Filipīnu operācija (1944—1945)
| Filipīnu operācija (1944—1945) | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Klusā okeāna kara | |||||||||
 Ģenerālis Makarturs starp amerikāņu karavīriem Leites salā. | |||||||||
| |||||||||
| Karotāji | |||||||||
| Komandieri un līderi | |||||||||
|
.svg){kind=small} Beniņo Ramoss | ||||||||
| Spēks | |||||||||
 1 250 000 30 000+ partizāni[1].svg){kind=small} 300[2] |
 529 802[3] ~6000 karavīri[4][5] | ||||||||
| Zaudējumi | |||||||||
|
Kopā: 72 000+ Amerikāņi
Militārpersonas:
Sadalījums pa militāro spēku veidiem:
Ieroči un tehnika:
33+ kuģi nogrimuši
Nav zināms[13]
|
Kopā: 430 000 Japāņi
Militārpersonas: Ieroči un tehnika: 93+ kuģi nogremdēti1300 lidmašīnas | ||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Filipīnu operācija (1944. gada 20. oktobris — 1945. gada 15. augusts) bija stratēģiska militāra operācija, ko Otrā pasaules kara laikā veica Amerikas Savienoto Valstu, Austrālijas, Filipīnu un Meksikas bruņotie spēki pret Japānas spēkiem ar mērķi atbrīvot Filipīnas.
1942. gada pirmajā pusē Japānas Impērijas armija ieņēma visas Filipīnas. Divus gadus vēlāk, 1944. gada 20. oktobrī, ar desanta izsēšanos Leites salā Filipīnu austrumos sākās Filipīnu atbrīvošana no Japānas spēkiem. Lai gan Manila tika atbrīvota pēc intensīvām ielu kaujām 1945. gada sākumā, kaujas citviet Filipīnās turpinājās līdz pat kara beigām. Amerikas Savienoto Valstu un Filipīnu Sadraudzības militārie spēki ar Austrālijas un Meksikas 201. iznīcinātāju eskadriļas jūras un gaisa atbalstu joprojām turpināja Filipīnu atbrīvošanu, kad 1945. gada 15. augustā Tokija pavēlēja Japānas spēkiem Filipīnās padoties pēc atombumbu nomešanas Japānas kontinentālajā daļā un Padomju Savienības iebrukuma Mandžūrijā.
Operācija tika veikta trīs posmos. Pirmajā posmā amerikāņu karaspēks ieņēma Leites salu. Lai nodrošinātu desantu Leitē, 1944. gada oktobra pirmajā pusē amerikāņu flotes aviācija veica virkni spēcīgu triecienu Japānas lidlaukiem Taivānā, Filipīnās un citās salās. Operāciju Leites salā veica ASV 6. armija (14 divīzijas, aptuveni 240 tūkstoši cilvēku) un Tālo Austrumu zonas gaisa spēki (2500 lidmašīnas). ASV 7. flote (kuru komandēja admirālis Kinkeids) nodarbojās ar desanta atbalsta sniegšanu. Tālās darbības segumu nodrošināja ASV 3. flote admirāļa Halsija vadībā. Kopumā 7. un 3. flotē bija 35 lidmašīnu bāzeskuģi, 12 kaujas kuģi, 25 kreiseri, 144 iznīcinātāji un 29 zemūdenes. Viņiem pretī stājās 14. Japānas Impērijas armija, kas sastāvēja no 8 kājnieku divīzijām, 1 tanku divīzijas un 4 brigādēm, līdz 180 tūkstošiem cilvēku, kurus atbalstīja 980 1. un 4. gaisa armijas lidmašīnas.
Operācijas priekšvakarā, 17. oktobrī, amerikāņi izsēdināja karaspēku uz mazām salām netālu no Leites līča. Trīs dienas mīnu kuģi attīrīja ejas uz izsēšanās zonām, un bāzes kuģu lidmašīnas uzbruka piekrastes mērķiem. Operācija oficiāli sākās ar izsēšanos Leites līcī 1944. gada 20. oktobrī un ilga līdz 1944. gada 31. decembrim. Japānas flote mēģināja uzbrukt sabiedroto desantam. No 24. līdz 26. oktobrim notika virkne kauju un sadursmju starp pretinieku flotēm, kas vēsturē iegāja ar kopējo nosaukumu Leites līča kauja. Lielākās bija Sibujanas jūras kauja 24. oktobrī, Surigao šauruma nakts kauja 25. oktobrī, Samaras salas kauja 25. oktobrī un Enganjo raga kauja 25.–26. oktobrī. Tajās Japānas flote cieta graujošu sakāvi, zaudējot 4 lidmašīnu bāzes kuģus, 3 kaujas kuģus, 8 kreiserus un 12 iznīcinātājus. Amerikāņi zaudēja vienu flotes un divus eskorta lidmašīnu bāzes kuģus, divus eskadras un vienu eskorta iznīcinātāju.
Operācijas otrā posma mērķis bija Lusonas sala. 1945. gada 9. janvārī ASV 6. armija izsēdās salā 3. un 7. flotes kuģu artilērijas uguns un lidmašīnu aizsegā. Janvāra–februāra laikā amerikāņi ievirzījās dziļi LuSonas salā, atbrīvojot Manilu. Februārī 8. armijas vienības (kuras komandēja ģenerālis R. Eihelbergers) sāka operācijas trešo posmu – kaujas operācijas, lai atbrīvotu Filipīnu dienvidus – Mindanao, Palavanas un citas salas. Filipīnu atbrīvošanā piedalījās Filipīnu Tautas antijapāņu armija un "Hukbalahap" kustības partizāni. Oficiāli operācija beidzās 1945. gada jūlijā. Taču kaujas turpinājās, un atsevišķas japāņu vienības turpināja pretoties līdz Otrā pasaules kara beigām un padevās tikai pēc Japānas kapitulācijas.
Filipīnu salu ieņemšana noveda pie Japānas stratēģiskā stāvokļa tālākas pasliktināšanās. Tika pārtraukta saziņa ar dienvidu jūru zonu, no kurienes nāca stratēģiskās izejvielas, tostarp nafta. Amerikāņi ieguva pilnīgu dominanci Dienvidķīnas jūrā. Hainaņas, Rjūkjū salās un Japānas centrālajās salās tika izveidotas ASV spēku bāzes turpmākai ofensīvai.
Operācijas sekas
[labot | labot pirmkodu]Pēc Japānas kapitulācijas ASV militārās varas iestādes Filipīnās saņēma gūstā aptuveni 45 000 japāņu karagūstekņu. Šie karagūstekņi tika turēti vairākās nometnēs visā valstī un izmantoti kā darbaspēks kara seku likvidācijā. Ģenerālis Makarturs izveidoja Filipīnu kara noziegumu komisiju, savukārt Filipīnu prezidents Serhio Osmeņa izveidoja Nacionālo kara noziegumu izmeklēšanas biroju. Abas iestādes atbalstīja viena otru kara noziegumu tiesas procesā Tokijā un vēlāk Filipīnu kara noziegumu tiesā.[17]
Zaudējumi
[labot | labot pirmkodu]- ASV Armija un Armijas gaisa spēki
| Vieta | Nogalināti | Ievainoti | Kopā |
|---|---|---|---|
| Leite[18] | 3504 | 11 991 | 15 495 |
| Lusona[19] | 8310 | 29 560 | 37 870 |
| Centrālās un Dienvidu Filipīnas | 2070 | 6990 | 9060 |
| Kopā | 13 884 | 48 541 | 62 425 |
- Japāņi
| Vieta | Nogalināti | Sagūstīti | Kopā |
|---|---|---|---|
| Leite | 65 000 | 828 | 65 828 |
| Lusona | 205 535 | 9050 | 214 585 |
| Centrālā un Dienvidu Filipīnas | 50 260 | 2695 | 52 955 |
| Kopā | 320 795 | 12 573 | 333 368 |
Tiek pieskaitīts arī gandrīz miljons Filipīnu civiliedzīvotāju, kas gājuši bojā operācijas laikā.[20]
Skatīt arī
[labot | labot pirmkodu]Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Douglas MacArthur. Reports of General MacArthur: Japanese Operations in the Southwest Pacific Area Volume 2, Part 1. JAPANESE DEMOBILIZATION BUREAUX RECORDS, 1966. 311. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 26. decembris. Skatīts: 2020. gada 25. janvāris.
- ↑ Castillo, G. (2011); Homenaje de la Sedena a militares del Escuadrón 201 de la Fuerza Aérea; La Jornada (in Spanish); Retrieved 3 October 2019
- ↑ Chapter 11: Operations of the Eighth Army in the Central and Southern Philippines, pp. 358 Arhivēts June 3, 2020, Wayback Machine vietnē.. Retrieved March 10, 2016
- ↑ Philip Jowett. Japan's Asian Allies 1941–45. Osprey Publishing, 2020. 37–39. lpp.
- ↑ Ikehata Setsuho, Ricardo T. Jose. The Philippines Under Japan: Occupation Policy and Reaction. Ateneo De Manila University Press, 2000. 83 & 89. lpp.
- ↑ "Luzon" Arhivēts December 15, 2008, Wayback Machine vietnē. 100,000 non-combat casualties on Luzon alone and 37,000 on Leyte. Retrieved October 26, 2015
- ↑ Army Battle Casualties and Nonbattle Deaths in World War II p. 94. Retrieved 4 May 2023
- ↑ History of the Medical Department in World War II, vol. III Appendix Table 14, see "Return to the Philippines." Retrieved 2/6/2024
- ↑ history.navy.mil, "World War II Casualties, Return to the Philippines." Retrieved 4 May 2023
- ↑ Spencer Tucker. Almanac of American Military History, Vol. 1. ABC-CLIO, 2012. 1668. lpp. ISBN 978-1-59-884530-3.
- ↑ "Triumph in the Philippines" pp. 48 & 66 Arhivēts December 24, 2016, Wayback Machine vietnē.. Retrieved October 26, 2015
- ↑ "Triumph in the Philippines" pp. 48–66 Arhivēts December 24, 2016, Wayback Machine vietnē.. Retrieved October 26, 2015
- ↑ According to the National World War II Museum, Filipino military deaths during the war numbered 57,000. A significant portion must have fallen in the 1944–45 campaign.
- ↑ Richard Parker. «When the Mexican Air Force Went to War Alongside America». The New York Times, 2020. gada 27. maijs.
- ↑ Final report, progress of demobilization of the Japanese Armed Forces, Part III: Overseas Areas and IV: Air Forces enclosure #44 Arhivēts January 5, 2016, Wayback Machine vietnē.. Retrieved March 10, 2016. With 109,890 Japanese military personnel repatriated immediately after the war, that leaves around 420,000 Japanese dead or missing.
- ↑ American Battles and Campaigns: A Chronicle from 1622 to 2010 by Chris McNab, p. 184.
- ↑ Sharon Williams Chamberlain. «Justice and Reconciliation: Postwar Philippine Trials Against Japanese War Criminals in History and Memory». GWU Library. George Washington University. Skatīts: 2023. gada 30. aprīlis.
- ↑ Cannon, Leyte: Return to the Philippines, pp. 368–369
- ↑ Smith, Triumph in the Philippines, pp. 692–693
- ↑ Max Hasting. Nemesis, 2007.
Literatūra
[labot | labot pirmkodu]- William B. Breuer. Retaking The Philippines: America's Return to Corregidor & Bataan, 1944–1945. St Martin's Press, 1986. ISBN 9780312678029. ASIN B000IN7D3Q.
- Huggins, Mark (May–June 1999). "Setting Sun: Japanese Air Defence of the Philippines 1944–1945". Air Enthusiast (81): 28–35. ISSN 0143-5450.
- William M. Leary. We Shall Return!: MacArthur's Commanders and the Defeat of Japan, 1942–1945. University Press of Kentucky, 2004. ISBN 0-8131-9105-X.
- «Chapter IX: The Mindoro and Luzon Operations». Reports of General MacArthur: The Campaigns of MacArthur in the Pacific: Volume I. Library of Congress : Department of the Army. 242–294. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 16. janvāris. Skatīts: 2014. gada 5. janvāris.
- Stephen Michael Mellnik. Philippine War Diary, 1939–1945. Van Nostrand Reinhold, 1981. ISBN 0-442-21258-5.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Filipīnu operācija.
