Ernsts Peders

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ernsts Peders
Ernst Põdder
Ernsts Peders
Personīgā informācija
Dzimis 1879. gada 10. februārī
Veru apriņķis, Vidzemes guberņa
(tagad Karogs: Igaunija Igaunija)
Miris 1932. gada 24. jūnijā (53 gadi)
Tallina, Karogs: Igaunija Igaunija
Tautība igaunis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe ģenerālmajors
Dienesta laiks 1897 — 1917
1918 — 1932
Valsts Flag of Russia.svg Krievijas Impērija
Karogs: Igaunija Igaunija
Struktūra sauszemes armija
Kaujas darbība Krievijas—Japānas karš, Pirmais pasaules karš, Igaunijas brīvības cīņas, Latvijas brīvības cīņas
Apbalvojumi Igaunijas Brīvības krusts (I šķiras, I pakāpe), Lāčplēša Kara ordenis (II un III šķiras) u. c.

Ernsts Peders (igauņu: Ernst Põdder; 1879. gada 10. februāris — 1932. gada 24. jūnijs) Igaunijas armijas ģenerālmajors. Igaunijas un Latvijas brīvības cīņu dalībnieks. Igaunijas Brīvības krusta un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igaunijas armijas augstākie virsnieki 1920. gadā. Ernsts Peders stāv otrās rindas kreisajā malā.

Dzimis Veru apriņķī. Pabeidzis Tērbatas pilsētas skolu, bet pēc tam, 1897. gadā, brīvprātīgi iestājās Krievijas impērijas armijas karadienestā. Sākotnēji dienēja 104. kājnieku pulkā. Tika nosūtīts uz Viļņas karaskolu, kuru pabeidza 1900. gadā iegūstot poručika pakāpi.[1] Pēc tās pabeigšanas tika pārcelts uz 107. kājnieku pulku, bet 1904. gadā uz 123. kājnieku pulku. 2. Sibīrijas kājnieku korpusa sastāvā 1904. gadā piedalījās Krievijas—Japānas karā. Cīņas ticis ievainots. No 1905. gada janvāra 107. kājnieku pulkā. Nākamajā gadā tika pācelts uz 32. Austrumsibīrijas strēlnieku pulku. 1908. gadā paaugstināts par štābskapitānu.[1]

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gada jūlijā, tika pārcelts uz 52. Sibīrijas strēlnieku pulku, kur bija rotas komandieris, paaugstināts par kapitanu.[1] No 1915. gada 8. februāra, bataljona komandieris. Cīnījies Latvijas teritorijā, Rīgas frontē. 1916. gada jūlijā kaujā pie Ķekavas tika kontuzēts. Nākamā gada maijā tika paaugstināts par pulkvedi. No 8. jūlija pārgāja uz 1. igauņu strēlnieku pulku, kur bija komandiera palīgs (vietnieks). 1917. gada septembrī tika iecelts par Atsevišķā Tallinas igauņu bataljona komandieri, bet jau novembrī atgriezās iepriekšējā pulkā. 1918. gada 12. martā, nu jau Igaunijas armijas sastāvā, tika paaugstināts par ģenerālmajoru.[2][3] Par cīņās izrādīto varonību dienesta laikā Krievijas impērijas armijā tika apbalvots ar II un III šķiras Staņislava ordeņiem, II, III un IV šķiras Annas ordeņiem, kā arī ar IV šķiras Vladimira ordeni.

Vācu varas laikā bija Tallinas pašaizsardzības operatīvais vadītājs. Pagrīdes apstākļos organizēja Kaitseliit organizāciju. Par savu darbību ticis arī arestēts. Sākoties Igaunijas brīvības cīņām tika iecelts par Tallinas un Harju, Lēnes, Jervas apriņķu aizsardzības virspavēlnieku. Pēc tam tika iecelts par Igaunijas Iekšējās aizsardzības spēku komandieri. 1918. gada 23. decembrī nodeva savas virspavēlnieka pilnvaras Johanam Laidoneram. 1919. gada 29. maijā tika iecelts par 3. divīzijas komandieri. 1919. gada aprīlī Peders pārņēma Dienvidu frontes komandēšanu, kura tobrīd bija līnijā Ainaži-Ape. Jau nākamajā mēnesī viņa vadībā no lieliniekiem tika atbrīvota Valmiera, Limbaži, Smiltene un šo pilsētu apkārtne. Vadīja igauņu un latviešu vienības Cēsu kaujās (no 19. līdz 23. jūnijam), kā arī vēlākajās Juglas kaujās (no 27. jūnija līdz 3. jūlijam) pret Rīdigera fon der Golca Dzelzs divīziju un Alfrēda Flečera komandēto Baltijas landesvēru. Strazdumuižas pamiers neļāva igauņu vienībām ieiet Rīgā, tāpēc viņi palika iepriekšējās pozīcijās, bet pēc tam viņa komandētā divīzija ieņēma frontes iecirkni starp Lubānas ezeru un Igaunijas robežu pret lieliniekiem līdz pat decembra sākumam. Pēc tam Peders savu divīziju komandēja cīņās pie Peipusa ezera un Narvas.

Pēc Igaunijas brīvības cīņām no 1921. līdz 1926. gadam bija 2. divīzijas komandieris, kura bija dislocēta Tartu. Reizē bija šīs pilsētas garnizona komandants. Personīgi piedalījās komunistu Tallinas puča likvidācijā 1924. gadā. 1926. gadā pārcelts uz Kara padomi.[4] Peders nodarbojās ar skautu kustības izveidi un attīstību. Bija vienīgais nacionālistiskās Vabsu kustības goda biedrs.[2] Vairākkārt viesojās Latvijā.[5][6] 1932. gada 2. martā Pederam tika amputēta labā kāja, kaut arī operācija bija veiksmīga, tomēr tā paša gada 24. jūnijā, 53 gadu vecumā, viņš nomira Tallinā.[7] Zemes klēpī tika guldīts Tallinas garnizona kapos. 2002. gadā saistībā ar 70 gadiem, kopš Ernsta Pedera nāves, Tartu tika uzstādīts bareljefs, lai godinātu viņu.[8]

Apbalvojumi un pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]