Formula regiminis un Kurzemes statūti

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Formula Regiminis Ducatus Curlandiae (rokraksta pirmā lapa, 1617).
Kurzemes statūtu satura rādītājs (vāciskais tulkojums, 1618).

Kurzemes un Zemgales hercogistes satversme (latīņu: Formula regiminis et iudiciorum in Ducatu Curlandiae et Semigalliae — 'Kurzemes un Zemgales hercogistes pārvaldes un tiesu iekārta') jeb Formula regiminis (no latīņu valodas — 'Valdības formula') bija 1617. gadā Kurzemes un Zemgales hercoga Frīdriha valdīšanas laikā apstiprināta Kurzemes un Zemgales valsts pārvaldes konstitūcija. Vienlaikus apstiprināja arī Kurzemes statūtus (latīņu: Statuta Curlandica jeb Statuta et leges Curlandiae et Semigalliae), kas bija spēkā līdz 1865. gadam.

Šis latīniski rakstītie dokumenti bija tik izslīpēti un viennozīmīgi interpretējami, ka tos turpināja lietot pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes aneksijas 1795. gadā.[1]

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neilgi pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes dibināšanas 1567. gada Rīgas landtāgā un 1568. gada Bauskas landtāgā muižnieki hercogam Gothardam prasīja izveidot valsts pārvaldes un likumu grāmatu (vācu: Statuten-Buch und Landrecht), 1570. gada Jelgavas landtāgs iecēla 17 vīru komisiju un nolēma meklēt mācītu vīru kodeksa rakstīšanai, bet 1572. gadā šo darbu uzticēja hercoga kancleram M. Brunovam, bet bez sekmēm.[2]

Pēc hercoga Gotharda nāves viņa dēli 1596. gadā Tērvetes Kalnamuižas pilī noslēdza līgumu par hercogistes sadalīšanu divās daļās, ko 1598. gadā apstiprināja Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis Sigismunds III Vāsa. Kad sākās karš starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu, 1601. gada 16. februārī Kurzemes bruņniecība Bauskā iesniedza hercogam Frīdriham sūdzību par valsts likumdošanas nekārtību, tādēļ 1606. gadā hercogs Jelgavas landtāgā iecēla 10 vīru komisiju. [2]

1615. gada janvārī Aucē sasauktais landtāgs nolēma par paraugu ņemt Piltenes statūtus, bet landtāgā ieradās Kurzemes hercogs Vilhelms un pieprasīja landtāgu pārcelt uz Jelgavu. Jelgavas landtāgā radušos strīdu dēļ 1615. gada 20. augustā nogalināja divus hercogu varas niknākos opozicionārus brāļus Magnusu un Gothardu Noldes. 1616. gada 19. februārī Jelgavas landtāgs uzrakstīja sūdzību karalim un nosūtīja izstrādāto statūtu paraugu apstiprināšanai Varšavas seimam. Pēc muižnieku sūdzības saņemšanas karalis Sigismunds III Vāsa Varšavas seimā abus hercogus 1616. gada jūlijā atstādināja no varas un iecēla izmeklēšanas komisiju 7 vīru sastāvā, kuru vadīja Kulmas bīskaps Jans Kučborskis (Kuczborski). 1617. gada 6. februārī komisija sāka darbu Jelgavas rātsnamā un jau 18. martā pabeidza rakstīt kā satversmi, tā arī statūtus. Dokumentu oriģinālus nogādāja karalim, bet divi oficiālie noraksti nokļuva pie hercoga Frīdriha un Kurzemes bruņniecības. Jelgavas landtāgs 1618. gada 31. augustā uzdeva hercoga kancelejai dokumentu vācisko tulkojumu nosūtīt visiem četriem virspilskungiem.[2]

Saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts un adminstratīvās tiesības (Formula regiminis)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar satversmi izveidoja pastāvīgu hercogistes valdību, ko veidoja četri virspadomnieki (Oberräte): landhofmeistars, kanclers, oberburggrāfs un landmaršals. Turpmāk hercogs bez viņu ziņas nedrīkstēja izšķirt nevienu svarīgu politisku jautājumu, sevišķi, ja lieta skāra muižniecības tiesības un privilēģijas. Administratīvi hercogisti iedalīja Jelgavas Kuldīgas, Sēlpils un Tukuma virspilskungu tiesās jeb iecirkņos, kas sīkāk bija iedalīti astoņos pilskungu iecirkņos un daudzos nelielos draudzes novados. Hercogistes landtāgiem bija jāsanāk ne retāk kā reizi divos gados, un agrāk pieņemtie landtāgu lēmumi zaudēja likuma spēku. Ja agrāk landtāgos varēja piedalīties jebkurš muižnieks, tad tagad katram draudzes novadam pienācās viena balss, lai gan bija iespēja sūtīt 2—3 deputātus.

Kurzemes statūti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes statūti kodificē procesuālās (§ 1—49), civiltiesiskās (§ 50—205) un krimināltiesiskās (§ 206—228) normas, ttātad visplašāk aprakstītas muižnieku civiltiesības, bet pieticīgāk krimināltiesības. Visumā Kurzemes statūtu autori turējās pie Piltenes statūtiem, bet recipēja arī ģermāņu, poļu, kanonisko un romiešu tiesību mācības. Tas padarīja ļaunāku zemnieku tiesisko stāvokli, jo dzimtļaudis sāka pielīdzināt Senās Romas impērijas vergiem. Ja Livonijas konfederācijas laikā vienīgi dreļļus sauca par homines proprii ("cilvēkiem-lietām").[2]

Cita starpā tie noteica Gregora kalendāra jeb jaunā stila ieviešanu hercogistē ar 1618. gada 1. janvāri.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1618. gadā par atkalapvienotās Kurzemes un Zemgales hercogu ievēlēja Frīdrihu, kurš apstiprināja Formula regiminis. Hercogs Frīdrihs vairs nevarēja pieņemt nevienu lēmumu bez Hercogistes padomes piekrišanas, tādējādi Kurzemes hercogiste kļuva par konstitucionālu monarhiju. Saskaņā ar to landtāgs bija sasaucams reizi divos gados un tajā bija jāpiedalās sūtņiem (nuncijiem) no visiem draudzes novadiem (Kirchspiel), kas tajā laikā bija 27. Par landtāga sesiju vietu tika noteikta galvaspilsēta Jelgava.

1622. gadā Zviedrijas karaspēks okupēja visu Sēliju un Zemgali, tādēļ hercogs Frīdrihs bija spiests pārcelties uz Kuldīgas pili. Jelgavas pilī 1622. gada novembrī tika parakstīts Jelgavas pamiers, pēc kura Piltenes apgabals palika Polijas-Lietuvas tiešā kontrolē, bet no jauna apvienotā Kurzemes un Zemgales hercogiste turpināja pastāvēt kā vienots suverēns Polijas-Lietuvas kopvalsts lēnis.

Līdz 1727. gadam Kurzemes statūti bija apgrozībā vienīgi rokrakstos, tādēļ tos pārrakstot radās vairākas versijas. Piemēram, 61.§ teikums "dzimstskungs, kas bada laikā pamet savus dzimtļaudis, par sodu zaudē visas tiesības uz tiem" nebija atrodams bruņniecības, bet vienīgi hercoga eksemplārā, 1717. gadā muižnieki panāca šī noteikuma atcelšanu.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Valdības formula no vesture.eu
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Latviešu konversācijas vārdnīca. X. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 19 177. sleja.