Ernests Spīčs
| ||||||||
Ernests Spīčs (dzimis 1955. gada 4. novembrī Sibīrijā) ir latviešu tautas dejas skolotājs, pētnieks, horeogrāfs un grāmatu autors.
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ernests Spīčs dzimis 1955. gada 4. novembrī Sibīrijā, Omskas apgabala Isiļkuļas pilsētā latgaliešu Jāņa un Solomejas ģimenē. 1958. gadā ģimene atgriezās no izsūtījuma Latvijā un apmetās Rīgā. Mācījies Rīgas 20. vidusskolā. Jau pirmajā klasē Ernesta dejas mīlestību ievēroja baleta solisti Aleksandrs Lembergs un Janīna Pankrate,[1] un aicināja mācīties baletskolā. Tomēr vecāki nolēma, ka baletdejotāja karjera nebūs piemērota, bet atļāva dēlam darboties Rīgas pionieru pils deju pulciņā "Uguntiņa".
Pēc vidusskolas pabeigšanas sekoja studijas Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātē, bet tās ilga tikai divus kursus, jo sekoja daudz interesantākas studijas Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Kultūras un mākslas zinātņu fakultātes Horeogrāfijas nodaļā, kas tika pabeigta 1981. gadā. Pirms tam, 1980. gadā jau bija nodibināta Deju folkloras kopa "Dandari".[2]
1987. gadā Ernests Spīčs pievienojās Imanta Ziedoņa ierosinātai zinātniskās pētniecības grupai Latvijas Valsts universitātes Pedagoģijas fakultātē, kur profesora Jāņa Anspaka vadībā darbojās kopā ar Valdi Muktupāvelu, Māru Mellēnu, Jāni Blūmu, Inetu Krastiņu. 1992. gadā kopā ar Māru Mellēnu un Valdi Muktupāvelu dibināja LU Etniskās kultūras centru un tika ievēlēts par centra vadītāju, kur nostrādāja līdz tā likvidācijai 2008. gadā. Centra darba grupā kā horeogrāfijas speciālists piedalījās folkloras jeb balto stundu programmas izveidē vispārizglītojošām skolām, kā arī šīs programmas nodrošināšanā ar mācību materiāliem — “Gadskārtu grāmata” skolotājiem un “Rudens grāmata”, “Ziemas grāmata”, “Pavasara grāmata” un “Vasaras grāmata” skolēniem.
Ernests Spīčs ir pasniedzis atsevišķus kursus Latvijas Mūzikas akadēmijā, Latvijas Kultūras akadēmijā, Latvijas Universitātē, Ekonomikas un kultūras augstskolā, Informācijas sistēmu menedžmenta augstskolā un Kultūras darbinieku tehnikumā, ir bijis vieslektors universitātēs Zviedrijā un Lietuvā.
Apbalvots ar Ojāra Vācieša literāro prēmiju autoru grupas sastāvā (1993), divreiz trešā prēmija Latvijas jaunrades deju konkursā (1982, 1987 un 1993 — speciālbalva), trīs reizes Lielā folkloras gada balva (2001, 2004, 2005) un Pasaules Folkloras federācijas (IGF World Folklore Union) Zelta zvaigzne (2015).[3] Baltijas valstu Studentu svētku Gaudeamus apbalvojums Medal of Honour (2006).
Ir Rīgas Latviešu biedrības biedrs (no 1992), domnieks un Folkloras komisijas vadītājs (1992—2008). Darbojas un ir darbojies starptautiskās un Latvijas organizācijās un ekspertu komisijās, CIOFF, Latvijas jaunrades deju konkursa un Tautas deju festivāla "Sudmaliņas" žūrijās, kā arī Lietuvas nacionālās tautas dejas sacīkstes "Patrepsyne" vērtēšanas komisijā un festivāla "Saules zieds" žūrijā.
Precējies, sieva Inese Spīča, bērni Mārtiņš, Baiba, Rozīte Katrīna, Dzintars Jēkabs.
Mākslinieciskā un producenta darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
No 1967. līdz 1973. gadam dejoja bērnu deju pulciņā "Uguntiņa" Rīgas pionieru pilī pie Audionas Līventāles, kā arī apguva spāņu deju pie Viano Homes de Fonsea Herardo.
No 1976. līdz 1981. gadam strādāja VEF Kultūras pilī par diskžokeju.
No 1973. līdz 1980. gadam dejoja LVU TDA "Dancis" pie Alfrēda Spuras.
Studiju laikā un pēc tam vadīja vairākus skatuviskās dejas pulciņus LVU Fizikas un matemātikas fakultātē, Taurupē, Suntažos, Ķeipenē, Pālē un Viļķenē.
No 1984. līdz 2007. gadam izveidoja un vadīja bērnu un jauniešu folkloras svētkus "Pulkā eimu, pulkā teku".
Latvijas folkloras programmu producents Studentu Dziesmu festivāls Gaudeamus (Tallina 1984, Viļņa 1988, Viļņa 1999);
Mākslinieciskais vadītājs Latvijas kāzu uzvedumā Smitsonian Folklife Festival (Vašingtona 1998);
Horeogrāfs un kustību konsultants Jaunā Rīgas teātra izrādēs (R. Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos", 1998), M. Eliades "Čūska" 2000);[4]
Latvijas deju programmas režisora asistents Studentu Dziesmu festivāls Gaudeamus (Viļņa, 1988);
Rotaļu programmu “Mazais rotaļnieks” un “Lielais rotaļnieks” producents un vadītājs (1987—1999);
Mākslinieciskais vadītājs Latvijas Universitātes Deju folkloras kopa Dandari, (1980—2000);
No 2004. līdz 2022. gadam izveidoja un vada profesionālo Latviešu folkloras izrāžu ansambli.
No 2019. gada vada zīmolus "Rīgas Danči" un "Dižkokle".
Horeogrāfijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmajā posmā (1980—2000) tapa vairākas skatuvisko deju jaunrades kopā ar LU Deju folkloras kopas "Dandari" dejotājiem. Divas no tām, "Latgaliešu kāzu polka" (1982) un "Skalu spēles" (1987), vairākas reizes ir iekļautas Deju svētku programmās. Lielāku horeogrāfa interesi izraisīja etnogrāfisko deju interpretēšana. Sadzīvē zināmas divdaļu dejas jeb danči kā Rucavas Mugurdancis, Klapiņpolka u.c., grupu dejas Rikavas kadriļa, Puncuļu gatves deja(kadreļs), Balabaska, Bulamuskis, Izvaltas Žepers, bet Aulejas Žepers ir deja, ko nereti dejo skatuves priekšnesumos.
Otrais posms (2004—2020). Šai posmā horeogrāfs pievērsās skatuviski izteiksmīgu horeogrāfiskās folkloras materiālu interpretēšanai Folkloras izrāžu ansambļa vajadzībām. Tapa Skaludancis, Dvieļu deja[5] u.c.
Trešais posms (2020—2023). Šai posmā horeogrāfs pievērsies mazāk zināmu folkloras materiālu interpretēšanai kopā ar Rīgas Dančiem. Tapušas Danču bērnu deja, Pirkstiņspēles, Tītenis, Sondoreits.
Pētnieciskās intereses un publikācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Etnohoreologa Harija Sūnas ietekmē Ernests Spīčs pievērsās horeogrāfiskās folkloras vākšanai. 1979. gadā vasarā devās uz Madonu, kur ar vietējo kultūras darbinieku atbalstu (Elza Rudenāja)[6] apmeklēja vecos muzikantus un lielus dejotājus. Plašāka seno deju, rotaļu un spēļu vākšana veikta lielākoties Latgalē — Aulejā, Izvaltā, Viļānos, Šķilbēnos, Baltinavā, kā arī Ogres rajonā — Ķeipenē, Taurupē, Suntažos. Sākotnēji dejas folkloras materiāli kalpoja kopas "Dandari" repertuāra papildināšanai. No savāktajiem materiāliem tika izveidots divdaļīgo pāru deju krājums "Mārtiņa deju grāmata", kas izdots trīs burtnīcās 2000. un 2003. gadā. Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes un Etniskās kultūras centra kopprojekta ietvaros 2007. gadā sākās etnoproduktu pētniecība, kas turpinājās arī pēc centra likvidācijas Zinātniskajā institūcijā BIznesa kompetences centrs, kur E. Spīčs strādā par pētnieku.
- “Feuerspuren, Lettische Tanzrituale und Symbole”, kopā ar citiem autoriem , 2009., (latviešu un vācu valodā)
- “Mārtiņa deju grāmata”, latviešu tradicionālā deja, 1.—3. burtnīca; 1. izdevums 2000.; 2. izdevums 2003.; 3. izdevums 2018.g.
- “Gadskārtu grāmata” , latviešu folkloras antaloģija, 1. izdevums 1992., 2. izdevums 2004.; 3. izdevums 2020.g.
Mācību grāmatas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- "Ziemassvētki" kopā ar M. Mellēnu, V. Muktupāvelu, LU 1988,1989,1990,1991;
- "Liela diena" kopā ar M. Mellēnu, V. Muktupāvelu, LU 1990,1991;
- "Metenis" kopā ar M. Mellēnu, V. Muktupāvelu, LU 1989, 1990;
- "Apjumības" kopā ar M. Mellēnu, V. Muktupāvelu, LU 1989;
- "Rudens gramata" kopā ar M. Mellēnu, V. Muktupāvelu, LU Rīga,1991;.
- "Ziemas grāmata" kopā ar M. Mellēnu, V. Muktupāvelu, LU 1992;. "Pavasara grāmata" kopā ar M. Mellēnu, V. Muktupāvelu, LU Rīga,1992.
Regulāras zinātniskas publikācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vairāk kā 15 zinātniskas publikācijas starptautiski recenzējamos izdevumos par tautas deju, tirgvedību un etnoproduktiem (2001—2022);
Regulāras publikācijas Latvijas masu medijos 1982-2007; 2015—2022.
Koncertdarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vairāk kā 70 sarīkojumi ar Rīgas Latviešu biedrības Folkloras komisijas mākslinieku, dančmeistaru un muzikantu kopienu Rīgas Danči. 2019 — 2022;
Vairāk kā 190 sarīkojumi ar Rīgas Latviešu biedrības tradicionālās kultūras programmu Sprīdīša skola, 2004 — 2021;
Vairāk kā 1200 izrādes ar Latviešu Folkloras izrāžu ansambli, 2004— 2022;
Vairāk kā 1300 koncerti ar LU Deju folkloras kopu Dandari Latvijā un ārzemēs — Lietuvā 1980, 1983, 1984, 1985, 1987, 1988, 1991, 1998, ASV 1989, 1998, Vācijā 1994, 2000, Rietumvācijā 1988, Austrumvācijā 1987, Polijā 1988, Zviedrijā 1990, 1999, Norvēģijā 1990, Igaunijā 1984, Armēnijā 1985, Gruzijā 1986, Krievijā 1986, 1987, 1988, 1990, Ukrainā 1991.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Nacionālā enciklopēdija/Pankrate».
- ↑ «LU Deju folkloras kopa Dandari». Arhivēts no oriģināla, laiks: 31.12.2022. Skatīts: 31.12.2022..
- ↑ «IGF World Folklore Union». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 31. decembrī. Skatīts: 2022. gada 31. decembrī.
- ↑ «Čūskas ceļš». 31.12.2022. Skatīts: 31.12.2022..
- ↑ «Rīgas Danči un Tava klase». Skatīts: 31.12.2022..
- ↑ «Elza Rudenāja Madonas novadpētniecības muzejā».