Pāriet uz saturu

Fonts

Vikipēdijas lapa

Fonts ir viena lieluma un viena burtveidola rakstzīmju kopa. Plašākā nozīmē - burtveidola konkrēta implementācija programmas formā.

Vēsture

[rediģēt | labot pirmkodu]
Parauga lapa ar fontiem un valodām, autorēta Viljama Kaslona I, burtu veidotāja; no 1728. gada Cyclopaedia.

Pirmie drukājamos burtus atdarināja no rokrakstiem — īpaši gotiskās (angļu: Blackletter) stilā, kas bija raksturīgs viduslaiku manuskriptiem. Šī fonta veids nodrošināja pazīstamu un atpazīstamu vizuālo valodu agrīnajiem lasītājiem, taču bija arī telpu ierobežojošs un grūti lasāms. 1470. gadā Nikolā Žansons (angļu: Nicolas Jenson) izstrādāja pirmo romiešu fontu, kas kombinēja gotiskās burtu formas ar itāļu humānistu rakstību, ļaujot ietilpināt vairāk teksta uz lapas un radīja efektīvāku tipu izkārtojumu.[1]

1734. gadā Viljams Kaslons (angļu: William Caslon) revolucionizēja tipogrāfiju, izveidojot fontu, kas ieviesa lielāku kontrastu starp vilkumiem, uzlabojot skaidrību un salasāmību. Šodien pazīstams kā "vecā stila" tips, šis dizains ieguva tūlītēju popularitāti un tika izmantots nozīmīgos drukātos darbos, tostarp pirmajā drukātajā ASV Neatkarības deklarācijas versijā.[2]

1757. gadā, Džons Bāskervils (angļu: John Baskervill) ieviesa vēl kontrastainākus fontus ar tumšākiem un asākiem vilkumiem. Neskatoties uz sākotnējo kritiku, Bāskervila darbi 20. gadsimtā tika atzīti par svarīgu tiltu starp veco stilu un moderno tipu.[3]

Industriālā revolūcija atnesa mehāniskas inovācijas. Otmars Mergentālers (vācu: Ottmar Mergenthaler) izgudroja Linotype mašīnu, kas revolucionizēja burtu salikšanas procesu. Šī mašīna ļāva operatoriem ievadīt tekstu, izmantojot tastatūru, un automātiski izveidoja veselas teksta rindiņas no kausēta metāla.[4]

19. gadsimta reklāmas attīstība radīja pieprasījumu pēc acīm krītošiem fontiem. Koka tipi kļuva populāri to izturības un iespējas radīt sarežģītus dizainus dēļ. Koka materiāla izmantošana ļāva izveidot lielus burtus ar zemākām izmaksām nekā metāla tips, un tā izturība nodrošināja atkārtotu izmantošanu liela mēroga kampaņās.[5]

1946. gadā Louis Marius Moyroud un René Higonnet ieviesa fotosalikšanu (angļu: phototypesetting), aizstājot metāla un koka tipus ar fotogrāfisko procesu. Fotosalikšanas mašīna projicēja gaismu caur fotoplēves negatīvu ar konkrētu burtu, un lēcu sistēma ļāva pielāgot burta izmēru. Šī tehnoloģija deva dizaineriem lielāku precizitāti tipa manipulācijā un eksperimentēšanā ar izmēru, stilu un atstarpēm.[6]

Digitālo fontu revolūcija

[rediģēt | labot pirmkodu]
Skatīt arī: #Fontu formāti

20. gadsimta beigās datori ieviesa bitkartes fontus - pikseļu režģus, kas pielāgoti agrīno datoru monitoru ierobežotajai izšķirtspējai. Apple Macintosh sistēmas fonts, kas tika iekļauts oriģinālajā 1984. gadā izdotajā datorā, demonstrēja īpaši ekrānam pielāgotu tipogrāfiju potenciālu.[7]

Tomēr bitkartes fonti bija ierobežoti — tie izskatījās labi tikai noteiktā izmērā, bet palielināti kļuva stūraini. Risinājums bija vektoru fonti, kuros burtu kontūras apraksta matemātiskas līknes, kas mērogojamas jebkurā izmērā bez kvalitātes zuduma. 1985. gada janvārī Apple prezentēja LaserWriter — pirmo plašam patēriņam pieejamo lāzerprinteri ar iebūvētu Adobe PostScript tehnoloģiju, kas izmantoja vektoru fontu formātu Type 1.[8] Adobe Type 1 kļuva par profesionālās drukas standartu, taču tā specifikācija bija slēgta, un Adobe iekasēja licences maksu par tās izmantošanu.

Kombinācijā ar Aldus PageMaker programmatūru un Macintosh datoru šī tehnoloģija aizsāka darbvirsmas publicēšanas (angļu: desktop publishing) revolūciju, kas būtiski demokratizēja profesionālo tipogrāfiju.[9]

2016. gada 14. septembrī ATypI konferencē Varšavā Adobe, Apple, Google un Microsoft kopīgi paziņoja par mainīgo fontu (angļu: variable fonts) tehnoloģiju kā daļu no OpenType 1.8 specifikācijas.[10] Šī bija vēsturiski pirmā reize, kad četri tehnoloģiju giganti kopīgi uzstājās uz vienas skatuves, un notikums tika raksturots ar frāzi “fontu kari ir beigušies”.[11]

OpenType paliek dominējošais fontu formāts gan darbvirsmas lietojumprogrammās, gan tīmeklī.[12]

Fontu formāti

[rediģēt | labot pirmkodu]

Fontu formāts nosaka, kā burtu kontūras, rādītāji un cita informācija tiek saglabāta digitālā failā. Dažādi formāti piedāvā atšķirīgas iespējas attiecībā uz kvalitāti, faila izmēru un platformu savietojamību.

  • PostScript Type 1 bija pirmais plaši izmantotais digitālo fontu formāts, ko 1984. gadā izstrādāja Adobe. Tas izmantoja Bezjē līknes burtu kontūru aprakstīšanai un kļuva par profesionālās drukas standartu. Formātā varēja iekļaut ne vairāk kā 256 glifus vienā fontā, un tas prasīja divus atsevišķus failus — vienu ekrāna attēlošanai (.pfm) un otru drukai (.pfb).[13] Adobe pārtrauca Type 1 fontu izstrādi 1999. gadā un pilnībā izbeidza to atbalstu 2023. gadā.[14]
  • TrueType (.ttf) formātu 1980. gadu beigās izstrādāja Apple sadarbībā ar Microsoft kā PostScript alternatīvu. Atšķirībā no Type 1, TrueType izmanto kvadrātiskās Bezjē līknes un glabā visus datus vienā failā.[15] Apple pirmo reizi iekļāva TrueType atbalstu Mac OS System 7 operētājsistēmā 1991. gada maijā, bet Microsoft — Windows 3.1 operētājsistēmā 1992. gada aprīlī.[16]
  • OpenType (.otf) ir fontu formāts, ko kopīgi izstrādāja Microsoft un Adobe kā Apple TrueType formāta paplašinājumu. OpenType 1.0 specifikācija tika publicēta 1997. gadā, un kopš tā laika Microsoft un Adobe ir turpinājuši atjaunināt un pilnveidot specifikāciju.[17] 1996. gadā Adobe sāka koncentrēties uz daudzpusīgākiem OpenType fontiem, nevis Type 1. Formāts atbalsta gan TrueType, gan PostScript (Type 1) kontūras, un OpenType fonti var saturēt līdz 65 536 glifiem, kas ļauj vienā fontā iekļaut vairākus alfabētus un paplašinātas tipogrāfijas iespējas — ligatūras, stilistiskās alternatīvas un mazie lielburtstabiņi.[18]
    • Mainīgie fonti (angļu: variable fonts) ir OpenType formāta paplašinājums, kas ieviests OpenType 1.8 versijā. Tehnoloģiju 2016. gada 14. septembrī ATypI konferencē Varšavā kopīgi paziņoja Adobe, Apple, Google un Microsoft. Mainīgie fonti ļauj vienā failā iekļaut visu fontu saimi ar nepārtrauktām variācijām. Dizaina asis, piemēram, biezums (wght), platums (wdth), kursīvs (ital), slīpums (slnt) un optiskais izmērs (opsz), kas ļauj dinamiski pielāgot fonta izskatu, neielādējot atsevišķus failus katram stilam.[19]
  • WOFF (Web Open Font Format) un WOFF2 ir tīmeklim optimizēti formāti. WOFF formātu izstrādāja Mozilla sadarbībā ar Type Supply, LettError un citām organizācijām.[20] Tas izmanto saspiešanu, lai samazinātu fonta faila izmēru un paātrinātu tīmekļa ielādi.
    • WOFF 1.0 kļuva par W3C ieteikumu 2012. gada 13. decembrī.[21]
    • WOFF 2.0 ievērojami uzlaboja saspiešanas efektivitāti, izmantojot Brotli — jaunu saspiešanas algoritmu, ko izstrādāja Google. Piedāvā 27% labāku saspiešanu salīdzinājumā ar pirmo versiju, bet fontiem ar Type 1 glifiem par 13,5%.[22] WOFF 2.0 kļuva par W3C ieteikumu 2018. gada martā.[23]

Īpašības

[rediģēt | labot pirmkodu]

Slīpums

[rediģēt | labot pirmkodu]
Dažu kirilicas burtu varianti kursīvā formā

Taisnie (angļu: upright) fonti, pazīstami arī kā romiešu fonti, arī regulāri (angļu: regular) fonti ir tipveida fontu standarta forma. Ja burtu veids mainās starp romiešu un slīprakstu (vai taisno un kursīvo, vai ieslīpu), par to sauc “regular roman”, “regular italic” vai “regular upright”. Tie var norādīt uz parastu biezumu, parasti piešķirot CSS font-weight vērtību 400, vai font-style: normal;(t.i., ne slīprakstu vai ieslīpu) stila veidolu.[24] Regulārs var arī nejauši apzīmēt burtu platumu, ja ir pieejami sašaurināti (angļu: condensed) vai plati (angļu: wide) varianti, lai gan tas retāk tiek nosaukts tieši, un tad biežāk tiek saukts par “normal”, piemēram, “regular normal roman” vai “bold condensed italic”.[25]

Slīpraksts (angļu: italic) ir veidols, kas gandrīz vienmēr ir slīps un paredzēts teksta izcelšanai. Sākotnēji balstīts uz pus-kursīvu formām, slīpraksti ir tiešs kontrasts pret taisno stilu. Ieslīps (angļu: oblique) burti ievēro taisns stila struktūru, savukārt slīpraksts ir atšķirīga struktūra, kas balstītano rakstīšanas kursīvā. Ieslīps nav tikai digitāli nobīdīti - optiskie labojumi tiek veikti, lai izvairītos no izkropļojumiem un nepareiza biezuma sadalījuma. Parasti ir mazāk izplatīti nekā slīpraksti un parasti parādās tikai bez serifu dizainos.[26] Kad nav pieejami īsti slīpraksti (vai īsti ieslīps), kad programmatūra cenšas emulēt kursīvu stilu, treknrakstu (vai citu) biezumu, programmatūra var attēlot "pseido" (angļu: “faux“) kursīvus, kas, tāpat kā "pseido" treknraksti un "pseido" mazie burti.[27] Pseido fonti (angļu: faux; pseido) parasti notiek grafiskā dizaina programmās, kad lietotājs cenšas izmantot treknraksta biezumu (u.c.), bet nav šī fonta instalēts (vai aktivizēts) viņu ierīcē; vai arī tiek lietots tīmeklī, kad tīmekļa vietne cenšas attēlot treknraksta biezumu (u.c.), bet patiesībā to web-fontu neatdod gala lietotājiem.[28]

Biezums

[rediģēt | labot pirmkodu]
Helvetica Neue fonta biezumi

Burtu biezums jeb platums (angļu: weight) norāda fonta treknumu. TrueType fontu formātā ir ieviesta skala no 100 līdz 900, kā arī var norādīt ar atslēgas vārdiem, kas tiek izmantota arī CSS un OpenType, kur 400 ir parastais. MDN Web Docs sniedz sekojošo aptuveno kartēšanu uz parastiem fonta biezuma nosaukumiem:[29]

SkalaNosaukumsLatviskojums
100Thin (Hairline)Plāns
200Extra Light (Ultra Light)Papildgaišs
300LightGaišs
400Normal (Regular)Normāls, vienkāršs (Parasts)
500MediumVidējs
600Semi Bold (Demi Bold)Pustrekns
700BoldTrekns
800Extra Bold (Ultra Bold)Papildtrekns
900Black (Heavy)Melns (Smags)
950Extra Black (Ultra Black)Melnmelns

Optiskie izmēri

[rediģēt | labot pirmkodu]
Optisko izmēru komplekts, kas izstrādāts URW Leipziger Antiqua fonta vajadzībām. Fonti kļūst biezāki un ar plašāku atstarpi, samazinoties to paredzētajam punktu izmēram

Optiskie izmēri (angļu: optical sizes) ir dažādas burtveidola versijas, kas optimizētas izmantošanai konkrētos izmēros vai izmēru diapazonos.[30] Šie pielāgojumi tika veikti, lai nodrošinātu dažāda izmēra burtu lasāmību un skaidrību dažādos formātos un materiālos.[31]

Metāla burtniecības laikmetā katrs burta izmērs prasīja atsevišķu spiedogu gravēšanu, kas ļāva viegli veikt specifiskus pielāgojumus. Mazākiem izmēriem (body) paredzētie burti bieži tika veidoti ar lielāku platumu un x-augstumu, mazāku vilkumu[a] kontrastu[d] (angļu: stroke contrast) un vaļīgāku atstarpēm, lai uzlabotu lasāmību. Šī prakse turpinājās līdz fototipogrāfijas un agrīnā digitālā tipa attīstībai, kad izmēram specifiski pielāgojumi tika lielākoties pamesti par labu vienas meistardarba dizainam.[31] Lielajiem (vai display) analogiem ir izsmalcinātākas iezīmes un šaurākas atstarpes - īpašības, kas mazos izmēros traucētu to lasāmību.[32] Attīstoties digitālajai tipogrāfijai, optisko izmēru jēdziens piedzīvoja atdzimšanu. Mūsdienu dizaineri, atkal sāka ieviest šos pielāgojumus.

Digitālajā laikmetā ar mainīgajiem fontiem optiskais izmērs var būt arī mainīgs lielums, ja to izvēlas fontu dizaineris. Piemēram, "A" un "a" burti var tikt attēloti dažādos optiskajos izmēros — display un body izmēros. Display izmērā vilkumu kontrasts ir ievērojami lielāks. Šīs atšķirības var vizualizēt arī ar mainīgajiem asīm, kas norāda uz fonta dizaina variācijām. Parasti, pievienojot optiskā izmēra asi, fonta faila izmērs var divkāršoties, lai gan tas ir atkarīgs no saimes un izmantotajām citām asīm — tas var svārstīties no 1,2× līdz 2,6×.[32]

Rādītāji

[rediģēt | labot pirmkodu]

Fonta rādītāji ir izmērāmo parametru kopums, kas raksturo burtveidola vizuālās proporcijas un nosaka, kā teksts tiek attēlots lapā vai ekrānā. Šie rādītāji tiek lietoti gan fontu izstrādē, gan teksta izkārtošanā programmatūrā un pārlūkprogrammā.

Rādītāji glabājas un tehniski tiek izmantoti fonta failos, kas iekļauj tabulas (piem., hhea, OS/2, head) un glifu metadati.[33] Pārlūkprogramma izmanto, lai aprēķinātu noklusējuma line-height un lai pozicionētu tekstu. CSS var ietekmēt line-height, vertical-align utt., taču nav tieša veida ar CSS pārrakstīt fonta iekšējos rādītāja laukus.

Definīcijas

[rediģēt | labot pirmkodu]
Vārds Sphinx, uzstādīts Adobe Garamond Pro rakstveidolā
  • Augšrādītājs (angļu: ascent, ascender) ir vertikālais attālums no pamatlīnijas līdz augstākajam glifa punktam.
  • Lielā burtstabiņa augstums (angļu: cap height) ir lielo burtu augstums virs pamatlīnijas.
  • Mazā burtstabiņa augstums[34] (angļu: x-height) ir mazā burtu daļas augstums, kas nosaka rakstzīmju proporcijas un salasāmību.
  • Bāzlīnija[35] (angļu: baseline) ir līnija, ar kuru tiek saskaņots rakstzīmju izvietojums.
  • Apakšrādītājs (angļu: descent, descender) ir vertikālais attālums no pamatlīnijas līdz zemākajam glifa punktam. FreeType vidē šī vērtība ir negatīva, tomēr dažos fontu formātos šī vērtība ir pozitīva.[36]

Burtu atstarpes

[rediģēt | labot pirmkodu]

Rakstsavirze

[rediģēt | labot pirmkodu]
Teksta piemērs bez rakstsavirzes un ar rakstsavirzi

Rakstsavirze[37] (angļu: kerning) ir atstarpes pielāgošana starp konkrētiem burtu pāriem, lieto, kad nepieciešams uzlabot teksta vizuālo līdzsvaru un lasāmību. Tas ir svarīgi logotipos un zīmolu dizainā, kur katrs burts veido zīmola identitāti. Lielos virsrakstos nevienmērīgas atstarpes kļūst ļoti pamanāmas, tāpēc rakstsavirze ir nepieciešama. Plakātiem un afišām pareizi noregulēta rakstsavirze nodrošina teksta lasāmību gan tuvumā, gan no attāluma.

Termins "kerning" radies agrīnajos metāla tipa laikos, kur “kern” apzīmēja burta daļu, kas izvirzījās citas burta telpā. Mūsdienu digitālajā tipogrāfijā kerning tiek panākts, kombinējot fonta dizainu ar manuāliem pielāgojumiem.[38]

OpenType un TrueType fonti satur rakstsavirzes informāciju kern un GPOS tabulās.

Veidi

[rediģēt | labot pirmkodu]

Rakstsavirzi var pielietot dažādos veidos. Galvenie rakstsavirzes veidi ir šādi:[39]

  • Noklusētā atstarpe - saglabā burtu parastās attāluma vērtības. Lai gan šī pieeja ir funkcionāla, tā bieži vien trūkst vizuālas harmonijas.
  • Automātiskā rakstsavirze - daudzas datorprogrammas piedāvā automātisko rakstsavirzi. Šī funkcija ir ērta, taču tā ne vienmēr nodrošina ideālu rezultātu, īpaši ar unikāliem fontiem vai specifiskām dizaina prasībām. Automātiskais veids iedalās divos veidos:
    • Metriskā rakstsavirze – izmanto atstarpes vērtības, ko iepriekš noteicis fonta dizainers.
    • Optiskā rakstsavirze – programmatūra pielāgo atstarpes, balstoties uz burtu formām, nevis uz iepriekš definētajām metriskajām vērtībām. Šī metode ir īpaši noderīga, strādājot ar neregulāriem fontiem vai apvienojot dažādus burtveidolus.
  • Manuālā rakstsavirze - lai panāktu maksimālu precizitāti, dizaineri bieži pielāgo rakstsavirzi manuāli. Tas ietver katra burtu pāra izvērtēšanu un atstarpes precīzu regulēšanu, lai sasniegtu vēlamo vizuālo rezultātu.

Burtstarpa

[rediģēt | labot pirmkodu]
Attēlā ir redzams trīs teksta rindiņu paraugs ar vārdiem "Lorem ipsum"

Burtstarpa (angļu: tracking) ir vienmērīgā horizontālās atstarpes pielāgošana starp vairākiem burtiem (piemēram, visā vārdā, teikumā vai rindkopā). Angļu valodā saukts arī par letter spacing.

Burtstarpa tiek plaši izmantots dizainā un drukas medijos. Tas uzlabo teksta lasāmību, vienmērīgu vizuālo ritmu un estētisko līdzsvaru. Piemēram, lai piešķirtu mājaslapas saturam vizuāli pievilcīgu izskatu un stiprinātu zīmola tēlu. Drukas medijos tika pielietots jau manuālās tipogrāfijas laikos, kad teksta blīvumu regulēja ar svina sloksnēm starp rindām.

Rindstarpa

[rediģēt | labot pirmkodu]

Rindstarpa[40] (angļu: leading) ir atstarpe starp vairākām teksta rindām. Tiek mērīts no vienas rindas pamata līnijas (imaginarās līnijas, uz kuras balstās teksta rinda) līdz nākamās rindas pamata līnijai. Rindstarpas tiek mērīts no vienas rindas pamata līnijas (imaginārās līnijas, uz kuras balstās teksta rinda) līdz nākamās rindas pamata līnijai. Digitālā dizaina kontekstā, piemēram, lietotnēs un tīmekļa vietnēs, angļu valodā bieži tiek saukts arī par line spacing vai line-height. Šis jēdziens cēlies no tradicionālās drukāšanas, kad līnijas atdalīja ar svina sloksnēm.[41]

Salīdzinājums starp dažādām rindu atstarpēm (L) attiecībā pret fonta augstumu (h)

Piezīmes

[rediģēt | labot pirmkodu]
  1. ↑ Vilkums ir viena no galvenajām līnijām, kas veido burta izskatu. Šis termins ir cēlies no rakstīšanas prasmes, kas raksturīga ar roku rakstītiem burtiem. Kontrasts kontekstā (vilkumu kontrastu) fontā (vai burtu zīmējumā vai kaligrāfijā), atsaucas uz atšķirību starp vilkuma plānākajām un biezākajām daļām.
  2. ↑ Stress attiecas uz galveno diagonālo vilkumu virzienu burta formās, īpaši tajos burtos, kuriem ir leņķveida vai liekti vilkumi.
  3. ↑ Ass burtu parasti attiecas uz vilkuma virzienu burta formā, bieži vien iedvesmojoties no tā, kā burta formas varētu izskatīties, ja tās tiktu zīmētas ar pildspalvu.
  4. ↑ Kontrasts ir atšķirība starp burta formas vilkuma biezajām un plānajām daļām, un tas veido slīpuma leņķi (angļu: angle of stress[b] (stresa leņķis) jeb angļu: axis[c] (ass)) fonta dizainā. Monolineāriem fontiem ir zems vilkuma kontrasts, atšķirībā no augsta kontrasta fontiem. Tipisks fonts ar dažādiem optiskajiem izmēriem raksturlielums ir tāds, ka display izmēriem ir augstāks kontrasts nekā body izmēriem.

Atsauces

[rediģēt | labot pirmkodu]
  1. ↑ «A Typeface History (with Infographic) | Toptal®». Toptal Design Blog (angļu). Skatīts: 2025-08-20.
  2. ↑ «William Caslon». Britannica Kids (en-US). Skatīts: 2025-08-20.
  3. ↑ "Baskerville, John". The Visual Dictionary of Typography: 36–36. 2010. doi:10.5040/9781474293488.0023.
  4. ↑ Joanna Colclough. «The Linotype: The Machine that Revolutionized Movable Type | Headlines & Heroes». The Library of Congress, 2022-06-08. Skatīts: 2025-08-20.
  5. ↑ «What Is Wood Type?». Hamilton Wood Type Museum (angļu). Skatīts: 2026-01-09.
  6. ↑ Bethany Johnston-Baril. «The transformation of typography: From print to digital». Stryve Digital Marketing (en-US), 2025-02-11. Skatīts: 2025-08-20.
  7. ↑ Evan Nicole Brown. «Chicago: the Typeface». Chicago Magazine (en-US). Skatīts: 2026-01-09.
  8. ↑ «Inventing Postscript, the Tech That Took the Pain out of Printing». IEEE Spectrum (angļu). 1988. Skatīts: 2026-01-09.
  9. ↑ «The Exciting History of Desktop Publishing». Publishing State (angļu). 2023-12-21. Skatīts: 2026-01-09.
  10. ↑ «Introducing OpenType Font Variations». Google Open Source Blog (angļu). 2016-09. Skatīts: 2026-01-09.
  11. ↑ «ATypI Warsaw 2016». ATypI (angļu). Skatīts: 2026-01-09.
  12. ↑ Behdad Esfahbod. «State of Text Rendering 2024» (angļu), 2024. Skatīts: 2026-01-09.
  13. ↑ «The end of Type 1 · Type Network». TypeNetwork (angļu). Skatīts: 2026-01-09.
  14. ↑ «PostScript Type 1 fonts end of support». Adobe (angļu). Skatīts: 2026-01-09.
  15. ↑ «Bézier Splines — FontForge 20230101 documentation». fontforge.org. Skatīts: 2026-01-09.
  16. ↑ alib-ms. «A brief history of TrueType - Typography». learn.microsoft.com (en-us). Skatīts: 2026-01-09.
  17. ↑ PeterCon. «OpenType overview - Typography». learn.microsoft.com (en-us). Skatīts: 2026-01-09.
  18. ↑ «OpenType fonts features | Adobe Type». www.adobe.com (en-US). Skatīts: 2026-01-09.
  19. ↑ «OpenType Design-Variation Axis Tag Registry». Microsoft Learn (angļu). Skatīts: 2026-01-09.
  20. ↑ «Web Open Font Format (WOFF) - CSS | MDN». MDN Web Docs (en-US). 2025-11-07. Skatīts: 2026-01-09.
  21. ↑ «WOFF File Format 1.0 is a W3C Recommendation». W3C (angļu). 2012-12-13. Skatīts: 2026-01-09.
  22. ↑ «WOFF 2.0, the inside scoop». W3C (angļu). 2018-03-01. Skatīts: 2026-01-09.
  23. ↑ «W3C's WOFF 2.0 significantly improves compression efficiency and lowers network bandwidth in fast decompression of font data». W3C (angļu). 2018-03-01. Skatīts: 2026-01-09.
  24. ↑ «font-style - CSS: Cascading Style Sheets | MDN». developer.mozilla.org (en-US). 2023-02-21. Skatīts: 2024-06-11.
  25. ↑ «Regular, or upright – Fonts Knowledge». Google Fonts (angļu). Skatīts: 2024-06-11.
  26. ↑ «Oblique – Fonts Knowledge». Google Fonts (angļu). Skatīts: 2024-06-11.
  27. ↑ «Italic – Fonts Knowledge». Google Fonts (angļu). Skatīts: 2024-06-11.
  28. ↑ «Faux, fake, pseudo, or synthesized – Fonts Knowledge». Google Fonts (angļu). Skatīts: 2024-06-11.
  29. ↑ «font-weight - CSS: Cascading Style Sheets | MDN». developer.mozilla.org (en-US). 2024-01-28. Skatīts: 2024-05-14.
  30. ↑ «Optical sizes – Fonts Knowledge». Google Fonts (angļu). Skatīts: 2024-08-30.
  31. 1 2 «Just Another Foundry – Size-specific adjustments to type designs». justanotherfoundry.com. Skatīts: 2024-08-30.
  32. 1 2 «Choosing typefaces that have optical sizes – Fonts Knowledge». Google Fonts (angļu). Skatīts: 2024-08-30.
  33. ↑ «Vertical metrics». Glyphs (en-US). Skatīts: 2025-08-19.
  34. ↑ «mazā burtstabiņa augstums - Latvijas Nacionālais terminoloģijas portāls». Latvijas Nacionālais terminoloģijas portāls (latviešu). Skatīts: 2025-08-19.
  35. ↑ «Personālie datori. Angļu – krievu – latviešu skaidrojošā vārdnīca. R.: Dati, 1998. - Latvijas Nacionālais terminoloģijas portāls». Latvijas Nacionālais terminoloģijas portāls (latviešu). Skatīts: 2025-08-19.
  36. ↑ «FreeType Glyph Conventions | Glyph Metrics». freetype.org. Skatīts: 2025-08-19.
  37. ↑ «rakstsavirze | Tēzaurs». tezaurs.lv. Skatīts: 2025-08-19.
  38. ↑ Sarah Lee. «Kerning 101: The Ultimate Guide». www.numberanalytics.com (en-US). Skatīts: 2025-08-19.
  39. ↑ «What is Kerning & Why it Matters in Font Design» (en-US). Skatīts: 2025-08-19.
  40. ↑ «Akadēmiskā terminu datubāze - leading». www.akadterm.lv. Skatīts: 2025-08-19.
  41. ↑ «What is Leading in Typography? (Definition & Examples) | Shillington Education». www.shillingtoneducation.com (angļu). Skatīts: 2025-08-19.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Fonts&oldid=4394790"