Esperanto
| Esperanto | ||
|---|---|---|
| Esperanto karogs: |  | |
| Izveidojuši: | Ludviks Zāmenhofs | 1887.g. |
| Pielietojums: | Starptautiska palīgvaloda | |
| Pratēju skaits: | Dzimtā valoda: 200 līdz 2000;[1] Tekoši runā: 100 000 līdz 2 milj.[2][3] | |
| Kategorija (lietojums): | Mākslīgā valoda Starptautiska palīgvaloda Esperanto | |
| Kategorija (avoti): | Trīs indoeiropiešu valodu atzari: vārdu krājums no romāņu un ģermāņu valodām; fonoloģija no slāvu valodām | |
| Regulators: | Akademio de Esperanto | |
| Valodas kodi | ||
| ISO 639-1: | eo | |
| ISO 639-2: | epo | |
| ISO 639-3: | epo | |
| Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus. | ||
Esperanto (Esperanto) ir pasaulē visplašāk izmantotā mākslīgā valoda.[4] 1872. gadā ārsts Ludviks Zāmenhofs sāka veidot esperanto valodu. 1887. gadā viņš ar pseidonīmu Doktoro Esperanto (tulkojumā: "Doktors Cerētājs")[5] pirmo reizi publicēja valodas pamatus, kas bija apkopoti darbā Unua Libro (pirmā esperanto mācību grāmata). Zāmenhofa mērķis bija izveidot viegli saprotamu valodu kā universālu otro valodu, kas sekmētu mieru un saprašanos starp tautām. Teorētiski tās mērķis ir aizsargāt arī minoritāšu valodas, kuras būtu lemtas izzušanai spēcīgāku tautu valodu dēļ.
Esperanto plaši izplatīta ir Centrāleiropā, Austrumeiropā, Austrumāzijā, īpaši Ķīnā, dažos Dienvidamerikas reģionos un Dienvidrietumāzijā.[1]
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Esperanto 1870. gadu beigās un 1880. gadu sākumā izveidoja Dr. Ludviks Zāmenhofs. Pēc gadiem desmit, kurus Zāmenhofs pavadīja, tulkojot šajā valodā literatūru, kā arī rakstot tajā oriģinālu prozu un dzeju, pirmā esperanto gramatikas mācību grāmata ("Unua Libro") tika publicēta Varšavā 1887. gada jūlijā.
Gramatika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Esperanto valoda izstrādāta, balstoties uz lielāko Eiropas valodu leksiku un gramatiskajām normām.[6] Pavisam valodā ir 16 gramatikas likumu, kuriem nav izņēmumu.[7] Turklāt afiksu piestiprināšanas sistēma atvieglo esperanto mācīšanos: tā ļauj balstīties uz nedaudziem zināmiem vārdiem, lai radītu jaunus vārdus, kas saprotami visiem citiem, tāpēc nav nepieciešams mācīties tik daudz dažādu sakņu.
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 (angliski) Ethnologue report for language code:epo
- ↑ Lindstedt, Jouko. "Re: Kiom?" (posting). DENASK-L@helsinki.fi, 22 April 1996.
- ↑ http://www.ethnologue.com/18/language/epo/
- ↑ (angliski) Michael Byram. Routledge Encyclopedia of Language Teaching and Learning. Routledge, 2001. 464. lpp. ISBN 0-4153-3286-9.
- ↑ (latviski) «Mākslīgās valodas un esperanto». liis.lv. Skatīts: 2010-07-09.
- ↑ Lilija Jurģīte. Viena no mākslīgajām valodām Archived 2019. gada 29. maijā, Wayback Machine vietnē. (PDF)
- ↑ «Grammar in English». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 30. maijā. Skatīts: 2019. gada 29. maijā.
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Jaunvalks E. Esperanto: Starptautiskās valodas kurss — Rīga: Zvaigzne, 1985
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Esperanto.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Latvijas esperanto asociācija
- (latviski) Valodas apraksts
- (latviski) Esperanto kurss
- (krieviski) Борис Колкер. Учебник языка эсперанто. Основной курс
| Šis ar esperanto saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|