Pāriet uz saturu

Frīdrihs Mercs

Vikipēdijas lapa
Mercs 2025. gadā

Joahims Frīdrihs Martins Jozefs Mercs (vācu: Joachim-Friedrich Martin Josef Merz; dzimis 1955. gada 11. novembrī) ir vācu konservatīvais politiķis, kurš kopš 2022. gada janvāra ir Kristīgi demokrātiskās apvienības (CDU) vadītājs un CDU/CSU parlamenta frakcijas vadītājs. 2024. gada septembrī viņš kļuva par apvienības kandidātu Vācijas kanclera amatam. Tiek prognozēts, ka pēc 2025. gada federālajām vēlēšanām Mercs kļūs par nākamo Vācijas kancleru.[1]

Dzīvesgājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1955. gadā Brilonā. 1972. gadā viņš pievienojās Jauniešu savienībai. Pēc juridiskās skolas beigšanas 1985. gadā Mercs strādāja par tiesnesi un korporatīvo juristu, līdz 1989. gadā pilnībā pievērsās politikai un ievēlēts Eiropas Parlamentā. Pēc viena termiņa viņš tika ievēlēts Bundestāgā, kur kļuva par CDU vadošo finanšu politikas ekspertu. 2000. gadā viņš tika ievēlēts par CDU/CSU parlamentārās grupas priekšsēdētāju; tajā pašā gadā Angela Merkele tika ievēlēta par CDU priekšsēdētāju. Tajā laikā viņi bija galvenie konkurenti partijas vadībā, kas kopā ar CSU vadīja opozīciju.[2][3]

Pēc 2002. gada federālajām vēlēšanām CDU partijas līdere Angela Merkele pretendēja uz parlamenta grupas priekšsēdētājas amatu, savukārt Mercu ievēlēja par parlamenta grupas vadītāja vietnieku. 2004. gada decembrī viņš atkāpās no šī amata, tādējādi atsakoties no gadiem ilgās cīņas par varu ar Merkeli[4][3] un pakāpeniski attālinājās no politikas, koncentrējoties uz savu juridisko karjeru. 2009. gadā viņš pilnībā atstāja parlamentu, līdz 2021.gadā tajā atkal atgriezās. 2004. gadā viņš kļuva par vecāko konsultantu uzņēmumā Mayer Brown, kur viņš koncentrējās uz uzņēmumu apvienošanos un pārņemšanu, banku darbību un finansēm, kā arī atbilstības nodrošināšanu. Viņš ir darbojies daudzu uzņēmumu, tostarp BlackRock Germany, valdēs. Korporatīvais jurists un pazīstams multimiljonārs Mercs ir arī licencēts privātpilots un viņam pieder divas lidmašīnas.[5][6] 2018. gadā viņš paziņoja par atgriešanos politikā. 2021. gada decembrī viņš tika ievēlēts par CDU vadītāju, stājoties amatā 2022. gada janvārī. Viņam neizdevās iegūt šo amatu divās iepriekšējās partijas vadības vēlēšanās 2018. gadā[7][8] un 2021. gada janvārī.[9][10] 2022. gada februārī kļuva par Bundestāga opozīcijas līderi.

Politiskie uzskati

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā jauns politiķis 1970. un 1980. gados viņš bija pārliecināts Rietumvācijas dominējošās politiskās doktrīnas un CDU pamatprincipa antikomunisma atbalstītājs. Mercs tiek uzskatīts par CDU tradicionālā konservatīvā un biznesu atbalstošā spārna pārstāvi.[11] Viņa grāmata Mehr Kapitalismus wagen (Drosmīgāka kapitālisma veicināšana) atbalsta ekonomisko liberālismu. Viņš ilgu laiku ir bijis viens no proamerikāniskākajiem politiķiem Vācijā, bijis asociācijas Atlantik-Brücke priekšsēdētājs, kas veicina vācu un amerikāņu sapratni un atlantismu. Viņš ir pārliecināts Eiropas Savienības un NATO atbalstītājs, sevi raksturojot kā "patiesi pārliecinātu eiropieti, pārliecinātu transatlantiķi".[12] Mercs iestājas par ciešāku Eiropas Savienības integrāciju un Eiropas armiju.[13]

Pēc Donalda Trampa kļūšanas par ASV prezidentu viņš kritizē Donalda Trampa administrāciju un ir salīdzinājis Trampa vadītās ASV ar Putina Krieviju, kā arī sacījis, ka Eiropai steidzami jāstiprina sava aizsardzība un, iespējams, jāatrod aizstājējs NATO.[14]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Sophie Tanno. «Merz claims win for German conservatives as far right surges to strongest postwar election result». CNN, 2025. gada 23. februāris.
  2. ↑ Justin Huggler. «Merkel rival Friedrich Merz emerges as surprise early frontrunner to succeed chancellor». The Telegraph, 2018. gada 31. oktobris.
  3. ↑ 3,0 3,1 Ralf Neukirch. «Der Männerbund». Der Spiegel (vācu), 2003-06-29. ISSN 2195-1349. Skatīts: 2024-12-03.
  4. ↑ Severin Weiland. «Enthüllung: Wie Merkels und Merz' Feindschaft begann». Der Spiegel (vācu), 2007-02-08. ISSN 2195-1349. Skatīts: 2024-11-08.
  5. ↑ Nils-Viktor Sorge. «Ex-CDU-Star Friedrich Merz: Ganz unten». manager-magazin.de (vācu), 2014. gada 20. maijs. Skatīts: 2021. gada 12. decembris.
  6. ↑ «Hat Friedrich Merz wirklich zwei Flugzeuge?». stern.de (vācu). 2018. gada 28. novembris.
  7. ↑ Stefan Braun. «Die große Zeitenwende ist eine Chance für die CDU». Süddeutsche Zeitung (vācu), 2018. ISSN 0174-4917. Skatīts: 2018. gada 29. oktobris.
  8. ↑ Kate Connolly. «Annegret Kramp-Karrenbauer elected Merkel's successor as CDU leader». The Guardian, 2018. gada 7. decembris. Skatīts: 2018. gada 7. decembris.
  9. ↑ «Laschet zum neuen CDU-Chef gewählt». tagesschau.de (vācu). 2021. gada 16. janvāris. Skatīts: 2021. gada 16. janvāris.
  10. ↑ «Pragmatic governor Laschet elected to lead Merkel's party». Associated Press. 2021. gada 16. janvāris.
  11. ↑ Thomas Escritt. «Conservative contenders vie to overturn Merkel's centrism». Reuters, 2018. gada 31. oktobris.
  12. ↑ «Merz will CDU-Chef werden: 'Wir brauchen Aufbruch und Erneuerung, keinen Umsturz'». Die Welt (vācu). 2018. gada 31. oktobris.
  13. ↑ «Time to wake up: We are deeply concerned about the future of Europe and Germany». Handelsblatt. Skatīts: 2018. gada 8. decembris.
  14. ↑ «Germany’s Merz vows ‘independence’ from Trump’s America, warning NATO may soon be dead». Politico. Skatīts: 2025. gada 24. februāris.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Frīdrihs_Mercs&oldid=4258032"