Pāriet uz saturu

Fermā teorēma par stacionārajiem punktiem

Vikipēdijas lapa

Fermā teorēma ir teorēma matemātiskajā analīzē, kas apgalvo, ka atvasināmas funkcijas lokālajos ekstrēmos tās atvasinājums ir vienāds ar 0. Tā nosaukta par godu franču matemātiķim Pjēram Fermā.

Precīzāka matemātiska definīcija ir šāda — aplūkosim funkciju , kas ir definēta vaļējā intervālā un pieņem reālas vērtības, un pieņemsim, ka ir intervāla iekšējs punkts, kā arī šajā punktā funkcija pieņem savu lielāko vai mazāko vērtību intervālā . Ja funkcijai eksistē atvasinājums punktā , tad .[1]

Izmantojot Fermā teorēmu, ir iespējams atrast potenciālos funkcijas ekstrēmus, veicot atvasināšanu — funkcijas ekstrēmos tās atvasinājums ir vienāds ar 0, tas neeksistē, vai arī tas ir aplūkotā intervāla robežpunkts. Jāņem vērā, ka Fermā teorēma dod tikai nepieciešamo, bet ne pietiekamo nosacījumu ekstrēmu esamībai — izliekuma punktos funkcijas atvasinājums pieņem vērtību 0, tomēr šie punkti nav ne maksimumi, ne minimumi.

Pieņemsim, ka ir lokāls maksimums (pierādījums lokāla minimuma gadījumā ir analoģisks). Tādā gadījumā eksistē punkta apkārtne, kurā visiem šajā apkārtnē. Ja , tad ir nepozitīvs visiem šajā apkārtnē. Tas nozīmē, ka Līdzīgi, ja , tad ir nenegatīvs un Tā kā ir atvasināma funkcija, aplūkotajām robežām ir jābūt vienādām ar . Tas ir iespējams tikai tad, kad abas robežas ir vienādas ar 0, līdz ar to .[2]

  1. I. N. Bronshtein, K. A. Semendyayev. A Guide Book to Mathematics. Springer, 1972. ISBN 978-1-4684-6290-6. doi:10.1007/978-1-4684-6288-3.
  2. Claudio Canuto, Anita Tabacco. Mathematical Analysis I (2nd izd.). Springer, 2015. ISBN 978-3-319-12771-2. doi:10.1007/978-3-319-12772-9.