Epigrāfika (sengrieķu: ἐπιγραφή, epigraphḗ — ‘uzraksts’) ir vēstures palīgzinātne, kas pēta senos uzrakstus jeb epigrāfus, analizējot to saturu, valodu, rakstību, formu, materiālu, izgatavošanas paņēmienus un atraduma vēsturisko kontekstu. Tā ir nozīmīga disciplīna vēstures, arheoloģijas un valodniecības pētījumos, jo sniedz tiešus pierādījumus no pagātnes — uzrakstus, ko cilvēki radījuši savā laikmetā. Epigrāfi parasti sastopami akmenī, bronzā, mālā, kokā vai uz metāla plāksnēm, un tie var būt piemiņas, likumdošanas, reliģiski, būvniecības vai personiski uzraksti, kā arī stēlu, altāru, kapakmeņu, publisku dekrētu un zīmogu inskripcijas. Šo uzrakstu izpēte palīdz datēt un interpretēt vēsturiskus notikumus, rekonstruēt sabiedrības struktūru, reliģiskās prakses un valodu attīstību, kā arī verificēt rakstītos vēsturiskos avotus.
Epigrāfika ir cieši saistīta ar arheoloģiju, kas nodrošina atradumu kontekstu, ar paleogrāfiju, kas pēta rakstības formu attīstību, kā arī ar numismātiku un filoloģiju, kas palīdz tulkot un interpretēt tekstus, veidojot daudzdisciplināru materiālo un tekstuālo liecību analīzi.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Epigrāfika.
