Filipīnas

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Filipīnu Republika
Republika ng Pilipinas
Republic of the Philippines
Filipīnu karogs Filipīnu ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaLupang Hinirang
Location of Philippines
GalvaspilsētaManila
14°35′N 121°0′E / 14.583°N 121.000°E / 14.583; 121.000
Lielākā pilsēta Kesonsitija
Valsts valodas filipīniešu valoda
angļu valoda
Valdība Unitāra prezidentāla konstitucionāla republika
 -  Prezidents Bongbongs Markoss
 -  Viceprezidents Sāra Duterte
Neatkarība no Spānijas
no Amerikas Savienotajām Valstīm 
 -  Dibināta 1565. gada 27. aprīlī 
 -  Deklarēta 1898. gada 12. jūnijā 
 -  Pašpārvalde 1934. gada 24. martā 
 -  Atzīta 1946. gada 4. jūlijā 
Platība
 -  Kopā 299,764 km² (72.)
 -  Ūdens (%) 0,61
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2021. gadā 109,991,095 (13.)
 -  Blīvums 336/km² (47.)
IKP (PPP) 2021. gada aprēķins
 -  Kopā $1.0 triljons 
 -  Uz iedzīvotāju $9081 
IKP (nominālais) 2021. gada aprēķins
 -  Kopā $402.638 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju $3 646 
Džini koef. (2018) 42,4 (vidējs) (44.)
TAI (2019)  (0,718 vidējs) (118.)
Valūta Filipīnu peso (PHP)
Laika josla PST (UTC+8)
Interneta domēns .ph
ISO 3166-1 kods 608 / PHL / PH
Tālsarunu kods +63

Filipīnu Republika (Repúbliká ng̃ Pilipinas) ir salu valsts Āzijas austrumos, Klusajā okeānā, starp Indonēziju un Taivānu. No Taivānas Filipīnas atdala Lusonas šaurums, bet rietumos pāri Dienvidķīnas jūrai ir Vjetnama. Arhipelāgs sastāv no vairāk kā 7640 salām[1], kas kopā aizņem gandrīz 300 000 km2 lielu teritoriju. Ar vairāk kā 107 miljoniem iedzīvotāju Filipīnas ir septītā visvairāk apdzīvotā valsts Āzijā un trīspadsmitā visvairāk apdzīvotā valsts pasaulē. Filipīnu galvaspilsēta ir Manila. Valsts neatkarību ieguva 1946. gadā no Amerikas Savienotajām valstīm.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmskoloniālais periods (pirms 1565)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filipīnu vēsture iespējams ir sākusies pirms vismaz 30 000 gadiem, kad pa sauszemes tiltiem Filipīnās ieradās pirmie cilvēki.[2] Pirmā oficiāli reģistrētā eiropiešu ierašanās Filipīnās ir fiksēta 1521. gada 16. martā, kad Homonhonas salā, Samaras salas dienvidaustrumos, piestāja Fernāns Magelāns.[3]

Koloniālais periods (1565 - 1946)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spāņu kolonizācija sākās 1565. gadā, kad Miguela Lopesa de Legazpi (Miguel López de Legazpi) ekspedīcija ieradās un ierīkoja pastāvīgu apmetni Sebu salā.[4] 1571. gadā Manilas līcī, Lusonas salā, spāņi dibināja vēl vairākas apmetnes.[5] Tieši Manilā spāņi dibināja jaunu pilsētu, kura bija centrs spāņu kundzībai nākamos trīs gadsimtus.[6] Pēc spāņu-amerikāņu kara 1898. gadā Spānija Filipīnas atdeva Amerikas Savienotajām Valstīm. Amerikāņi ieviesa progresīvo koloniālo pārvaldi un 1935. gadā atzina Filipīnu pašnoteikšanos. Otrā pasaules kara laikā līdz Japānas kapitulācijai 1945. gadā salās bija japāņu okupācijas vara[7].

Ferdinands Markoss ar sievu vizītē ASV pie prezidenta Lindona Džonsona 1966. gadā.

Pēckoloniālais periods (1946 - pašlaik)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1946. gadā Filipīnas kļuva par neatkarīgu republiku. Kopš tā laika valsts politisko vēsturi raksturo konflikti un korupcija. Filipīnas vairākkārt ir atteikušās no prezidentālās demokrātijas sistēmas - pirmoreiz to izdarīja komunistu valdība, bet pēc tam (1965. gadā) - Ferdinands Markoss; viņa diktatoriskais režīms pastāvēja 21 gadu. Markosa valdīšanas laikā katastrofāli apsīka ekonomiskā izaugsme, un tas kopā ar šausminošiem cilvēktiesību pārkāpumiem radīja ilgstošu politisku nestabilitāti. Pēc atgriešanās no trimdas 1983. gadā tika noslepkavots opozīcijas līderis Benino Akino. Tas palielināja neapmierinātību ar Markosa režīmu, un pēc trim gadiem ASV spiediena rezultātā valstī notika prezidenta vēlēšanas. Akino atraitne Korasona vadīja Apvienotās nacionāli demokrātiskās organizācijas (UNIDO) opozīciju un kļuva par prezidenti. Tika atjaunotas demokrātiskās institūcijas un pilsoniskās brīvības, bet jau pēc pirmā termiņa viņas valdību nomainīja komunistu vadītā administrācija, kas bija pie varas no 1992. līdz 1998. gadam. 1998. gada prezidenta vēlēšanās uzvarēja bijušais viceprezidents Žozefs Ehersito Estrada, bet pēc trim gadiem viņš tika apsūdzēts korupcijā un atstādināts un varu pārņēma viceprezidents Glorija Makapagala-Aroijo[7]. 1992. gadā ASV slēdza savu pēdējo kara bāzi Filipīnās. 1996. gadā starp valdību un Mindanao salas islāma separātistiem tika parakstīts miera līgums, tā izbeidzot 25 gadus ilgušo partizānu karu[8]

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filipīnu topogrāfiskā karte

Filipīnas atrodas Klusā okeāna rietumu daļā, un to veido apmēram 7640 salas[1], no kurām tikai neliela daļa ir apdzīvotas. No Taivānas ziemeļos uz Borneo dienvidos salas stiepjas gandrīz 1850 km garumā[9]. Lusona ziemeļos un Mindanao dienvidos ir lielākās no salām un aizņem divas trešdaļas valsts kopējās teritorijas. Nākamajām deviņām salām platība pārsniedz 2500 km2. Tikai divām piektdaļām salu ir nosaukumi, un tikai 350 salas ir lielākas par 1,6 km2. Tās ir vulkāniskas izcelsmes un ir daļēji applūdušu kalnu grēdu virsotnes. Salu virsma ir nelīdzena, un augstākā virsotne ir Apo kalns, kas paceļas 2954 m augstumā un atrodas Mindanao salā[10].

Aptuveni 45% valsts teritorijas aizņem lauksaimniecības zemes, trešdaļu teritorijas klāj meži, lai gan notiek nelegāla un plaša mežizstrāde, un koki tiek izcirsti un dedzināti, lai iegūtu zemi kultūraugu stādījumiem. Vairumā salu dominē mitrs tropu mežs, bet arhipelāga rietumos, kur nokrišņu ir mazāk (1000 mm gadā), — savannas[11]. Salās konstatētas vairāk nekā 10 000 koku, krūmu un paparžu sugas. Visbiežāk mežos aug dažādas palmas un bambusi. Filipīnās mīt vairāk nekā 700 putnu sugu, kā arī daudzas abinieku un rāpuļu sugas[10] Salās endēmiska ir Filipīnu gimnūra, 2 tupaju sugas, Filipīnu tarsijs, kuplastvāveru un ciršļžurku ģintis, 4 pundurvāveru sugas, Filipīnu pundurbifelis, Filipīnu briedis, Filipīnu lorikuls, kā arī Filipīnu kakadu un 1 lori ģints (Bolbopsittacus)[11].

Kā daļa no Klusā okeāna ugunsloka Filipīnas atrodas virs vienas no ģeoloģiski aktīvākajām Zemes garozas vietām, kā dēļ šeit regulāri notiek zemestrīces. Pēdējā lielā zemestrīce 1990. gadā satricināja Lusonas salas ziemeļdaļu. Tā atņēma dzīvību 1600 cilvēkiem un vairāk nekā 100 000 atstāja bez pajumtes. Salās ir 20 aktīvi vulkāni, tostarp Pinatubo vulkāns, kura izvirdums 1991. gadā bija otrais spēcīgākais vulkāna izvirdums 20. gadsimtā[12]. Filipīnas piemeklē arī plūdi un zemes nogruvumi. Salas atrodas taifūnu joslā, un no jūnija līdz oktobrim ir vidēji 15-20 taifūni[13]. 2002. gadā ANO Civilo un humanitāro lietu birojs publiskoja statistikas datus, kas liecina par to, ka Filipīnas ir dabas katastrofām visvairāk pakļautā valsts pasaulē[10].

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filipīnās valda tropu un subtropu klimats, un visu gadu ir karsts un mitrs. Gada vidējā gaisa temperatūra ir +27 °C un vidējais nokrišņu daudzums - 2030 mm gadā. Tomēr gaisa temperatūra un nokrišņu daudzums stipri atšķiras no vietas ģeogrāfiskā novietojuma un augstuma virs jūras līmeņa[10].

Valsts pārvalde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filipīnu valsts pārvalde teorētiski ir ļoti līdzīga Amerikas Savienoto Valstu sistēmai. Tai ir trīs atzari - izpildvara, likumdošanas vara un tiesu vara, kā ari politiskās atturēšanas un pretspara sistēma. Likumdošanas vara pieder divpalātu parlamentam. Senātā ir 24 vietas un senatorus vispārējās un tiešās vēlēšanās ievēl uz sešiem gadiem ar divu termiņu ierobežojumu. Pārstāvju palātā ir 253 deputāti[14], kas vispārējās un tiešās vēlēšanās tiek ievēlēti uz trim gadiem. Izpildvara pieder prezidentam, viceprezidentam un Kabinetam. Prezidents un viceprezidents tiek ievēlēts vispārējās un tiešās vēlēšanās uz vienu sešu gadu termiņu. Prezidents ir valsts un valdības galva. Kabinetu ieceļ prezidents ar Norīkojumu komisijas piekrišanu. Tas pārrauga valsts pārvaldes darbu. Visaugstākā tiesu vara ir Augstākās tiesas rokās. Tajā ir 15 tiesnešu, kas ieņem amatu līdz 70 gadu vecumam un ko ieceļ prezidents pēc Filipīnu Tiesu un advokatūras padomes ieteikuma. Tomēr Filipīnu tiesu joma ilgajos diktatūras gados bijusi skandālu centrā vai periodiski pat atlaista. To joprojām uzskata par dziļi korumpētu, un tajā saglabājies spēcīgs politiskais favorītisms[7].

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filipīnas ir 13. apdzīvotākā valsts pasaulē ar 107 190 081 cilvēku. 8% filipīniešu dzīvo ārzemēs, tur strādādami un sūtot atpakaļ naudu[15]. Filipīnās dzīvo vairāk nekā 100 etnisko grupu pārstāvji, kas runā dažādās valodās un dialektos. Lielākās etniskās grupas ir visaji (41%), tagali (21%), moro (7%) un ķīnieši (1,5%). Kaut gan oficiālā valoda ir filipīniešu, komerciālā un valdības saziņā plaši lieto angļu valodu. Vairāk nekā 80% iedzīvotāju ir katoļi, savukārt aptuveni 15% musulmaņu dzīvo Mindanao salā[10].

Lečons

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Virtuve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filipīnu virtuve ir spāņu, malajiešu un ķīniešu virtuves sajaukums, kurā nozīmīga loma ir rīsiem, augļiem un jūras produktiem. Tipiski filipīniešu ēdieni ir siniganga (buljons ar moluskiem, krevetēm un augļiem), tinola (cālīši), pankitmolo (cūkgaļas, vistas un sēņu sacepums ar vistas vai gaļas buljonu), rijetafel (cepta vista ar vārītiem dārzeņiem un karri mērci) un adobo (etiķī marinēti cūkgaļas gabaliņi ar ķiplokiem, garšvielām, rīsiem). Iecienīts svētku ēdiens – lečons (piena sivēns, pildīts ar tamarindas lapām, cepts oglēs). Lieto arī liellopu (vēršu) gaļu karabao. Populāri ir mango, tomāti, cepti kabači, kokosrieksti. Visu ēdienu pagatavošanai izmanto asos piparus, un cepšanai galvenokārt izmanto palmu eļļu[15].

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «Know before you go: the Philippines». Travel (en-US). Skatīts: 2022-08-31.
  2. Dolan, Ronald E., ed. (1991-3), "Early History", Philippines: A Country Study, Washington: GPO for the Library of Congress, ISBN 0-8444-0748-8
  3. Gaspar, Roger Gerard B. «Sacred Homes of the Ekklesia: The Colonial Churches of the Philippines». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-01-17. Skatīts: 2008-02-05.
  4. «Cebu». bartleby.com, citējot "The Columbia Encyclopedia, Sixth Edition". 2001-07. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-01-11. Skatīts: 2008-02-05.
  5. «The Columbia Encyclopedia, The Philippines» (6th izd.). Columbia University Press. 2007. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 28. jūlijā. Skatīts: 2009. gada 14. maijā.
  6. «Philippines - Intro». CIA World Factbook. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-01-11. Skatīts: 2008-02-05.
  7. 7,0 7,1 7,2 The book of rule : how the world is governed (1st American ed izd.). London : DK. 2004. ISBN 0-7894-9354-3. OCLC 52601448.
  8. Valērijs Roldugins. Pasaules valstu ekonomikas vārdnīca. Rīgā : Jumava, 2006. ISBN 9984-38-145-5. OCLC 191044745.
  9. «Informācija par valsti « Filipīnas | Tūrisma firma "Ar-Tur"». www.ar-tur.lv. Skatīts: 2022-08-31.
  10. 10,0 10,1 10,2 10,3 10,4 Clive Gifford. Pasaules ģeogrāfijas enciklopēdija. [Rīga] : Zvaigzne ABC, [©2005]. ISBN 9984-36-878-5. OCLC 847262173.
  11. 11,0 11,1 N. Sloka. Zooģeogrāfija. Rīga : Zvaigzne, 1979.
  12. «The Cataclysmic 1991 Eruption of Mount Pinatubo, Philippines, Fact Sheet 113-97». web.archive.org. 2013-08-25. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-08-25. Skatīts: 2022-08-31.
  13. «Wayback Machine». web.archive.org. 2015-02-14. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-02-14. Skatīts: 2022-08-31.
  14. «House of Representatives House Members». www.congress.gov.ph (en-US). Skatīts: 2022-08-31.
  15. 15,0 15,1 «Filipīnas». www.antario.lv. Skatīts: 2022-08-31.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]