Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Mandātteritorijas karogs
Mandātteritorijas karte. Zaļā - Libāna, purpura - Alavītu valsts, zilā - Džamal al-Druze valsts, dzeltenā - Damaskas valsts, oranžā - Alepo valsts ar autonomo Aleksandretas sandžaku

Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorija (franciski:Mandat français pour la Syrie et le Liban, arābiski: الانتداب الفرنسي في سوريا ولبنان‎ al-Intidāb al-Faransī fī Sūriyā wa-Lubnān), Tautu Savienības mandātteritorija, kas bijušās Osmaņu impērijas teritoriju pārvaldi uzticēja Francijas trešajai republikai. Pirmajā pasaules karā uzvarējušās Sabiedrotās valstis ar Sevras līgumu 1920. gada 25. aprīlī uzticēja teritorijas pārvaldīšanu Francijai. Oficiāls tautu Savienības mandāts Francijai piešķirts 1923. gada 29. septembrī. Pastāvēja no 1920 – 1943/1946. gadam mūsdienu Sīrijas, Libānas un Turcijas teritorijās. 1943. gada beigās Francija atzina Sīrijas un Libānas neatkarību un 1946. gada beigās izveda savu karaspēku no šīm valstīm.

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Britu impērijas ieņemto Osmaņu impērijas Vidusjūras piekrastes un Tuvo Austrumu teritoriju pārvaldību sākotnēji veica Okupēto Ienaidnieka Teritoriju Administrācija. Atbilstoši Sikes-Piko vienošanās paredzētajam Osmaņu teritoriju sadalījumam, 1919. gadā sev atvēlētās teritorijas pārņēma franču karaspēks, kurš sagrāva arābu cerības uz neatkarīgas valsts izveidošanu un 1920. gada 24. jūlijā iznīcināja Sīrijas Arābu Karalisti.

Eksperimentējot ar izdevīgāko nemierīgās teritorijas pārvaldes formu, franču Augstais komisārs, ģenerālis Anrī Guro mandāta teritorijā radīja vairākas pusautonomas valstiņas: Damaskas valsti (1920-1925), Alepo valsti (1920-1925), Sīrijas federāciju (1922-24), Sīrijas valsti (1924-1930) un Sīrijas Republiku (1930-43), Lielo Libānu (1920-1926), Libānas Republiku (1926-1943), Alavītu valsti (1920-1936), Džebel al-Druze valsti (1921-1936), un autonomo Aleksandretas sandžaku (1921-1938)

Franču lielākie atbalstītāji bija Libānas kristīgie maronīti, kas no frančiem sagaidīja un saņēma savas valsts izveidošanu. Pārējā mandāta teritorijā frančiem regulāri bija jāapspiež dumpji un vietējo politiķu pretestība. Pusautonomo valstiņu izveidošanas mērķis bija radīt vieglāk pārvaldāmas, uz iedzīvotāju reliģisko pārliecību balstītas teritorijas, lai nepieļautu vienotas, pret frančiem noskaņotas Sīrijas izveidošanos.

Franču mandāta hronoloģija Sīrijā (1919-1946)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1919. gada 15. septembrī franču armija pārņem sev paredzēto Okupēto Ienaidnieka Teritoriju Administrācijas teritoriju kontroli no britiem. Ģenerālis Anri Guro 1919. gada 9. oktobrī tiek iecelts par franču Augsto komisāru.
  • 1920. gada 8. martā arābu nacionālisti pasludina Sīrijas Arābu Karalistes izveidošanu.
  • 1920. gada 19.-26. aprīļa Sanremo konferences laikā Sabiedroto valstu augstākā padome piešķir Sīrijas teritoriju Francijai. Jūlijā, pēc īsa franču-sīriešu kara, kurā krīt ap 400 sīriešu un 42 franču kareivji, Sīrijas Arābu Karaliste beidz pastāvēt.
  • 1920. gada beigās-1921. gada sākumā ģenerālis Guro pasludina sešu autonomu un pusautonomu valstiņu izveidošanu Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorijā. No vēsturiskās Sīrijas apgabaliem tiek palielināta Libānas kalnu mutašarifāta teritorija un izveidota Lielā Libāna.
  • 1922. gada 1. jūlijā izveidota Sīrijas federācija par kuras prezidentu ievēlēts Subi Bajs Barakats al-Halidi (Subhi Bay Barakat al-Khalidi).
  • 1922. gada 24. jūlijā Tautu Savienība oficiāli apstiprina Francijas mandātu pār Sīriju un Libānu, kurš formāli stājas spēkā 1923. gada 23. septembrī.
  • 1923. gada 19. aprīli par franču Augsto komisāru iecelts ģenerālis Maksims Veigāns.
  • 1924. gada decembrī likvidē Sīrijas federāciju un no 1925. gada 1. janvāra sāk pastāvēt Sīrijas valsts.
  • 1925. gada 11. jūlijā policija Damaskā arestē trīs druzu šeihus. 18. jūlijāDžebel el-Druze valstī sākas sacelšanās, kas izvēršas par Lielo Sīrijas sacelšanos. 21. jūlijā druzu dumpinieki pie al-Kafras pilsētas apšauda 160 kareivju lielu franču armijas vienību nogalinot 115 kareivjus. 2.-3. augustā druzi uzbrūk franču garnizonam pie al-Mazras pilsētas nogalinot 600 kareivjus.
  • 1925. gada 24. septembrī franču karaspēks ir spiests pamest Džebel al-Druze valsts galvaspilsētu Al-Suvaijdu. 1925. gada 18. oktobri dumpinieki ieņem Damasku. No 18. līdz 20. oktobrim franču armija bombardē Damasku, nogalinot 1416 civiliedzīvotājus. Pilsētu pamet 15 000 bēgļu. 20. oktobrī franči Damaskā ievieš ārkārtas stāvokli.
  • 1925. gada 21. decembrī Prezidents al-Halidi atsakās no sava amata, par jauno Prezidentu 1926. gada 28. aprīlī tiek ievēlēts Ahmads Nami.
  • 1926. gada 25. aprīlī franču karaspēkam izdodas ieņemt Al-Suvajdu. Pēc sadursmēm ar dumpiniekiem, 1926. gada 7.-9. maijā franči atkal bombardē Damasku, nogalinot 500 civiliedzīvotājus un 100 dumpiniekus.
  • Sacelšanās tiek paziņota par apspiestu 1927. gada 1. jūnijā. Tajā bojā gājuši 2000 franču kareivji, 6000 dumpinieki, vairāki tūkstoši civiliedzīvotāju, 100 000 bēgļu bija spiesti pamest konflikta rajonus.
  • 1928. gadā arābu nacionālisti Ibrahima Hannanu un Hašima al-Atasi vadībā nodibina Nacionālo bloku, kurš nākamajos gados ir vadošā neatkarības cīnītāju partija.
  • 1928. gada 10. un 24. aprīlī notiek balsošana par Konstitucionālās asamblejas 70 deputātiem. Konstitucionālā asambleja sanāk uz pirmo sēdi 9. jūnijā. Jaunās Sīrijas konstitūcijas pirmais variants tiek publiskots 7. augustā. Tā kā Nacionālā bloka ietekmē izstrādātais teksts nav pieņemams frančiem, Konstitucionālā asambleja tiek atlaista.
  • 1930. gada 14. maijā franči pasludina Sīrijas Republikas izveidošanu.
  • 1933. gada 16. novembrī tiek parakstīts franču-sīriešu līgums, kas paredz Sīrijai piešķirt neatkarību 4 gadu laikā, saglabājot Sīrijas sadalījumu vairākās valstīs, kā arī ievērojamu franču politisko un militāro klātbūtni. Nacionālajam blokam līgums nav pieņemams un to nepieņem. Franči atlaiž parlamentu.
  • 1936. gadā tiek slēgts Nacionāla bloka birojs Damaskā un arestēti divi tā līderi. Nacionālais bloks izsludina ģenerālstreiku, kas sākas 1936. gada 20. janvārī. 1936. gada 10. februāri Damaskā tiek izsludināts ārkārtas stāvoklis. 2. martā Francijas valdība piekrīt sarunām ar Nacionālo bloku, ģenerālstreiks tiek izbeigts 6. martā.
  • 1936. gada 30. novembrī notiek parlamenta vēlēšanas, 21. decembrī par Prezidentu tiek ievēlēts Nacionālā bloka līderis Hašims al-Atasi.
  • 1936. gada 26. decembrī Sīrijas parlaments ratificē jauno franču-sīriešu līgumu; to neratificē Francijas parlaments un tas nestājas spēkā.
  • Protestējot pret franču vilcināšanos Sīrijas neatkarības jautājumā, kā arī pret Francijas uzvedību ar Hatajas valsts nodošanu Turcijai, Prezidents al-Atasi atsakās no amata 1939. gada 7. jūlijā. Franču Augstais komisārs 10. jūlijā aptur konstitūcijas darbību un atlaiž parlamentu. Alavītu un Druzu teritorijās atjaunota autonomija.
  • 1940. gada 10. jūlijā, pēc Francijas sakāves karā ar Vāciju, Sīrijā tiek ieviesta Višī Francijas pārvalde.
  • No 1941. gada 8. jūnijam līdz 1941. gada 14. jūlijam Sīrijas-Libānas kampaņas rezultātā britu un Brīvo franču spēki iekaro Libānu un Sīriju.
  • 1941. gada 27. septembrī Brīvo franču ģenerālis Katro pasludina Sīrijas Republikas neatkarību franču mandāta turpmākā pakļautībā.
  • 1943. gada 25. martā tiek atjaunota Sīrijas konstitūcijas darbība. Tiek ievēlēts jauns parlaments un Prezidents.
  • 1945. gada 17. maijā Beirūtā izsēžas franču desants, lai atkal atjaunotu pilnu franču kontroli. 1945. gada 29.-31. maijā franču karaspēks Damaskā bombardē Sīrijas parlamenta ēku un mēģina arestēt valdību. Bojā iet 500 cilvēki. Lielbritānija un Arābu valstu līga Francijai pieprasa pārtraukt uguni un atzīt pilnīgu Sīrijas neatkarību.
  • Pēdējie Francijas karavīri atstāj Sīrijas Republiku 1946. gada 17. aprīlī.[1]

Franču mandāta hronoloģija Libānā (1919-1946)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1920. gada 25. aprīlī Sabiedrotie Sanremo konferencē uztic Francijai Libānas un Sīrijas teritoriju pārvaldīšanu.
  • 1920. gada 10. augustā tiek parakstīts Sevras līgums, kurā Osmaņu impērija atsakās no savām arābu zemēm un piekrīt Sabiedroto mandātteritoriju izveidošanai Sīrijā, Mezopotāmijā un Palestīnā. Līgumu neratificē sabrukušās Osmaņu impērijas parlaments, tā vietā 1923. gada 24. jūlijā stājas Lozannas līgums.
  • 1920. gada 1. septembrī tiek pasludināta Lielā Libāna, to pārvalda franču gubernators kam asistē Konsultatīvā padome kuras 17 locekļi iecelti atbilstoši Libānas konfesiju sadalījumam.
  • Lielajā Libānā tiek iekļauta Sidona, Beiruta,Tripoles apgabala dienvidu daļa, Bekas ieleja un Antilibāna kalnu grēda. Libānas vēsturiskās teritorijas palielināšana ievērojami palielināja musulmaņu skaitu valstī, kā arī radīja turpmākus iekšpolitiskos konfliktus starp maronītiem un musulmaņu ar politiķiem, kas uzskatīja, ka Libānai jāatgriežas Sīrijas sastāvā.
  • 1922. gada 25. maijā sāk strādāt aprīlī ievēlētā pirmā Lielās Libānas Konsultatīvā padome.
  • 1923. gada 23. septembrī oficiāli stājas spēkā 1922. gada 24. jūlijā Tautu Savienības Francijai piešķirtais mandāts Libānas un Sīrijas pārvaldīšanai. Tas paredzēja, ka trīs gadu laikā mandātteritorijās jāizstrādā un jāievieš konstitūcija.
  • 1926. gada 23.maijā Lielās Libānas Pārstāvju padome apstiprina franču izveidoto konstitūciju un Lielā Libāna kļūst par Libānas Republiku. Augstais komisārs pārveidoja Pārstāvju padomi par divpalātu parlamentu un 25. maijā iecēla 16 Senāta locekļus. 26. maijā abas jaunā parlamenta palātas kopīgā sēdē ievēlēja pirmo Libānas Republikas Prezidentu.
  • 1927. gada oktobrī tiek pieņemts konstitūcijas labojums, kas izbeidz Senāta pastāvēšanu, senatori tiek iekļauti apakšpalātas sastāvā.
  • 1930. gada 14. maijā Augstais komisārs izsludina laboto konstitūcijas versiju, kurā stingrāk definēta Francijas kontrole pār Libānu.
  • 1932. gada 9. maijā, lai nepieļautu musulmaņa ievēlēšanu par Prezidentu, Augstais komisārs aptur konstitūcija darbību, atlaiž parlamentu un Prezidentu. Nākamajā dienā Augstais komisārs Prezidentu ieceļ amatā uz papildus vēl vienu gadu.
  • 1934. gada 29. janvārī sanāk jaunais parlaments ar 25 deputātiem no kuriem 18 ir ievēlēti, bet 7 iecēlis Augstais komisārs. Arī Prezidentu ieceļ Augstais komisārs.
  • 1936. gada 10. janvārī parlaments ievēl jaunu Prezidentu.
  • 1936. gada 13. novembrī, divus mēnešus pēc franču-sīriešu draudzības un alianses līguma parakstīšanas, Augstais pārstāvis un Libānas prezidents paraksta līdzīgu franču-libāņu līgumu, kas paredz, ka trīs gadu laikā Libānai jākļūst par neatkarīgu valsti un Tautas Savienības biedru, taču Francijai tiek atstāta militāri ekonomiska ietekme valstī vēl uz 25 gadiem. Libānas parlaments līgumu ratificē jau 17. novembrī, bet to nekad neratificē Francijas parlaments un tas oficiāli nestājas spēkā. Francijas lēmumu ietekmē Francijas mainīgā iekšpolitiskā situācija, Libānas ekonomikas problēmas, kā arī pieaugošie nacisma draudi Eiropā, kur dēļ Francija nevēlas zaudēt stratēģiski svarīgās Tuvo Austrumu teritorijas.
  • 1937. gada 4. janvārī Augtais komisārs atjauno konstitūcijas darbību. Oktobrī notiek parlamenta vēlēšanās kurās no 63 vietām 27 vietas ieņem Konstitucionālais bloks.
  • 1939. gada 21. septembrī, līdz ar Otrā pasaules kara sākšanos Libānas konstitūcijas darbība tiek apturēta, Prezidents un parlaments atlaisti.
  • 1940. gada 6. decembrī Višī Francijas ieceltais Augstais komisārs ierodas Beirūtā.
  • No 1941. gada 8. jūnijam līdz 1941. gada 14. jūlijam Sīrijas-Libānas kampaņas rezultātā britu un Brīvo franču spēki iekaro Libānu un Sīriju.
  • 1941. gada 24. jūlijā Brīvo franču vadītājs ģenerālis de Golls ieceļ pirmo ģenerālpārstāvi mandātteritorijā.
  • 1941. gada 26. novembrī franču ģenerālpārstāvis pasludina Libānas Republikas neatkarību franču mandāta turpmāka pakļautībā. 1. decembrī viņš ieceļ Prezidentu un Premjerministru.
  • 1943. gada 18.-25. martā franču ģenerālpārstāvis atlaiž Prezidentu un valdību, ieceļ Valsts vadītāju, atjauno konstitūcijas darbību un paziņo par jaunām vēlēšanām.
  • 1943. gada 21. jūlijā franču ģenerālpārstāvis atlaiž Valsts vadītāju un ieceļ jaunu. Tiek paziņots, ka tiks veidots jauns parlaments ar 55 deputātiem, no kuriem 30 būs kristieši, bet 25 musulmaņi un druzi.
  • 1943. gada 21. septembrī uz pirmo sēdi sanāk jaunievēlētais parlaments, kas ievēl Prezidentu. Sarunās ar jauno valdību franči apgalvo, ka nevar izbeigt mandāta darbību bez Tautu Savienības lēmuma. Tautu Savienība ir beigusi pastāvēt 1939. gada decembrī.
  • 1943. gada 8. novembrī, kamēr franču ģenerālpārstāvis atrodas Franču Alžīrijā, Libānas parlaments papildina konstitūciju, dzēšot no tās visas atsauksmes uz Francijas kontroli pār valsti un atceļ franču valodas, kā valsts valodas, lietošanu.
  • 1943. gada 11. novembrī franču ģenerālpārstāvis atgriežas Libānā, pavēl arestēt Prezidentu, Premjerministru un četrus partiju vadītājus, apstādina konstitūcijas darbību un atlaiž parlamentu.
  • 1943. gada 22. novembrī tiek iecelts jauns franču ģenerālpārstāvis, kurš atbrīvo apcietinātos libāņu vadītājus un atjauno konstitūcijas darbību.
  • 1943. gada 27. decembrī Francija piekrīt nodot visu varu valstī, izņemot kontroli pār armiju, Libānas Republikas valdībai.
  • 1944. gada 7. oktobrī Libānas Republika, Sīrijas Republika, Transjordānas emirāts, Irākas Karaliste un Ēģiptes Karaliste paraksta Aleksandrijas protokolu, kurā paredz Arābu līgas izveidošanu.
  • 1945. gada 17. maijā Beirūtā izsēžas franču armija, kas papildina mandātteritorijā kopš 1941. gada jūlija esošos Franču okupācijas spēkus. Sākas vietējo iedzīvotāju protesti.
  • 1945. gada 31. maijā britu premjerministrs Vinstons Čērčils pieprasa, lai ģenerālis de Golls pavēl Franču okupācijas spēkiem izbeigt kaujas darbības Libānā un Sīrijā.
  • 1945. gada 1. augustā franči nodod Libānas armiju Libānas pakļautībai.
  • 1946. gada 1. septembrī beidz pastāvēt franču ģenerālpārstāvja Libāna un Sīrijā amats.
  • 1946. gada 31. decembrī pēdējie franču un britu kareivji atstāj Libānu.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]