Fašisma gāšana Itālijā

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Fašisma gāšana Itālijā saistās ar notikumiem Itālijas karalistē 1943. gada jūlijā, kad no amatiem gāza fašistiskās Itālijas diktatoru Benito Musolīni.

Situācija valstī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1941. gadā Itālija zaudēja savu impēriju Austrumāfrikā — Eritreju, Etiopijas impēriju un Somāliju. 1942. gada novembrī nāca smagas sakāves Lībijā un Rietumu sabiedroto desanta izsēšanās Ziemeļāfrikā. Karš kļuva aizvien nepopulārāks tautā, bet valdošās elites pārstāvji sāka meklēt ceļus, kā to izbeigt, un izvairīties no Itālijas pilnīgas sakāves un okupācijas. Smagās neveiksmes ietekmēja Musolīni veselību, liekot viņam vairāk laika pavadīt mājās, mazāk laika veltot valsts vadīšanai. Karalis Viktors Emanuels III bija pasīvs, cerot, ka Musolīni radīs izeju no krīzes.

1943. gada 6. februārī, cerot atjaunot iedzīvotāju uzticību, Musolīni veica plašas izmaiņas valdībā, nomainot gandrīz visus ministrus. Aprīlī viņš arī iecēla jaunu Nacionālās fašistu partijas vadītāju.

1943. gada maijā Tunisijā kapitulēja itāļu un vācu armijas. Ņemot vērā iespējamos Sabiedroto desantus Itālijā un Balkānos, Vācija izstrādāja plānus šo teritoriju okupācijai.

Musolīni gāšanas plānošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maija beigās sākās slepenas karaļa konsultācijas ar liberālās ēras (pirms 1922. gada) politiķiem. Jūnijā karalia tikā ar vienu no ietekmīgākajiem fašistu vadoņiem Dino Grandi, kam bija savs plāns Musolīni gāšanai. Grandi ierosināja atcelt Musolīni, izveidot valdību bez fašistiem, lauzt savienību ar Vāciju un pāriet Sabiedroto pusē. Neizlēmīgais karalis uzstāja, ka viņu ierobežo konstitūcija, kas prasīja parlamenta vai Lielās Fašisma Padomes balsojumu par Musolīni atcelšanu no valdības vadītāja amata. 19. jūnijā notika valdības sēde, kurā viens no ietekmīgākajiem rūpniekiem, komunikāciju ministrs Vitorio Čini pieprasīja kara beigas un atkāpās no amata. 10. jūlijā Sabiedroto desants izsēdās Sicīlijā, itāļu un vācu sākotnējā pretestība tika pārvarēta. 16. jūlijā Musolīni atļāva slepenu sarunu uzsākšanu ar Sabiedrotajiem. Sicīlijas neveiksmīgā aizsardzība šokēja arī vadošos fašistus, kuru vidū sāka rasties dažādi plāni par režīma un kara tālāko gaitu. Daži bija gatavi atcelt Musolīni, citi vēlējās ciešāku sadarbību ar Vāciju. Pēc tikšanās ar partijas vadoņiem, Musolīni piekrita sasaukt Fašisma Lielo Padomi jūlija beigās.

15. jūlijā karalis tikās ar pensionēto maršalu Bodolio, informējot, ka viņš būs nākamais valdības vadītājs, taču uzstājot, ka vismaz sākumā karš ir jāturpina.

Satraukts par militāro situāciju Itālijā, Hitlers 19. jūlijā ieradās uz tikšanos ar Musolīni. Pirms tikšanās, Itālijas ģenerālštāba komandieris Ambrozio informēja Musolīni, ka Itālijai no kara būtu jāizstājas nākamo 15 dienu laikā. Tikšanās laikā Hitlers ierosināja, ka vācu armija varētu uzņemties Itālijas aizsardzību, un tika saņemtas ziņas par plašu Sabiedroto aviācijas uzlidojumu Romai. Musolīni pārtrauca tikšanos, kurā nepieņēma nekādus konkrētus lēmumus.

20. jūlijā Romā ieradās Dino Grandi. Viņš bija sagatavojis deklarācijas projektu, kurā, ņemot vērā smago situāciju valstī, aicināja visu militāro un politisko varu nodot karalim. Grandi dokuments atklāti neaicināja gāzt Musolīni un fašismu, taču varas nodošanas karalim netieši to arī nozīmētu. 21. jūlijā Musolīni pavēlēja informēt partijas vadoņus par Fašisma Lielās Padomes sasaukšanu.

Musolīni bija informēts par Grandi deklarācijas tekstu, un 22. jūlijā tikās ar Grandi. Iespējams, ka tikšanās laikā Grandi aicināja Musolīni pašu labprātīgi atkāpties no amata. Musolīni joprojām jutās pašpārliecināts, jo 22. jūlija rītā bija ticies ar karali. Lai arī sarunas teksts nav tieši zināms, šķiet, ka Musolīni esot teicis karalim, ka izvedīs Itāliju no kara līdz 15. septembrim. Pārliecināts par karaļa turpmāku atbalstu, Musolīni neuztraucās par Grandi plānu. Tikmēr karalis esot bijis neapmierināts ar Musolīni nevēlēšanos saprast, ka ir pienācis laiks atkāpties. Tikmēr Grandi turpināja tikties ar fašistu vadoņiem, cirkulējot dažādas deklarācijas projekta versijas. Vadoņu vidū bija dažādi viedokļi, taču gandrīz visi bija gatavi atbalstīt izmaiņas režīmā.

Fašisma Lielās Padomes tikšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fašisma Lielās Padomes balsojuma protokols

Padomes 28 locekļi uz tikšanos sanāca 24. jūlija 17.00. Sapulces gaita netika pierakstīta. Grandi, kurš domāja, ka varētu tikt apcietināts, ieradās ar divām granātām kabatās. Musolīni, kurš bija pārliecināts, ka Padomes lielākā daļa nav noskaņota pret viņu, sāka ar uzrunu, kurā paziņoja, ka ir gatavs turpināt karu, un uzdeva jautājumu — karš vai miers? Viņš bija gatavs piekāpties, atdodot militāro varu karalim. Nākamās stundas Padomes locekļi uzstājās ar runām, aizstāvot dažādus rīcības variantus. 23.30 Musolīni paziņoja, ka vēlas slēgt sapulci, lai turpinātu to nākamajā dienā. Grandi reaģēja, pielecot kājās un paziņojot, ka sapulci nevar beigt bez balsojuma par viņa piedāvāto deklarāciju. Pēc nelielas kafijas pauzes sapulce turpinājās. Grandi turpināja pārliecināt par savu viedokli, kamēr Musolīni uzsvēra, ka tas nozīmēs fašisma beigas. Pēc tam partijas vadītājs visus pārsteidza, piedāvājot savu deklarācijas tekstu, kurā paredzēja ciešāku varas koncentrāciju Musolīni un fašistu partijas rokās. Musolīni to kritizēja, un arī pārējiem vadoņiem tas nebija pieņemams. Sākās diskusijas par dažādajiem tekstiem, nevienai no pusēm nevēloties piekāpties. 2. naktī Musolīni pavēlēja izbeigt diskusijas, un veikt balsošanu. Grandi dokuments ieguva 19 balsis, 8 balsojot pret.

Musolīni arests[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Naktī pēc sapulces beigām turpinājās sarunas, Grandi tikās ar karaļa pārstāvi, nododot viņam Padomes lēmumu. 25. jūlija 7.00 ar to iepazīstināja karali. 9.00 karalis informēja Badoljo, ka viņam būs jākļūst par valdības vadītāju 29. jūlijā. Šo plānu izjauca Musolīni piesakoties vizītē pie karaļa, lai informētu viņu par notikušo. Karalis ātri pieņēma lēmumu par Musolīni arestu, un piekrita tikties 17.00.

Pa dienu Musolīni tikās ar Japānas vēstnieku, kurš trīs nedēļas bija gaidījis uz pieklājības tikšanos. Musolīni pārsteidza vēstnieku, sakot, ka Japānas premjerministram būtu jāsazinās ar Hitleru, un jāpārliecina viņš par kara beigām ar Staļinu.

Ieradies pie karaļa, Musolīni mēģināja to pārliecināt, ka Padomes balsojumam nav nekādas nozīmes. Karalis viņu pārtrauca, sakot, ka valsts tā vairs nevar turpināt, un ka jaunais valdības vadītājs būs Badoljo. Uzreiz pēc iziešanas no telpas, Musolīni tika pārliecināts doties prom ātrās palīdzības mašīnā, policijas apsardzībā, un nogādāts armijas, vēlāk karabinieru kazarmās. Turpmākajās dienās un nedēļās viņu vairākas reizes pārvietoja uz dažādām rezidencēm, līdz 12. septembrī viņu atbrīvoju Oto Skorceni vadītas vācu specvienības reidā un nogādāja Vācijā.

Fašisma gāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau uzreiz pēc Musolīni aizturēšanas sākās vadošo fašistu aresti. Partijas vadītāju aizturēja, bet atbrīvoja pēc solījuma atbalstīt jauno valdību. Melnkreklu vienību vadītājs pēc diskusijas izlēma nepretoties un pakļauties karaļa pavēlēm.

22.45 radio iedzīvotājiem paziņoja, ka Musolīni ir iesniedzis atlūgumu, Badoljo ir jaunais valdības vadītājs un karš turpināsies. Uzreiz pēc šī paziņojuma sākās stihiskas pilsoņu demonstrācijas, fašisma simbolu demolēšana un propagandas plakātu noplēšana. Nenotika nekāda asinsizliešana, fašisms sabruka bez pretošanās.

26. jūlijā jaunā valdība izsludināja aplenkuma stāvokli un komandantstundu. 27. jūlija valdības sēdē pieņēma lēmumus likvidēt fašistu partiju, Lielo Padomi, fašistu kameru parlamentu un citas režīma organizācijas. Lai arī politiskās partijas joprojām bija aizliegtas, to pārstāvji slepeni sāka tikties un atjaunot darbību.

Ņemot vērā Bodoljo valdības ierobežojumus presei, Dino Grandi tikās ar Šveices un Spānijas vēstniekiem, lai izstāstītu viņiem notikušā detaļas. Jau nākamajā dienā viņa stāstīto publicēja Šveices laikraksti.

Sekojošie notikumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 25. jūlija vakarā vācu karaspēka papildvienības sāka ierasties Itālijā bez atļaujas pieprasīšanas. No 26. jūlija līdz 8. augustam valstī ieradās vismaz astoņas vāciešu divīzijas.

Bodoljo valdība zaudēja laiku, neveicot nekādu pretdarbību vāciešiem, kā arī nesākot sarunas ar Sabiedrotajiem, kas pēc pāris dienu pauzes atsāka aviācijas bombardēšanu. Tikai 8. septembrī Bodoljo valdība noslēdza pamieru ar Sabiedrotajiem. Taču šajā laikā Vācija bija gatava Itālijas okupācijai, itāļu armija jau bija sabrukusi, Musolīni tika atjaunots amatā kā Itālijas Sociālās Republikas vadonis. Līdz 1945. gada maijam Itāliju plosīja karadarbība un pilsoņu karš.