Fatva (arābu: فتوى, fatwā) ir kvalificēta islāma tiesību zinātāja jeb muftija sniegts juridiski reliģisks atzinums par islāma tiesību jeb šariata piemērošanu konkrētā jautājumā. Tā parasti tiek izdota, atbildot uz personas, institūcijas vai kopienas uzdotu jautājumu, un var attiekties uz visdažādākajiem reliģiskās, privātās, ģimenes, saimnieciskās, sabiedriskās vai valsts dzīves aspektiem. Klasiskajā islāma jurisprudencē fatva pati par sevi nav tiesas spriedums un parasti nav juridiski saistoša. Tā atšķiras no tiesneša jeb kadija pieņemta sprieduma, kas tiek pieņemts konkrētā tiesiskā strīdā un var būt izpildāms ar valsts varas palīdzību. Fatva drīzāk ir autoritatīvs tiesību zinātāja skaidrojums vai viedoklis, kuru lūdz, lai noskaidrotu islāma tiesību normu piemērošanu noteiktā situācijā. Tomēr dažās mūsdienu valstīs vai jurisdikcijās oficiālu reliģisko institūciju vai augstāko reliģisko amatpersonu izdotām fatvām var būt likumā noteikts statuss vai praktiska ietekme uz tiesību piemērošanu.
Plašsaziņas līdzekļos izplatītais priekšstats par fatvu kā “nāves spriedumu” ir maldinošs un atspoguļo tikai atsevišķus plaši publicētus gadījumus. Patiesībā fatvas var attiekties uz ļoti plašu jautājumu loku, piemēram, lūgšanu, gavēni, ģimenes tiesībām, mantojumu, finanšu darījumiem, uztura normām, medicīnas ētiku, izglītību, uzņēmējdarbību un sabiedrisku rīcību. Tādēļ fatva islāma tiesību tradīcijā vispirms ir skaidrojošs un konsultatīvs tiesiski reliģisks atzinums, nevis sods vai spriedums.
