Pāriet uz saturu

Etiopijas pilsoņu karš

Vikipēdijas lapa
ETRDF nemiernieki Etiopijas galvaspilsētā Adisabebā pēc Derga režīma krišanas

Etiopijas pilsoņu karš bija ilgstošs bruņots konflikts Etiopijā, kas ilga no 1974. līdz 1991. gadam. Karš sākās pēc imperatora Hailes Selasijes I gāšanas un marksistiskās militārās huntas Derga nākšanas pie varas. Konfliktā pret centrālo valdību cīnījās vairākas bruņotas opozīcijas kustības, tostarp Tigrejas Tautas atbrīvošanas fronte, Eritrejas Tautas atbrīvošanas fronte un citas reģionālas un politiskas organizācijas.

Pilsoņu karš bija cieši saistīts ar Eritrejas neatkarības karu, etniskiem un reģionāliem konfliktiem, ekonomisko krīzi un aukstā kara ģeopolitisko sāncensību. Dažādos periodos Etiopijas valdību atbalstīja Padomju Savienība, Kuba un citas sociālistiskā bloka valstis, savukārt atsevišķas opozīcijas kustības saņēma palīdzību no ārvalstīm.

Karš beidzās 1991. gadā, kad opozīcijas spēki ieņēma Adisabebu, Derga režīms sabruka, bet tā vadītājs Mengistu Haile Mariams aizbēga no valsts.

Priekšvēsture

[labot | labot pirmkodu]

20. gadsimta otrajā pusē Etiopijā pieauga politiskā un sociālā spriedze. Imperatora Hailes Selasijes valdība tika kritizēta par autoritārismu, zemes īpašuma nevienlīdzību, nabadzību un nespēju efektīvi reaģēt uz ekonomiskajām problēmām un badu.

Īpaši nozīmīgs bija zemes jautājums. Liela daļa lauksaimniecības zemes piederēja aristokrātijai, baznīcai un lielajiem zemes īpašniekiem, savukārt daudzi zemnieki bija spiesti maksāt augstu nomas maksu.

Vienlaikus Eritrejā kopš 1961. gada turpinājās bruņota cīņa par neatkarību. Arī citos Etiopijas reģionos pastāvēja separātiskas un opozicionāras kustības.

1974. gadā ekonomiskā krīze, armijas nemieri, studentu protesti un sabiedrības neapmierinātība noveda pie politiskās sistēmas sabrukuma.

Derga nākšana pie varas

[labot | labot pirmkodu]

1974. gada septembrī militārpersonu grupa, kas kļuva pazīstama kā Dergs, gāza imperatoru Haili Selasiji. Formāli tika pasludināta monarhijas atcelšana un sākta radikāla valsts pārveidošana.

Derga režīms nacionalizēja zemi, bankas un lielus uzņēmumus, kā arī pasludināja kursu uz marksistiski ļeņinisku valsts modeli.

Pēc iekšējām varas cīņām par galveno režīma vadītāju kļuva Mengistu Haile Mariams.

Sarkanais terors

[labot | labot pirmkodu]

1977.—1978. gadā Derga režīms īstenoja plašas represijas, kas kļuva pazīstamas kā Etiopijas Sarkanais terors. Tās galvenokārt bija vērstas pret politiskajiem pretiniekiem, īpaši kreisi noskaņoto Etiopijas Tautas revolucionāro partiju.

Represiju laikā tika nogalināti un ieslodzīti tūkstošiem cilvēku. Daudzi upuri bija studenti, jaunieši un pilsētu inteliģences pārstāvji.

Vienlaikus arī dažas opozīcijas organizācijas izmantoja politisko vardarbību un atentātus pret Derga amatpersonām un atbalstītājiem.

Ogadenas karš

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Ogadenas karš

1977. gadā Somālija iebruka Etiopijas austrumos, cenšoties ieņemt Ogadenu, kur dzīvoja galvenokārt somālieši.

Sākotnēji Somālijas armija guva ievērojamus panākumus, taču Padomju Savienība mainīja savu reģionālo politiku un sāka plaši atbalstīt Etiopiju. Etiopijas armijai tika piegādāti ieroči, bet valstī ieradās arī tūkstošiem Kubas karavīru un padomju militārie padomnieki.

1978. gadā Etiopijas un Kubas spēki atguva lielāko daļu ieņemtās teritorijas, un Somālijas armija atkāpās.

Uzvara Ogadenas karā nostiprināja Derga režīmu, taču pilsoņu karš turpinājās.

Bruņotā opozīcija

[labot | labot pirmkodu]

Pret Derga valdību cīnījās vairākas politiskas un militāras organizācijas.

Ziemeļos nozīmīgāko pretestību veidoja Tigrejas Tautas atbrīvošanas fronte (TTAF), kas izveidojās 1975. gadā un sākotnēji koncentrējās uz Tigrejas reģiona politisko un militāro mobilizāciju.

Eritrejā galveno lomu ieguva Eritrejas Tautas atbrīvošanas fronte (ETAF), kas turpināja cīņu par pilnīgu Eritrejas neatkarību.

Citviet darbojās Oromo Atbrīvošanas fronte, Etiopijas Tautas revolucionārā partija un citas organizācijas.

1980. gadu beigās vairākas opozīcijas kustības apvienojās ap Etiopijas Tautas revolucionāri demokrātisko fronti (ETRDF), kuras galvenais spēks bija Tigrejas Tautas atbrīvošanas fronte.

Bads un ekonomiskā krīze

[labot | labot pirmkodu]

1980. gados Etiopiju skāra smags bads, īpaši 1983.—1985. gadā. Katastrofu izraisīja sausums, lauksaimniecības problēmas, kara darbība, iedzīvotāju pārvietošana un valdības ekonomiskā politika.

Bada laikā mira simtiem tūkstošu cilvēku, bet miljoniem bija nepieciešama starptautiskā palīdzība.

Derga valdība īstenoja arī piespiedu iedzīvotāju pārvietošanas un ciemu kolektivizācijas programmas. To oficiālais mērķis bija uzlabot pārtikas apgādi un lauksaimniecības organizāciju, taču praksē tās izraisīja ievērojamu sociālu satricinājumu.

Kara beigas

[labot | labot pirmkodu]

1980. gadu beigās Derga pozīcijas strauji vājinājās. Padomju Savienība Mihaila Gorbačova vadībā sāka samazināt militāro palīdzību Etiopijai, savukārt opozīcijas spēki guva arvien lielākus panākumus.

1989. gadā Tigrejas Tautas atbrīvošanas fronte un tās sabiedrotie izveidoja Etiopijas Tautas revolucionāri demokrātisko fronti.

1990.—1991. gadā opozīcijas spēki ieņēma lielu daļu valsts teritorijas. Vienlaikus Eritrejas Tautas atbrīvošanas fronte sakāva valdības spēkus Eritrejā.

1991. gada maijā Mengistu Haile Mariams aizbēga uz Zimbabvi. 28. maijā ETRDF spēki ieņēma Adisabebu, un Derga režīms beidza pastāvēt.

Pēc Derga krišanas Etiopijā tika izveidota pārejas valdība, kurā dominēja Etiopijas Tautas revolucionāri demokrātiskā fronte.

1993. gadā pēc referenduma Eritreja oficiāli kļuva neatkarīga no Etiopijas.

Jaunā Etiopijas politiskā sistēma tika organizēta pēc etniskā federālisma principa, piešķirot dažādiem reģioniem plašu autonomiju.

Tomēr pilsoņu kara beigas nenozīmēja pilnīgu politiskās vardarbības izzušanu. Turpmākajās desmitgadēs Etiopijā saglabājās etniskas, politiskas un teritoriālas pretrunas.

Ārvalstu iesaiste

[labot | labot pirmkodu]

Etiopijas pilsoņu karš bija cieši saistīts ar aukstā kara ģeopolitiku.

Sākotnēji Hailes Selasijes valdība bija ciešs ASV sabiedrotais, taču pēc Derga nākšanas pie varas attiecības ar Vašingtonu pasliktinājās.

No 1977. gada Padomju Savienība kļuva par galveno Etiopijas militāro atbalstītāju, piegādājot ieročus un militāro tehniku. Kuba nosūtīja uz Etiopiju vairākus tūkstošus karavīru, īpaši Ogadenas kara laikā.

Atsevišķas opozīcijas kustības saņēma atbalstu no kaimiņvalstīm, tostarp Sudānas un Somālijas.

Zaudējumi

[labot | labot pirmkodu]

Precīzs Etiopijas pilsoņu kara upuru skaits nav zināms. Dažādos avotos tiek minēti simtiem tūkstošu bojāgājušo gan tiešu kauju, gan represiju, bada un ar karu saistīto slimību dēļ.

Īpaši lielus cilvēku zaudējumus izraisīja 1980. gadu bads un militārās operācijas Eritrejā un Tigrejā.

Miljoniem cilvēku kara laikā tika pārvietoti valsts iekšienē vai kļuva par bēgļiem kaimiņvalstīs.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]