джапарова Еміне Айяровна — Біографія, Балотування, Фракції, Декларації | ПолітХаб». www.chesno.org (ukraiņu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 23. novembris. Skatīts: 2021-11-23.
  3. ↑ «Джапарова Эмине». LIGA. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 23. novembris. Skatīts: 2021-11-23.
  4. ↑ «Джапарова написала заяву про звільнення». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 14. septembris. Skatīts: 2020. gada 18. maijs.
  5. ↑ Гройсман очолив список партії «Українська стратегія» на виборах до Ради, в п'ятірці — ще три міністри Arhivēts 2019-06-23 Wayback Machine vietnē. 112.ua (07.06.2019)
  6. ↑ «Стало відомо, хто стане першим заступником голови МЗС України». РБК-Украина (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 11. jūnijs. Skatīts: 2020-05-18.
  7. ↑ Decree of the President of Ukraine from 14 липня 2020 year № 272/2020 «Про голову Національної комісії України у справах ЮНЕСКО»
  8. ↑ «Еміне Джапарова презентувала послам країн-членів ЄС ініціативу "Кримська платформа" і обговорила практичні аспекти залучення Євросоюзу до її діяльності». МЗС України. 2020. gada 17. novembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 17. novembris. Skatīts: 2021-02-26.
  9. ↑ «Джапарова презентувала Кримську платформу в ОБСЄ». Укрінформ. 2021-03-01. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 3. jūnijs. Skatīts: 2021-03-01.
  10. ↑ «Зеленський призначив Джапарову постпредом України у Відні». РБК-Украина (ukraiņu). Skatīts: 2024-04-14.
  11. ↑ «Джапарову звільнили з посади першого заступника глави МЗС». РБК-Украина (ukraiņu). Skatīts: 2024-04-14.
  12. ↑ Указ Президента України від 15 травня 2024 року № 330/2024 «Про голову Національної комісії України у справах ЮНЕСКО»
  13. ↑ «Пасажир в останньому купе. Як олігарх Геннадій Боголюбов виїжджав з країни». Українська правда (ukraiņu). Skatīts: 2024-07-09.
  14. ↑ «Еміне Джапарова подала у відставку з посади постпреда України у Відні». РБК-Украина (ukraiņu). Skatīts: 2024-07-18.
  15. ↑ Decree of the President of Ukraine from 22 грудня 2021 year № 669/2021 «Про відзначення державними нагородами України з нагоди Дня працівників дипломатичної служби»

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Emine_Džaparova&oldid=4461872"