Ernests Ozoliņš
| Ernests Ozoliņš | |
|---|---|
 | |
| Valsts kontrolieris | |
|
Amatā 1921. gada 19. jūnijs — 1923. gada 26. janvāris | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1887. gada 3. augustā Kastrānes pagasts, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1942. gada 17. maijā (54 gadu vecumā) Usoļlags, PSRS (tagad Krievija) |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija | Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, Mazinieku partija |
Ernests Ozoliņš (1887. gada 3. augusts — 1942. gada 17. maijs) bija Latvijas politiķis un sabiedrisks darbinieks. Bijis Latvijas Republikas Valsts kontrolieris un Latvijas Bankas direktors.
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1887. gada 3. augustā Kastrānes pagastā zemnieka ģimenē.[1][2] Mācījies Rīgas Pētera reālskolā un Maskavas komercinstitūtā. Sākot ar 1903. gadu piedalījies skolēnu revolucionārajos pulciņos, tāpat piedalījies 1905. gada revolūcijā. 1906. gadā uz īsu laiku emigrējis uz Šveici.[2] Vairākkārt arestēts par dalību sociālistiskās un strādnieku organizācijās. Pēc Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas kongresa 1911. gadā Helsingforsā apcietināts, uz 4 gadiem izsūtīts uz Narimu, kur kādu laiku pavadījis ar vēlāko PSKP ģenerālsekretāru Josifu Staļinu.[1] No turienes izbēdzis, pārcēlies uz Odesu, kur vēlreiz apcietināts, izsūtīts uz Astrahaņas guberņu. Pirmā pasaules kara laikā no turienes nosūtīts uz Galīcijas fronti. Pēc tam pievienojies latviešu strēlniekiem.[2]
Pēc demobilizācijas strādājis Maskavas pārtikas komitejā. 1919. gadā Padomju Krievijas varas iestādes viņu arestēja, bet 1920. gadā kopā ar Voldemāru Bastjāni, Aleksandru Daugi, Hermani Kaupiņu, Jūliju Madernieku un citiem latviešiem iemainīja pret Latvijas Republikas arestētajiem komunistiem.[2] 1920. gadā kļuva par Rīgas pilsētas valdes locekli. No 1921. gada jūnija līdz 1923. gada janvārim bija Latvijas Republikas Valsts kontrolieris Z. A. Meierovica vadītajā valdībā. Pēc tam iecelts par Latvijas Bankas direktoru.[2]
1941. gada jūnijā izsūtīts uz Krieviju. Nošauts 1942. gada 17. maijā Usoļjes labošanas darbu nometnē (Usoļlagā).
Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[1]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 «Dir. E. Ozoliņš — piecdesmitgadnieks». Jaunākās Ziņas. 1937. gada 3. augustā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. Aprīlis. Skatīts: 2015. gada 20. martā.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Latvijas darbinieku galerija 1918—1928. 1929. 66. lpp.
| ||||||||||||||